intheend - Post a comment

intheend

09:22 pm

...jā, lielākoties attiecībās man ir tā, ka es spēju dot, dot un dot... neprasot pretīm... Dot došanas pēc, nevis tādēļ, ka kaut kas ir jādod, lai saņemtu pretīm. Vnk jo tas man sniedz gandarījumu vai es nezinu kā lai precīzāk to nosauc...
Vienmēr es esmu tas, kurš zvana un apvaicājas, kā otrai pusītei iet, vienmēr es esmu tas, kurš izbrīvē savu laiku, tiklīdz otrs cilvēciņš izdomā, ka grib mani satikt. Tieši es esmu tas, kurš uztur attiecības dzīvas. Meitenes/sievietes vienmēr attiecības uztver kā dāvanu- ja tās ir dotas, tad tās vnk ir jāņem un jābauda.
...un vienmēr, tikai tad, kad viss ir beidzies, es secinu- jā, arī šoreiz viss bija tāpat kā vienmēr. Jā, es esmu guvis došanas prieku un iespēju sajust otra cilvēka laimi. Bet vai ar to pietiek?!?!!! Ko? A? Katrai, kura ir tāda, kā manis līdz šim sastaptās, vajadzētu ielikt sevi tādā situācijā un padomāt, vai tādas attiecības viņām sagādātu kaut mazumiņu prieka, nemaz nerunājot par laimi, kura tad būtu neazisniedzama.

...Tad pienāk tāds brīdis, pareizāk sakot- lūzuma punkts, kad iestājas tāda sajūta, ka viss nav tā kā vajadzētu. Un tad viss aiziet šķērsām. Un starp citu- ne jau no manas puses, jo es, par spīti pienākušajam lūzuma punktam, turpinu sniegt un sniegt...

...šoreiz es samierināties netaisos! Bet ko darīt...? Ja šoreiz, šajā situācijā, kad beidzot esmu apņēmies nesamierināties, man pretīm būtu kāds cits cilvēks, tad es saņemtos un pateiktu viņam visu, kas man sakāms šajā jautājumā. Šoreiz nevar, jo tas, kuram tagad vajadzētu zināt to visu, ir tik, tik, tik ļoti nesakārtots un haotisks savā būtībā, ka es tāpat pretīm nesaņemtu neko vairāk, tikai skūpsti un glāsti kļūtu saspringti uzspēlēti un klusuma brīži sāktu kļūt neveikli, līdz beidzot vienā brīdī viss aizietu šķērsām.

MAN IR APNICIS BŪT TAM, KURŠ ATTIECĪBAS UZTUR PIE DZĪVĪBAS.