intheend

(Recent Entries) (Archive) (Friends) (User Info)
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)

Mar. 11th, 2006

Feb. 28th, 2006

Feb. 21st, 2006

Feb. 16th, 2006

Feb. 12th, 2006

Feb. 7th, 2006

Feb. 5th, 2006

12:57 pm

Gandrīz ikviens pa ziemu vismaz vienu reizi saslimst- noguļas gultā uz nedēļu ar temperatūru, klepu u.t.t. Tas mūsu klimata joslā ir tik pat pierasts kā tas, ka dienā spīd saule un naktī mēness. Pierasts arī man. Beidzot pināca arī man kārta un es saslimu. Sākumā domāju- nu, pagulēšu nedēļu gultā un būs ok... TAČU tas izvērtās par ārprātu- "4 diennaktis no vietas kakls sāpēja tik ļoti, ka pat elpošana sagādāja nežēlīgas mokas, nemaz nerunājot par ēšanu, dzeršanu un klepošanu. Negulētas naktis mijās ar mokošām dienām. Tik slikti man nebija bijis nekad mūžā!!! Arī tagad ir ļoti slikti, taču tagad t' ir normā un es saņēmos un piecēlos, jo no tās gulēšanas jau visas maliņas sāp...

Current Mood: angry

(Leave a comment)

Jan. 30th, 2006

Jan. 28th, 2006

04:15 pm

Nebija nemaz tik traki. Laikam pa šīm dienām es domās biju nokārtojis rēķinus ar savu mirušo tēvu un viņa bērēs biju diezgan mierīgs, lai gan dažbrīd tāpat asaras pār maniem vaigiem noritēja. Manas māsas abas gan gandrīz visu laiku raudāja. Mamma nedaudz, jo pa tiem 15 gadiem, kopš viņi izšķīrās (tūliņ pēc manas piedzimšanas, es esmu jaunākais bērns), acīmredzot mamma jau no viņa ir tik tālu atsvešinājusies. Tā arī ir labāk. Bija normāli, tikai kapos bija ļoti auksti.
Uzreiz pēc tam, kad jau bijām sasēdušies visi pie galdiem, manas rokas vēljoprojām bija aukstas kā ledus gabali. Mana mamma, kura sēdēja blakus, to kaut kā uzminēja un paņēma manas rokas savējās un sildīja. Tā visi tur sēdējām, kā jau parasts tādos gadījumos un manas rokas jau bija sasilušas. Mamma palaida manas rokas vaļā. Es atka saņēmu viņējās, kaut jau sen biju sasilis. Tieši tad, tajā sekundē es sajutu, ka tās ir tās pašas siltās rokas, kas mani mazu bērnībā mīļoja, sildīja un auklēja ar vislielāko mīlestību- mātes mīlestību... un tajā pašā sekundē es salūzu un sāku raudāt... ...bet ne jau vairs par tēva aiziešanu, bet par tām rokām, no kurām pēdējos 5 gados biju atsvešinājies, jo centos kļūt un būt pieaugušāks. Mīļotā, kura sēdēja pie otra sāna, apskāva mani. Viņa tikai vakarā uzzināja, kādēļ es tad raudāju. Tāda lūk vakar dieniņa bija.

Current Mood: blank

Current Music: Es esmu mazliet don Kihots

(Leave a comment)

Jan. 24th, 2006

08:17 pm - Pagrieziens...

...viņš priekš manis nebija nekas, tukša vieta, jo viņš bija alkaholiķis, viņš bija tik daudz gadiem visai mūsu ģimenei čakarējis dzīvi un visbeidzot, jo viņš manā dzīvē savu lomu bija pildījis tikai par 0,1%... Gan līdz šim, gan arī šobrīd domāju, ka tas labi, ka jau pēdējos 6 gadus man ar viņu nebija jādzīvo vienā ģimenē un līdz ar to vienā mājā. Taču neraugoties uz to, tēva (bioloģiskā tēva) nāve mani ir pilnībā izsitusi no sliedēm. Parasti es, neatkarīgi no tām emocijām, kas plosās manī, spēju rīkoties un izturēties vēsi, nevis mirkļa emociju iespaidā, taču tagad esmu spēcīga afekta varā. Nekad man nebija nācies tik bieži teikt un padomāt: "Nesaprotu, kas man bija uznācis". Bet varbūt tas ir tikai tādēļ, ka man ir bail no piektdienas, kad man viņš būs jāredz pēdējo reizi un arī tādēļ, ka man tajā dienā būs emocionāli jābalsta māsas un mamma.

