Par atkal-atklāsmi
Nesen piedzīvoju patiesa prieka un re-discovery pilnu atklāsmi, lasot izbijušā pasniedzēja rakstu par sižeta atkārtojumiem kino un pašplaģiātu. Cita starpā tajā tiek pieminēta viena un tā paša režisora divreiz uzņemta filma ar nosaukumu "Nightwatch" (neesmu redzējusi nevienu), un tās kontekstā izskan rindkopa:
Abās filmās ir tēls, kas signalizē nāves klātesamību, – Aleksandra Gārdnera fotogrāfija, kurā redzams Luiss Peins, kurš 1865. gadā tika notiesāts uz nāvi par Amerikas Valsts sekretāra Sjuārda slepkavības mēģinājumu. Šo fotogrāfiju savā grāmatā Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju apraksta arī Rolāns Barts. Jaunā cilvēka seja, kā to min arī Barts, pauž divus laikus – ka šis cilvēks būs miris, un ka viņš jau ir miris. Jaunais cilvēks fotogrāfijā gaida nāves soda izpildi, bet viņa sejā jau redzama nāve: dzīvības un nāves robežas nav tik vienkārši sazīmējamas, kā ikdienā domājam.



Pēc rindkopas izlasīšanas un attēla aplūkošanas prātā izskanēja - jā, jā, tieši tā, pareizi, vārdos noformulēta tā neatkārtojamā parādība, par ko savulaik runāja honeybee, kas caurvij Džārmuša "Dead man" un raksturo visas bēniņos uzietās fotogrāfijas ar atradējam nepazīstamu cilvēku piedalīšanos, un jaunāks, tikai mūsdienās pieejams veids, kā to piedzīvot, ir izlasīt portālā par kāda cilvēka nāvi, nepārvarēt vēlmi ierakstīt ziņās vai komentāros minēto vārdu un uzvārdu draugos un ieraudzīt personu, kuras vispārpieņemtā nozīmē vairs nav.