Un vispār, ja tā padomā: vai nav jocīgi, ka akadēmiskā mūzika ir izdzīvojusi līdz mūsdienām? Turklāt ne tāpat kā mammas un tēta senie Pink Floyd vai Led Zeppelin ieraksti, kurus daudzi no mums klausījās vidusskolā kvalitātes iespaidā, bet arī tāpēc, ka tas bija drusku alternatīvi un atšķirīgi no tā, ko klausījās visi pārējie (manā laikā visi pārējie klausījās Super Fm). Es ilgi domāju, ka tam pamatā ir parasts augstākās šķiras snobisms jeb vēlme atšķirties no vidusslāņa un zemākajām masām it visā, tostarp arī mūzikas izvēlē - un nešaubos, ka visos laikos ir pastāvējuši izlaisti, turīgi ļaudis, kuri velkas uz operu un filharmoniju tikai tāpēc, ka piederībai šķirai un vecāki to pieprasa. Tagad sliecos domāt, ka plašajā vēsturiskās akadēmiskās mūzikas vēsturē ilgstoši izdzīvojušie skaņdarbi ir savā ziņā arhetipiski un atspoguļo vispasaules cilvēku jūtas, un saskan ar smadzeņu viļņiem/whatnot tā, kā to nespēj un nekad nespēs visādas mailijas sairusas, bīberi un citi īslaicīgie sūdiņi.
P.S. Un šeit cilvēki dzied līdzi! Kur kaut kas tāds ir redzēts, izņemot zaļumballes un karaokes vakarus alus dārzos? Šostakovičs ir noteiktu cilvēku Labvēligais Tips, Prāta Vētra un Nirvana? Neticami.