Atliek tikai cerēt, ka pēc tam viņs man manās domās nesekos kā ļauns murgs, jo es pat šobrīd vēl neesmu izaudzis līdz tam, ka spētu viņam pilnībā piedot un mīlēt. Pat tagad vēl ne... LABĀKAJĀ gadījumā es tuvākajās dienās nonākšu līdz tam, ka spēšu 5dien sevī radīt neitrālu attieksmi pret aizgājēju.

...domāsim pozitīvi- viss nemaz nav tik slikti. Ir arī labas ziņas- es palieku dzīvot tepat un man nekur nav jāiet prom.

Current Mood: cold

(2 comments | Leave a comment)

Jan. 19th, 2006

01:21 pm - Jeah, uz skolu nav jāiet...

-30'C... Tātad uz skolu nav jāiet. Lieliski. Tagad- dienas vidū vēlaizvien ir 26'... Atliek cerēt, ka rīt arī varēsim neiet uz skolu.
Pagājušajā svētdienā nebiju uz dievkalpojumu, jo no rīta, kad pamodāmies abi ar mīļoto, man pietrūka morālā spēka, lai aizietu. Taču šonedēļ es gan iešu kaut arī būs vēl aukstāks. Baznīcā parasti ir dažus grādus siltāks kā ārā...
Njā... klasē atmosfēra ir mainījusies pozitīvi. Attieksme un izturēšanās pret mani ir normāla arī no tiem, kurus es neieredzēju līdz šim ne acu galā. Tagad arī es cenšos mainīt attieksmi.
Beidzot pienāca mirklis, kad mans organisms vairs nespēja izturēt to jau divus mēnešus laicīgi neaiziešanu gulēt. Kādēļ man tas hroniskais bezmiegs...? Miegs ta nāk, bet tik daudz domas pa galvu pēdējā laikā malušās un traucējušas aizmigt stundu, citreiz divas, trīs un pat četras... Un tagad, kad mani nenomāc vairs nekas un es spētu aizmigt, tad es tāpat neeju gulēt. Spēlēju ģiču, skatos tv, sērfoju, ja mīļotā paliek pa nakti pie manis (~45%), runājos ar viņu vai, ja viņa guļ, izmantoju to, ka viņa ir blakus un klausos viņas elpā un skatos uz viņas sveču gaismas apspīdēto augumu sev blakus... Tad nu Dievs deva zīmi, ka šitā gan neies cauri un es tagad cenšo laboties un iet normāli gulēt. Citādi mans novājinātais organisms tīri fiziski vienā brīdī sabruks.

Kur es neesmu spējis pārkāpt sev, ka vienmēr viss notiek atkal un atkal tieši tāpat kā jau ir noticis? Vai tomēr šoreiz es jau esmu pārkāpis sevi un šoreiz viss būs savādāk?... Tam es pilnīgi spēšu noticēt tikai marta beigās...

Current Mood: energetic

Current Music: F. Ķiģelis - Vējā

(Leave a comment)

Jan. 16th, 2006

07:34 am - Ak, jel, sievietes...!

Visi sen zin, ka sievietes mīl ar ausīm. Arī es jau sen to zināju un nepārtraukti par to pārliecinos. Taču kopš zināmiem notikumiem atļaušos papildināt- ar ausīm un vēl vienu citu vietu, kuru skaļi neminēšu...
Diemžēl tāda ir dzīve

Current Mood: refreshed

Current Music: ZScars- apmāto vilcienā

(Leave a comment)

Jan. 15th, 2006

06:54 pm

Mīlīši, pastāsties lūdzams, kā iespējams skolā, ejot visu pusgadu vienām un tām pašām trim nu jau visādu ķēpājumu pilnajām kladēm, stundas atsēžot, neko nepierakstot, visu klaji ignorējot un visādi citādi nemācoties dabūt vidējo atzimi 6...? Nu nav pasaulē taisnības... Citi, lai dabūtu kaut vai to pašu 6nieku, mācās nepaguruši ;) Eh. Paldies, Dievs, par gudro galvu.

