04:10 pm

Es tev nodziedāšu dziesmu. Gribi? Tiesa, balss man nav diez ko laba, pīpēšana balsi pasliktina un pēc gripas, kad biju pazaudējis balsi, neesmu viņu tā īsti nemaz atguvis. Nu es tev nodziedāšu kādu, kura labāk skan. Dziedāsi līdzi...? Nu šitā varbūt tev nemaz tā īsti nepatiks. Nav jau nekāds klubinieks vai pops. Tā būs pasena latviešu dziesma. Gan jau tu viņu zini.

Viens, div, trīs... Bet toties dziesma ir no sirds...


Ai, kājas tik vieglas...

07:17 pm

Man ir mašīna. Nekas dižs un kruts nav, bet riteņi zem kājām tomēr ir. Cik labi, ka pagājušo vasar dabūju tiesības. Tagad vismaz varu izskraidīt uz darbu pa nedēļas nogalēm un uz skolu arī nav jāiet kājām.


Ja es būtu dzīvnieks, es gribētu būt kaķis. Es jau, cilvēks būdams, esmu tam līdzīgs. Veselu gadu brīvprātīgā piespiedu kārtā man nācās apspiest šo savu iekšējo būtību. Nu atkal esmu es.


Lielos vilcienos mana dzīve ir nokārtojusies. Protams ap skolas pabeigšanu būs vēl pietiekami daudz rūpju, bet ja salīdzina, cik man viņu bija pirms tam, tad tas vien tāds sīkums būs.


It kā pavasaris jau ir atnācis, bet vēl joprojām saule spītīgi slēpjas aiz mākoņiem un reizēm ass sniegs vēl pūš sejā strādājot. Gribu fotogrāfēt.


Es mīlu savu mammu. Neskatoties uz to, ka viņa jau 6 gadus dzīvo laimīgā laulībā un manam audžutēvam viņa ir visa pasaule, viņa teica, ka viņas dzīve vienalga griežas ap mani. Arī viņa audzē telpaugus un viņai ir daudz puķu tāpat kā man.

Current Mood: weird

11:55 am

Atceries aiziepriekšējo ierakstu manā dienasgrāmatā? Tas viss atkristu, ja es būtu viens.

Es tev pastāstīšu, kādu nākotni es gribētu sev uz tuvākajiem 5 gadiem. Tev tikai jāapsola, ka nesmiesies. (Es jau esmu tā dzīvojis kādu pusgadu un man sasodīti iepatikās, tādēļ es zinu, ka tas ir tas, ko man vajag)

Ideālajai nākotnei man vajag šādus komponentus:

Daudz brīvā laika,
vienatni, maz cilvēku man apkārt,
dabu,
brīvību,
reizēm darbu.

Un ir vairāki veidi, kā to apvienot. 1)Es varētu kā pirms diviem gadiem dzīvot laukos pie vecvecākiem un palīdzēt viņiem. Viņiem palīdzīgu roku vajag, bet viņi nevar atļauties nevienu algot. Tad nu es tur dzīvotu un savu dzīvošanu un ēdienu atstrādātu. (tās būtu mazāk par pusslodzi mēnesī) Tur ir visi komponenti

2)Vai arī es varētu dz\ivot pie viena drauga, kuram būvējas liela māja un tur darba netrūkst. Es jau tagad reizēm mēdzu tur uz nedēļu aizbraukt peļņā, tur pat arī dzīvoju. Tur vienīgais man būtu mazāk brīvā laika, bet vairāk naudas.

Izklausās pēc slima suņa murgiem? Šodien nav iespējams klejot pa pasauli un ceļā dzīvot uz haļavu, es izvēlos apmesties vienā vietā un dzīvot tā. Es taču nevienam uz kakla nedzīvotu, sevi atpelnītu. Un man būtu tā dzīve, par kuru sapņoju.

