![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
11:23 am
Nu tad laikam iet uz beigām tās manas jau ilgāk par gadu sabijušās attiecības. Kādēļ? Es esmu vientuļais vilks un mūžam tāds arī palikšu. Protams, vaina ir arī otrā cilvēkā, bet iesākumā parunāsim par mani.
Iespējams, ka citiem tā ir augstākā laimes pakāpe - dalīties it visā ar savu mīļoto, bet man tā nav. Vienīgais, kas manā istabā un manā dzīvē ir tikai un vienīgi mans, ir manas puķes. Par tām gan es vēl varu rūpēties viens pats. Lai gan palodze, kur tās atrodas, vairs jau nav mana, bet mūsu. Tāpat ir ar ģitāru, kuru viņa nereti pamanās apgāzt, izraisot manī dusmu izvirdumu, tāpat ir ar datoru, kuram viņa pamanās nomainīt darbgalda bildi, kaut arī esmu aizliedzis to darīt. Nav vairs nevienas vietiņas, kura būtu tikai un vienīgi mana. Es tā vairs nevaru, man vairs nav savas pasaulītes. Es sen vairs neesmu tas, kas biju. Tagad es esmu vairs tikai zombijs.
Es gribu dzīvot, kā agrāk. Es gribu būt tas nosvērtais cilvēks, kas biju.
Esmu secinājis, ka es vnk neesmu radīts dzīvei ar kādu kopā. Iespējams es palikšu viens pats ilgi jo ilgi, bet tas mani nemaz neapbēdina. Šī gada laikā iegūtā pieredze lika daudz ko saprast. Un to es paturēšu prātā uz visiem laikiem.
Es laikam esmu tāds, neriktīgs. Vai arī mana mīlestība ir tāda. Bet es to cilvēku mīlu un zinu, kaman ļoti sāpēs sirds bez viņa, bet no otras puses jau esmu iegrimis sapņos par to, cik lieliska dzīve man būs, kad viņas man blakus nebūs. Un šobrīd es patiešām gaidu to mirkli.