...šodien es apzinājos un izjutu pierādījumus tam, ko pirms gada teica mana Guru draudzene- ''no jebkura veida fiziskā kontakta tu sajutīsi tikai 50% iespējamām patīkamajām sajūtām, ja tas būs tā vnk ar jebkuru cilvēku. Otri 50% ir viena svarīga sastāvdaļa- mīlestība!''

Agrāk es domāju- var mīlēt vai nemīlēt. Tagad es sajūtu, ka es mīlu un vēl pietam ar katru mirkli aizvien vairāk... vairāk... vairāk...

Current Mood: happy

Current Music: PV- Lec

(Leave a comment)

Jan. 12th, 2006

Jan. 7th, 2006

09:22 pm

...jā, lielākoties attiecībās man ir tā, ka es spēju dot, dot un dot... neprasot pretīm... Dot došanas pēc, nevis tādēļ, ka kaut kas ir jādod, lai saņemtu pretīm. Vnk jo tas man sniedz gandarījumu vai es nezinu kā lai precīzāk to nosauc...
Vienmēr es esmu tas, kurš zvana un apvaicājas, kā otrai pusītei iet, vienmēr es esmu tas, kurš izbrīvē savu laiku, tiklīdz otrs cilvēciņš izdomā, ka grib mani satikt. Tieši es esmu tas, kurš uztur attiecības dzīvas. Meitenes/sievietes vienmēr attiecības uztver kā dāvanu- ja tās ir dotas, tad tās vnk ir jāņem un jābauda.
...un vienmēr, tikai tad, kad viss ir beidzies, es secinu- jā, arī šoreiz viss bija tāpat kā vienmēr. Jā, es esmu guvis došanas prieku un iespēju sajust otra cilvēka laimi. Bet vai ar to pietiek?!?!!! Ko? A? Katrai, kura ir tāda, kā manis līdz šim sastaptās, vajadzētu ielikt sevi tādā situācijā un padomāt, vai tādas attiecības viņām sagādātu kaut mazumiņu prieka, nemaz nerunājot par laimi, kura tad būtu neazisniedzama.

...Tad pienāk tāds brīdis, pareizāk sakot- lūzuma punkts, kad iestājas tāda sajūta, ka viss nav tā kā vajadzētu. Un tad viss aiziet šķērsām. Un starp citu- ne jau no manas puses, jo es, par spīti pienākušajam lūzuma punktam, turpinu sniegt un sniegt...

...šoreiz es samierināties netaisos! Bet ko darīt...? Ja šoreiz, šajā situācijā, kad beidzot esmu apņēmies nesamierināties, man pretīm būtu kāds cits cilvēks, tad es saņemtos un pateiktu viņam visu, kas man sakāms šajā jautājumā. Šoreiz nevar, jo tas, kuram tagad vajadzētu zināt to visu, ir tik, tik, tik ļoti nesakārtots un haotisks savā būtībā, ka es tāpat pretīm nesaņemtu neko vairāk, tikai skūpsti un glāsti kļūtu saspringti uzspēlēti un klusuma brīži sāktu kļūt neveikli, līdz beidzot vienā brīdī viss aizietu šķērsām.

MAN IR APNICIS BŪT TAM, KURŠ ATTIECĪBAS UZTUR PIE DZĪVĪBAS.

Current Mood: angry

(Leave a comment)

Jan. 3rd, 2006

09:53 pm - Vai to var attaisnot...?

...vai tas ir nosodāmi, ja es ar meliem - ka pavisam drīz lidoju projām strādāt uz Londonu uz ilgu laiku - izprovicēju, lai cilvēks, kurš ir man blakus, beidzot atklāj savas jūtas pret mani, nevis slēpjas aiz ''esartevitikaiaizpildubrīvolaiku'' mūriem...?