11:23 am

Nu tad laikam iet uz beigām tās manas jau ilgāk par gadu sabijušās attiecības. Kādēļ? Es esmu vientuļais vilks un mūžam tāds arī palikšu. Protams, vaina ir arī otrā cilvēkā, bet iesākumā parunāsim par mani.
Iespējams, ka citiem tā ir augstākā laimes pakāpe - dalīties it visā ar savu mīļoto, bet man tā nav. Vienīgais, kas manā istabā un manā dzīvē ir tikai un vienīgi mans, ir manas puķes. Par tām gan es vēl varu rūpēties viens pats. Lai gan palodze, kur tās atrodas, vairs jau nav mana, bet mūsu. Tāpat ir ar ģitāru, kuru viņa nereti pamanās apgāzt, izraisot manī dusmu izvirdumu, tāpat ir ar datoru, kuram viņa pamanās nomainīt darbgalda bildi, kaut arī esmu aizliedzis to darīt. Nav vairs nevienas vietiņas, kura būtu tikai un vienīgi mana. Es tā vairs nevaru, man vairs nav savas pasaulītes. Es sen vairs neesmu tas, kas biju. Tagad es esmu vairs tikai zombijs.

Es gribu dzīvot, kā agrāk. Es gribu būt tas nosvērtais cilvēks, kas biju.

Esmu secinājis, ka es vnk neesmu radīts dzīvei ar kādu kopā. Iespējams es palikšu viens pats ilgi jo ilgi, bet tas mani nemaz neapbēdina. Šī gada laikā iegūtā pieredze lika daudz ko saprast. Un to es paturēšu prātā uz visiem laikiem.

Es laikam esmu tāds, neriktīgs. Vai arī mana mīlestība ir tāda. Bet es to cilvēku mīlu un zinu, kaman ļoti sāpēs sirds bez viņa, bet no otras puses jau esmu iegrimis sapņos par to, cik lieliska dzīve man būs, kad viņas man blakus nebūs. Un šobrīd es patiešām gaidu to mirkli.

06:58 pm

Tik stulbi mana dzīve ir iegrozījusies. Jūtos kā kaut kāds bārenis no pasakas.
Situācija sekojoša: Kā jau tu, Dinchik, zini, dzīvoju pie savas māsas un nu jau veselu gadu dzīvoju šeit kopā ar savu otro pusīti. Straujiem soļiem tuvojas izlaidums - vēl 141 diena. (es skaitu dienas, noplēšot katru rītu blociņam, kurš karājas man pie gultas, vienu lapiņu ar atlikušo dienu skaitu)
Gan jau esi kādreiz redzējusi, ka gadās, ka cilvēki, kuriem dzīves nav pārāk izdevušās, agri vai vēlu atmet ilūzijas un kļūst ciniķi pret dzīvi, viņi kļūst tādi melni un netīri, es pat teiktu, ļauni. Tā šķiet ir noticis ar manu māsu. Nu tad mums ar Rūtu tā dzīve kļūst te tāda so-so. Grūti ir te novilkt pat kārtējo dienu. Un pagaidām mums nav, kur likties, mēs nevaram nekur aizbēgt, jo jāpabeidz skola. Tā ir depresija a)
Depresija b) man uznāk, kad katru vakaru aozdomājos, kur es likšos pēc māc. gada beigām. Es tad atrastu, kur viens likties, jo man prasības nav augstas. (Un vispār es iespējams, būtu hipijs vai tamlīdzīgs brīvdomātājs ;))
Bet es neesmu viens, man ir astīte, par kuru esmu atbildīgs.
Labi, uz ielas jau nepaliksim. Man ir vecāki, pie kuriem dzīvosim, kamēr atradīsim paši sev mājas. Bet man tik ļoti negribas būt kādam uz kakla. Vēljovairāk tādēļ, ka mani vecāki ir vienpatņi. Viņi reizēm pat traucē viens otram, kur nu vēl, kad mēs tajā dzīvoklī būsim 4 cilvēki... Vispār jau viņi ir superīgi cilvēki, bet vnk vienpatņi. Tādi paši, kāds patiesībā esmu es.
Uz ielas jau nepaliksim, bet ko darīt tālāk - mūžam jau uz kakla citam nedzīvosim. Man gada laikā (tas nav noteikts termiņš, bet manis izrēķinātais optimālais laiks) jāatrod, kur dzīvot. Vnk kur palikt tad jau varētu atrast arī nedēļas laikā. Bat galīgi garām būtu kaut kur īrēt, jo pastāv risks, ka mums jebkurā brīdī var pateikt - viss, tinaties. Tātad - atliek gada laikā iegādāties savu dzīvokli vai māju. Bet kā lai gada laikā tik daudz naudas dabūn? nopelnīt nereāli. Kredītu neviens nedos, man tikai 19 gadi, bez oficiāliem pietiekamiem ienākumiem. Darbs jau vienmēr atrastos, lai varētu maksāt kredītu un pieticīgi dzīvot. Bet kredītiestādēm tas būtu po. Viņiem vajag OFICIĀLU darbu ar PIETIEKAMI LIELU algu. Bet ar manu OFICIĀLO pieredzi OFICIĀLĀ DARBĀ netikt.