...tas, šķiet, priekš viņas bija pārāk negaidīti un viņu šokēja, jo viņa tajā pašā vakarā salūza un atzinās, ka ir iemīlējusies manī līdz ausīm.

Es vnk vairs nespēju to paciest, jo tajos mūros viņa slēpās jau vairāk kā divus mēnešus. Tad nu es izlēmu- visu vai neko. Un es dabūju visu!

...efektīvi, toties sirdsapziņa sāk celt iebildumus...


...bet rītdiena būs interesanta, jo, neraugoties uz to, ka augstākminētais dialogs norisinājās decembra vidū, tikai rīt viņai pateikšu, kā ir patiesībā un kādēļ es tā darīju...

Current Mood: guilty

(Leave a comment)

01:51 am - Zahiri!

...ir jau (tikai?) divas stundas pēc pusnakts...

Septembra beigās pateicoties laimīgai nejaušībai manās rokās nonāca Paulu Koleju grāmata ''Pjedro upes malā es sēdēju un raudāju''. Tas ir stāsts par mīlestību, par to, kā tā sākās... laikam gan ne jau nejaušības pēc grāmata nokļuva manās rokās... šķiet, ka tā vajadzēja. Bet es reizē biju pārāk akls un tajā pašā laikā pārāk aizņemts ar mirkļa izdzīvošanu ar visu savu būtni, lai lasot vilktu paralēles ar to, kas man priekšā. Tagad tas jau ir izdzīvots. Un izdzīvots varen raibi- ar plaša spektra paisumiem un bēgumiem.
...bet tagad man rokās ir nonācis nākamais šī autora garadarbs ''Zahiri'', kurš stāsta par mīlestību... nē, ne par pirmo liesmu, kas uzplaiksnī kā zibens naksnīgajās debesīs... gluži pretēji- par to, kas notiek pēc laika.
...vai tas ir brīdinājums, lai es zinātu, no kā jāizvairās tagad, kad manā dzīvē šoreiz ir nodzisis zibens uzplaiksnījums un sākusi degt mūžīgā uguns...?
...pārāk daudz paralēles jau esmu novilcis tajās pāris stundās izlasītajās 196 lapaspusēs... un grāmata ir vēl tikai pusē...?

Šovakaram pietiks, laba daudz nevajag.

Tikai atceries- nesteidzies- viss notiks tad, kad tam jānotiek...

Current Mood: tired

(Leave a comment)

Dec. 30th, 2005

08:34 pm - Gada kopsavilkums

Šķiet, ka jauno gadu vēl sagaidīšu šajā pašā mājvietā :D Tas priecē!!! :D


Nu ko, kārtējais gads pagājis... Varētu pamēģināt uztaisīt tādu konspektīvu pārskatu ar secinājumiem par to...

So... 2005to gadu es sagaidīju ar pakalniņā pie baznīcas vietā, uz kuru es tikai biju atbraucis pa ziemassvētku brīvdienām padzīvot un pastrādāt. Nedēļu pēc brīvlaika beigām atgriezos pilsētā- Valmierā- skolā. Pirmajā dienā gandrīz trīcošām rokām devos uz mūzikas instrumentu veikalu ar savu sūri grūt nopelnīto naudu kabatā, lai nopirktu ģitāru, neraugoties uz to, ka tajā brīdī man bija tikai apņemšanās to iemācīties spēlēt... ...tajā nedēļā dažas dienas skolā pamācījos, vakarā kojās patrinkšķināju jauniegūto instrumentu un... ...salūzu... Nākamajā dienā es aizgāju no tās skolas... Kādēļ...? Grūti tagad uzrakstīt emocijas, kuras bija manī pirms gandrīz gada, taču īsi sakot - man tik ļoti nomāca aprobežotā sabiedrība kojās un skolā + biju ļoti pieradis, ka kabatā vienmēr ir nauda... lai gan tur palika vairāki tādi cilvēciņi, kuru dēļ es atdotu visu...
Tad arī pārcēlos uz šejieni pavisam. Līdz aprīļa beigām strādāju... SMAGI strādāju... Darbs mērkaķi par cilvēku padarīja... arī mani... Tas pamainīja manu skatu uz dzīvi, pat ļoti. Tas mani saliedēja ar radiniekiem, pie kuriem dzīvoju tad un tagad; mēs strādājām vienā darba vietā. Pirmajos dažos mēnešos mani bieži pārmaca apziņa, ka esmu tik pat nožēlojamsm kā tie eksemplāri no vietas, kur dzīvo vecāki un kur mācijos pamatskolā, kuri bija tik stulbi, ka nespēja pat pabeigt vidusskolu. Lai gan visu laiku es loloju cerību pabeigt videni, kaut gan neredzēju nekādu iespēju.
Marta vidū internetā iepazinos ar vienu meiteni no otras latvijas malas. Līga. Laika gaitā tāpat čatojot, kļuvām aizvien tuvāki un tuvāki...
Kā jau laukos, darba vietas ir nepastāvīgas. Šeit es dzīvoju lauku centrā- dzīvoklī. Kad darbs paputēja, te sāka palikt garlaicīgi. Netālu no šejienes lauku mājā dzīvo vieni citi mani radinieki kuriem ir sava saimniecība ar visu, kas tai piederās, tajā skaitā ar palielu civilizācijas neskartu zemes pleķi. Tur es jutos kā zivs ūdenī. Tad nu mēnesi bija tā- dažas dienas pa laukiem- palīdzēju visos lauku darbos, atpūtos un baudīju dabas burvību, tad atkal dažas dienas- dzīvoklī pie civilizācijas un pie interneta. Šķiet, tas mēnesis man palīdzēja apzināties, iepazīt un iemācīties sadzīvot ar savu vientuļnieka dabu. Tajā pašā mēnesī arī biju izbraucienā pa Latviju ar riteni uz nedēļu - uz kurzemes pusi. Pa ceļam pabiju arī Dobelē- tur dzīvo Līga, pirmo reiz satikos ar viņu. Caur internetu uzburtais tēls patiešām atbilda tam cilvēkam, kuru satiku.
Tam visam paralēli visu šo laiku biju rakājies pa internetu, meklējis materiālus, tulkojis un mācījies pēc tiem spēlēt ģitāru. Visu tikai es pats, neviens man neko nav iemācījis. Vasaras sākumā jau biju tādā veidā ticis tik tālu, lai varētu teikt, ka māku spēlēt ģitāru. Bet- mūžu dzīvo, mūžu mācies... Un mācos vēl joprojām...