Pareizi, esmu dziļā pakaļā.

Padomu, lūūūdzu...

06:57 pm

Man ir melnalkšņa dvēsele,
Noslēgta sevī un sūra.
Tu mani citādu domāji,
Līdzīgu devīgai jūrai.

Man ir melnalkšņa dvēsele,
Deru vien ugunskuram.
Cita, tev cita ir jāmeklē
Dzīves kuģim par burām...

06:50 pm

Man atkal ir digitalais fotoaparaats. Esmu staraa, par spiiti tam, ka sis modelis ar savu kruti multifunkcionaalo darbiibu, nelauj uznemt bildes ar maaksliniecisko gaismeenu kritumu un visu parejo.

07:18 pm

Rudens ar savaam prieksh manis nomaacosajaam kraasaam ir klaat. Tikai rudens depresija kaut kur kaveejas... Iespeejams karuselis ko sauc par gjimenes dziivi, neljauj atslaabt un krist pesimismaa ;) Tomeer no taa ir arii kaut kas pozitiivs ;)

06:37 pm

Skolas skrējienā laikam sāku atkal iejusties. Klase kā jau klase, meitenes atkal visādas intrigas vērp savā starpa, bet tas jau pieder pie lietas.

Šonedēļ tāds saulains, kamēr lapas vēl īpaši nekrīt, tikmēr ir pat ļoti ok.

Mājas frontē arī viss sāk PALĒNĀM normalizēties. Protams, ko var gribēt no diviem cilvēkiem, kuriem nav KOPDZĪVES pieredzes. Bet pamazām jau viņa sāk pieņemt, ka es arī esmu tikai vīrietis ar visām no tā izrietošajām īpašībām. Es arī cenšos, un zini - izdodas pamazām. Daudz arī dod tas, ka mēs katru vakaru kopš 1.septembra kopā skaitam tēvreizi. Un daram to pat reizēs, kad esam sastrīdējušies un dusmīgi viens uz otru.

Kā jau vienmēr - izdevumu par dudz, ienākumu par maz. Man tagad būtu vēl kāds simts ls rezervē no vasaras, ja nebūtu to autokursu, taču - tiesības toties ir kabatā.

Citādi jau neko. Dzīvoju ne par ko nebēdādams.

Divpadsmitā klase... finiša taisne...

12:20 pm - Atskaite par vasaru

...beidzot tas murgs ir galā. Kā tas vispār sākās...? Ā, pareizi, 20tajā maijā sākās autokursi. Nu jā. Trīs reizes nedēļā pa trim stundām. Jūniju un jūliju strādāju. Tas bija MURGS kubā. Strādāju gandrīz divās slodzēs - no 8 rītā, līdz naktī diviem, trijiem, citreiz četriem... Darbs bija 10 km no mājas, uz to braucu ar riteni. Tad nu tajās 3 dienās nedēļā braucu no darba pa dienu uz kursiem (atkal 10 km), nosēdēju tās 3 stundas, atkal minos atpakaļ uz darbu. Biju visu laiku neizgulējies, pārguris, viss bija līdz kaklam. Brīnos, ka izturēju. Visa darbadiena bija uz kājām un strādājot ļoti ātrā tempā. Un par to joku es saņēmu 80ls mēnesī (lauki...) jā un vēl jāpieskaita 1 reize nedēļā, kad man bija braukšanas stundas, tad es ar stopiem kūlos uz Gulbeni (50km), jo tajos laikos autiņi nekursē, kad man vajadzēja parasti. 24tajā jūlijā beidzās teorija, es uzreiz arī nokārtoju teorētisko eksāmenu, man bij viena kļūda. Tad palika tikai 1 reizi nedēļā braukšana. un tad jau arī darbs beidzās. Man tiešām šķita, ka es nojūgšos. Vasaru neesmu redzējis. Pa vidam vēl bija mana dzimšanas diena - 14.jūlijā. Beidzot esmu pilngadīgs. Tas arī bija ok.
Nu jā, tad darbs beidzās. Bet viens paziņa man piedāvāja nedaudz pie viņa pastrādāt celtniecībā. Nu tad es 2 pirmās augusta nedēļas dzīvoju pie viņa. Tas jau bija cienīgi. 8 stundu darba diena, barošana pa pirmo un vēl visādas ekstras. Nu lūk. Pēc tā darba sekoja mana Guru kāzas - 19.augustā. Pasākums bija liels, labi organizēts. Bij labi. Tikai žēl, ka atkal baigi nauda ar to aizgāja.
Nu un tā es tur braucu reizi nedēļā uz Gulbeni un vakar - 31.augustā man bija braukšanas eksāmens - PĒDĒJAIS solis Protams, pārstresojies uz to es biju bezjēgā, bet kad tas pienāca, visu izdarīju ļoti labi. No 9 pieļaujamajiem soda punktiem dabūju tikai 2. Nu un tad beidzot tiesības man ir kabatā.
Vasara beigusies, varēšu sākt dzīvot. (forša ilūzija, ne...?)

07:49 pm

Šodien lietinš. drusciņ. zemītei vajag vairāk.

Vakardien dabūju pastrādāt zem kautkādas lampas, man nezinot. (nu zem tās, kādas lieto slimnīcās, lai dezinficētu brūces, infrasarkano staru lampas vai kautkas tamlīdzīgs.) Šodien pleci dedzina un ir traki sarkani. Pēc tam āda nākšot nost kā tad, kad pārsauļots. Nu neko, smalki.

Labi, tas tur sīkums. Īstenībā es gribēju pateikt, ka Dieviņš par nevienu neaizmirst un zin, ko katram vajag. Nevajag lūgt viņam, lai viņš dod kautko gatavu tev. Viņš nedos tāpat vien, tādēļ, ka tu kaut vai ļoti lūdz. Vajag pamainīt attieksmi un lūgt, lai viņš dod iespēju tev pie tā "kaut kā" tikt. Kad es to attieksmi pirmoreiz pamainīju, tas bija neapzināti. Taču viņš iespēju deva pēc kāda mēneša manas lūgšanās. Arī tagad man vajadzēja iespēju, lai es varētu dabūt naudu tiesībām. Es to apzinājos. Es to lūdzu tikai vienu reizi... tikai vienu vienīgu... viņš sadzirdēja...230 ls nemētājas pa kabatu pat normālā darbā strādājošam, nemaz nerunājot par mani - nestrādājošu skolnieku. Un te, laukos, nopelnīt naudu pusaudzim vispār ir kaut kas nereāls. Te pa vasaru dabūt strādāt dabūn labākajā gadījumā 16 no 100 pusaudžiem un ne jau katrs tur nostrādā visu vasaru un ne jau katrs nopelna pieklājīgi. Bet mēs ar mīļoto kopā uz 2 mēnešiem būsim to 15 pusaudžu vidū. Plānots, ka uz abiem sanāks mēnesī 170 ls.
Vasara būs saspringta un fiziski smaga: māja-darbs-autokursi-lauki... un starp tiem visiem relatīvi liels attālums dabā. Domāju, ka dabūšu vasarā riteni.
Ceru, ka viss izdosies...

Current Mood: optimistic

09:29 pm

LIELISKI, liktenis piepildīja manu lielo vēlmi... Tikai žēl, ka vairs tam nav nekādas nozīmes.

Ja pusgadu ātrāk tā čiksīte būtu atšuvusi viņu, tad mums drošvien viss būtu, un vēl kā... Bet viņa to izdara tikai tad, kad esmu jau laimīgi kopā ar kādu citu, kuru es nevaru un negribu pamest...

IRONISKI, NE...?