Jūnijs... sākās skolēnu brīvdienas... ak, viņi, he, viņiem tikai tagad, he. Tad es dabūju darbu Jūrmalā- jāstrādā maz, saņēmu daudz. Dzīvoju tur pie sava senča, kuru neieredzu ne acu galā. (vēl joprojām nesaprotu, kā var kļūt pa tādu alkaholiķi kā viņš) Tas mēnesis, kuru tur nostrādāju bija liels pārbaudījums. Mēnesis bez savas pasaules- savas istabas, bez tuvākajiem cilvēkiem... tikai vienā istabā un vienā darba vietā ar alkaholiķi tēvu. Labi, ka vismaz man bija sava ģitāra, tā man palīdzēja izturēt. Tā arī es neiemācījos viņu pieņemt tādu nemaz nerunājot par cieņu. Bija jau arī šis tas pozitīvs- varēju iet vakaros uz jūru vērot saulrietu, varēju katru nedēļas nogali braukt pie Līgas. Tieši tajā laikā mēs apzinājāmies un atzināmies viens otram mīlestībā.
Bet mēnesis pagāja, es biju morāli izsmelts un vairs nespēju tur padzīvot un pastrādāt kopā ar to cilvēku. Nācās atgriezties. Tā kā bija brīvlaiks, tad radinieki pie kuriem dzīvoju, to pavadīja laukos- tur pat, kur es strādāju maijā.
Nākamos divus mēnešus pavadīju tur. Kopā ar visiem darīju visus lauku darbus - vasarā tādu ir atliku likām. Tagad man darbs vairs nešķita kā nasta. Toties varēju sajust to, kā man jau daudzus, daudzus gadus bija pietrūcis- ģimenes sajūtu. Tas laiks mūs visus bija ļoti saliedējis. Tie divi mēneši, kurus pavadīju prom no civilizācijas, ļāva man sevi izprast vairāk. Tie turpināja maijā iesākto- likt man apzināties vientuļnieka dabu.
Pie Līgas tajā laikā sanāca aizbraukt nedaudz retāk. Lai gan- augusta sākumā tās attiecības beidzās - tā gadās, ka meitenēm pēc nevainības zaudēšanas visa pasaule sagriežas kājām gaisā un viņas neko vairs nesaprot.
Augusta beigās parādījās iespēja mācīties... Biju nobijies, taču ne mirkli nepieļāvu iespēju, ka varētu palaist garām šo iespēju.
Miers, klusums, daba... lieliski cilvēki... Tas viss bija tik ļoti iespiedies sirdī... 30tajā augustā atgriezāmies pie civilizācijas. Kad mašīna bija tik ļoti piekrauta, ka knapi pietika vietas pašiem, bija jau vēla pēcpusdiena. Kad atvadījāmies no laukiem, mana māsa raudāja, arī viņai tie bija jāpamet. Arī man negribējās doties projām, taču es apzinājos, ka mēs būsim tikai 12 kilometrus tālāk, bez tam es taču varēšu jebkurā dienā uz šejieni vnk atbraukt ciemos. Tādēļ es nepārdzīvoju.
...ar pārējiem faktiem un notikumiem kopš tā laika var iepazīties iepriekšējos ierakstos, tomēr šis tas tur nav pieminēts. Septembra vidū sāku tā vairāk kontaktēties ar vienu savu klasesbiedreni. Ātri mēs kļuvām vairāk kā tikai klasesbiedri. Mums gājis ļoti raibi un šo pēdējo 3 mēnešu laikā esam nonākuši pie kaut kā ļoti nopietna. Arī šie trīs mēneši māni ir izmainījuši= gan viņa, gan skola, gan visādi citādi notikumi.
Pateicoties laimīgai nejaušība, kopš novembra vidus eju uz baznīcu, arī tas maina... Tai pašai nejaušībai pateicoties es kādu mēnesi gāju uz privātstundām klavierēs.
Pirmajos divos skolas mēnešos pa brīdienām strādāju- vismaz kaut kāda nauda kabatā grabēja vienmēr. Bija ne par maz, ne par daudz.
Tāpat pa šo gadu esmu iemācījies būt laimīgs par to, ka viss ir tieši tā kā tas ir. Tas, manuprāt, ir ļoti daudz.
Jau agrāk apzinājos, ka mana vēlme un vienlaikus arī misija uz šīs zemes ir darīt pasauli labāku. Dievs to ari nemitīgi pierāda- vienmēr es kādam spēju palīdzēt... Tas dod jēgu visam.