08:19 pm

Biju brīvdienās laukos, forši pastrādāju, super. Bija tik foršs laiciņš. Labais. Uzreiz jūtos kā cilvēks. Darbs mērkaķi par cilvēku... Tagad man arī laukos ir dators. Lieliski. Atkal cenšos atsākt fotogrāfēšanu, toties ģitāra jau kādu mēnesi palikusi pavisam novārtā. Esmu jau cēļā uz vasaru. Nevaru sagaidīt, kad skola beigsies, varēšu atkal pa laukiem tusēt. 20. maijā sākas kursi... autokursi... kuros es piedalīšos. Tikai kur lai 2 mēnešu laikā rauj 200 ls...? Ir kādi priekšlikumi...?
Skola tuvojas beigām. Ar atzīmēm ir kā ar staigāšanu pa naža asmeni - varbūt būs ok, varbūt nebīs. Bet neko negribas darīt lietas labā, kaut varētu.
Jā, šovasara būs tād izcūkāta - autokursu dēļ sanāks tā, it nekā - lauki, dzīvoklis, lauki, dzī... un tā līdz jūlija beigām. Bez tam tā nauda ar kaut kur jāizrauj, bet nevienam nav, kuram varētu prasīt.
Šodien biju baznīcā. Kopš esmu kopā ar Rūtu, par Dievu ikdienā nesanāk domāt nemaz. Agrāk es varēju stundām sēdēt un domāt, lūgt, runāties ar viņu... tagad tam vnk neatliek laika. Man tik ļoti žēl.

Jā, un piedod par to, ko es šodien izdarīju. Varbūt tā nauda tādēļ tam biezajam izkrita pie baznīcas, kad viņš taisījās to mest ziedojumu traukā, lai tā nonāktu pie manis. Tas biezais taču izņēma no maka nākamo divdesmitnieku un tur iemeta. Nedusmo, Dievs, ja kļūdos. Nedusmo, jo es pusi no tās summas šonedēļ iemetu tur, kur tā bija domāta un atlikušo apsolu atdod baznīcai, tiklīdz būs nokārtoti parādi par tiesībām. Piedod man par to, lūdzu.

Es tikai gribēju pateikt- piedod arī, ka nesanāk tev atvēlēt tik daudz laika, cik gribētos un vajadzētu. Palīdzi man nenomaldīties.

09:17 am

Pirms kāda laika sāku pīpēt, tā nu sanāca:/ Tas man ir kļuvis kā rīta, vakara rituāls. Līdz ar to tagad sanāk biežāk uzturēties uz balkona. Iepatikās tur atrasties. Tad nu beidzot es atradu kaut ko, ko darīt savās četrās sienās. Izdomāju aiztaisīt balkonu ciet - kā jau dzīvokļos mēdz darīt. Būs man tagad vēl viena maza istabiņa ar lieliem logiem, ar koka apdari pīlādža tonī, būs man savs herbārijs manām puķēm, būs man pašam sava dzīves telpa, kura ir tikai man. Tās man tomēr reizēm pietrūkst, jo jau kādu laiku man ir sākusies riktīga ģimenes dzīve. Vismaz pirmajā etapā šis darbs man aizņems kādas divas nedēļas (uz skolu ar taču jāiet;)) Vismaz nebūs garlaicīgi.
Māsa dabūja darbu uz kādu laiku un vēl kādu vismaz mēnesi viņa nebūs mājās- vispār. Man paliek sīkais- katru dienu uz bērnudārzu, pēc tam atpakaļ, un viss pārējais, kas attiecas uz viņu. Tādēļ arī netieku uz laukiem. Žēl.
Ar mīļoto kā jau parasti. Reizēm varbūt kaut kāda neliela saruniņa notiek.
Uz Lieldienām biju pie Guru. Man bija vilšanās jau rudenī, ka viņš ir mainījies. Šī reize to tikai apstiprināja. Ģimenes dzīve viņu ir mainījusi. Viņš ir pieradis būt kā ērglis debess plašumos. Viņš nemāk dzīvot, rēķinoties ar līdzcilvēku. Arī man sanāk ne pārāk labi, jo liktenis man ir piespēlējis tādu galējo variantu, lai pārbaudītu manas spējas. Un man tas ir attaisnojams, jo es vēl tikai mācos. Bet viņš, Guru... Tas fakts nomāca to prieku par to, ka viņi ar Lauru gaida sīko. Jau ceturtajā mēnesī.