Pirms nedaudz vairāk kā 2 gadiem izvirzīju sev divas dzīves apņemšanās- izaudzēt garus matus un iemācīties spēlēt ģitāru. Abus esmu sasniedzis... Lai es nesāktu degradēties, laikam būtu jāizvirza kāda nākamā... Viena varētu būt- iemācīties spēlēt klavieres. Bet tā ir pārāk... nu... es nezinu... Apņemšanai vajadzētu būt tādai, kuru grūti pildīt, taču es zinu, ka klavieres es vingrināšos kā apmāts, tiklīdz Dievs uzklausīs manu lūgšanu un pārādīs ceļu pie tām.
Eh, lai nu paliek... ļaušu laikam ritēt savu gaitu...


P.S. Tas tā- īsi sakot, neizvērsti.

Current Mood: optimistic

(3 comments | Leave a comment)

Dec. 26th, 2005

07:25 pm - Brīvlaiks, gada nogale, ziemassvētki aizvadīti...!

šogad ziemassvētki bija relatīvi izdevušies. Nedaudz iesākumā viens cilvēks nobojāja garīgo, tas neļāva pilnībā izbaudīt svētvakaru, bet bija jau ok.
Iesākumā es mājās - māsas ģimenē svinēju, bija viss kā nākas. Piparkūkas, manderīni, galds ar varen daudz ēdieniem utt... Plus vēl kamēr māsa aizgāja ar sīko uz virtuvi pa logu skatīties vai salavecis nenāk, man bija zem eglītes dāvanas jāsaliek. Bij forši. Pēc tam es ar savu draudzeni (tagad man ir tikai viena un PA ĪSTAM, es viņu mīlu...) abi bijām baznīcā uz ziemassvētku dievkalpojumu. Parasti 7dienās dievkalpojumos tur ir ap 20 cilvēku, bet tajā vakarā bija VISMAZ 300 cilvēku, varbūt pat vairāk, beigās pat visiem vietas nepietika, aizmugurē visdi stāvējā kājās. No vienas puses- jā bija forši, tas bija tik emocionāli utt... Bet no otras puses- cilvēku acīs var tik daudz ko izlasīt, nemaz nerunājot par uzvedības novērošanu. Un es redzēju- lielākā daļa no viņiem tur nebija tādēļ, ka viņi baigi ticētu Dievam. Lielākoties ļaudis bija nākuši, jo ''tā visi dara, jo tā jādara'' un tādā garā. Es to varēju izlasīt viņos. Tas arī man traucēja izbaudīt tās divas stundas baznīcā. Tad jau ir labāk tā kā parastajos dievkalpojumos- kaut mēs tur esam maz, bet esam tur patiesi, ticot Visaugstākajam. Tā lūk. Pieaugušie tādi paši bērni vien ir.
Tā, kur es paliku...? Jā, un pēc tam uzreiz es vēl kādu stundu pastaigājos pa naknīgajām un tukšajām ielām ar savu otro pusīti, tas arī palīdzēja attīrīt manu prātu. Kad viņa aizgāja, es satikos ar kādu cilvēciņu, kuram arī es nozīmēju daudz. Tā kā es skolā nebiju uz eglīti, tad viņai nebija iespēja man atdot dāvanu ziemassvētkos, es viņai piedāvāju šo variantu- vakarā satikties. Kad mēs satiekamies, mēs parasti kādu laiciņu vazājamies, runājamies par dzīvi... Arī tajā reizē. Visu to pusstundu es nervozi kabatā ņurcīju to mazo kārbiņu, ko viņa man uzdāvināja... Mājās to atvēru... Tājā bija izkaltētas rožu ziedlapiņas, kurās bija ''ierakts'' saruullēts apsveikums svētkos, maza sarkana svecīte un... maziņš eņģelītis... Tas man lika justies tik... tik... vajadzīgam... zinu, ka tam cilvēkam tik daudz nozīmēju, viņš man arī.
No manis viņa saņēma vienu no maniem mīļākajiem zīmējumiem...


Tā... Nu vēl es pirms ziemazzvētkiem aizvedu savu meiteni uz savas mammas māju ar viņu iepazīstināt. Mana meitene sākumā bija ļoti satraukusies, taču es biju pilnīgi mierīgs, neraugoties uz to, ka viņa bija pirmā meitene ar kuru iepazīstinu savu mammu. Vienmēr visas ir šķitušas pārāk... nu... nāk un iet...
Meitene ātri saprata, ka mana mamma ir foršs cilvēks un pēc tam, kad bijām aizbraukuši jau prom, viņa par manu mammu teica- sajūta tāda, it kā es ar viņu būtu sen pazīstama, kā ikdienā dzīvotu kopā. Pazīstot savu mammu, es ne mirkli nebiju arī šaubījies, ka tā būs ;)

Pēdējā laikā jau ļoti bieži (vai pārāk...?) naktīs savā gultā man nav jāguļ vienam. Super...! Vnk ir labi un viss...ka otrs cilvēks ir blakus... Viņa jau ir kļuvusi mūsu mājās gluži kā pastāvīgais iedzīvotājs... Ir labi...

Brīvlaikā palikušas vēl tieši 2 nedēļas

Dievs, lūdzu rādi man ceļu, kā lai es tieku pie klavierēm!

Current Mood: relaxed

(Leave a comment)

Dec. 17th, 2005

Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)