Bet tagad es turpināšu ar savu balkonu, ar kuru esmu pārlieku aisrāvies ;)

10:09 am

Tātad... šonedēļa paskrēja vēja spārniem. Beidzot laiks sāk iet normālā tempā. Sniegs ar gandrīz nokusis. Dažas dienas gan bija tādas, ka kājas galīgi slapjas, tiklīdz izej ārā. Gribu tāpat kā pāgājušo pavasar- kad pļavasa jau būs sausas, gribu tajā vienā pļavā atkal pie ugunskura skatīties zvaigznēs un pūču balsīs censties saklausīt vasaras balsi. Tu taču atceries to reizi...?

Progress ar mīļoto- viņa sāk ar mani runāt... Taču vienas problēmas risinājums rada nākošo- tagad es dzirdu daudz ko skarbu, kas viņai iekšā ir visu šo laiku sēdējis... Bet nu tas tā. Labi, ka ir tā.

06:56 pm

...10 km gara pastaiga un diennakts laukos dara savu, enerģija nedaudz ir. Atkal papildināju savas istabas dizainu ar šo to, es tikai ceru, ka tajās plātēs ar zemi tiešām tas mauriņš izdīgs... + taisos ieviest vairākus elementus spilgti dzeltenā krāsā, ceru, ka nostrādās iecere un noskaņa pastiprināsies. Šodien līdz pēcpusdienai visu laiku rosījos pa māju un guvu apstiprinājumu savai pirms diviem gadiem gūtajai atziņai, ka depresija ir enerģija, kas netiek likta lietā, bet sadeg sevī.
Rītdien uz divām dienām braukšu pie savas māmiņas. Ar viņu un patēvu kopā brauksim uz Cēsīm un Valmieru. Tik ļoti esmu noilgojies pēc mammas... Ceru, ka būs ... ...jauku...

Mums, te, pēc nedēļas ir viens konkurss "Dziesmamanaipaaudzei" stilā. Mana māsa tur piedalīsies. Kā bij, kā nē, bet es ar izdomāju piedalīties - spēlēt ģiču un dziedāt un šodien biju uz pirmo mēģinājumu (citiem tas jau bija otrais) Es dziedāšu vienu dziesmu, kuru pirms tam biju daudz spēlējis un dziedājis. Tā kā mēģinājums man jau izdevās spīdoši - kā ņēmu, tā nospēlēju un viss. Un tā kā pamaz dalībnieku, tad mēs ar māsu izdomājām vēl vienu dziesmu duetā nospēlēt un nodziedāt :) Jāatzīmē, ka tā ir pirmā mana tāda veida un līmeņa kāpšana uz skatuves visā manā mūžā un es ceru, ka pirms koncerta nesāksies lampu drudzis, lai gan pagaidām nekas par to neliecina!

Eh, labi!

08:39 pm

Esmu un jūtos kā Estere no Paulu Koelju grāmatas "Zahir". Kā es vēlētos, ka manā dzīvē notikumu gaita risinātos aptuveni kā grāmatā.


Nav

Current Mood: numb

08:06 am

...šorīt bija rīts, tāds rīts, kad atverot acis es vairs negribēju celties un skriet dīvot dzīvi, skriet un baudīt katru dienu ar visu savu spēku... ...gribējās mūžīgi palikt guļot un necelties.

Parasti es ļoti precīzi novērtēju cilvēkus un zinu, ko no viņiem es varu sagaidīt. Taču esmu vīlies. Vai atkal esmu izrādījies pārāk naivs...? Vīlies, ka mana māsa, kuru pazīstu visu mūžu, izrādās, liekuļo. Esmu vīlies. Nekad nebūtu domājis, ka kādreiz gribēsies no šejienes aizbēgt...

Gan jau būs labi :\

07:25 pm

Nē, nestāsti, cik ļoti stulbi ir lietot alkaholu, lai aizmirstos, lai justos labāk un tādā garā... Vismaz nestāsti to tagad- kad es esmu tādā puspāli...

05:39 pm

...un tu vēl gribi, lai es, redzot kā viss ir pēdējās 2 nedēļas, noticu, ka šoreiz viss ir un būs savādāk...?

_____HA_____

Tu nu gan esi naiva