intheend - Post a comment

intheend

07:25 pm - Brīvlaiks, gada nogale, ziemassvētki aizvadīti...!

šogad ziemassvētki bija relatīvi izdevušies. Nedaudz iesākumā viens cilvēks nobojāja garīgo, tas neļāva pilnībā izbaudīt svētvakaru, bet bija jau ok.
Iesākumā es mājās - māsas ģimenē svinēju, bija viss kā nākas. Piparkūkas, manderīni, galds ar varen daudz ēdieniem utt... Plus vēl kamēr māsa aizgāja ar sīko uz virtuvi pa logu skatīties vai salavecis nenāk, man bija zem eglītes dāvanas jāsaliek. Bij forši. Pēc tam es ar savu draudzeni (tagad man ir tikai viena un PA ĪSTAM, es viņu mīlu...) abi bijām baznīcā uz ziemassvētku dievkalpojumu. Parasti 7dienās dievkalpojumos tur ir ap 20 cilvēku, bet tajā vakarā bija VISMAZ 300 cilvēku, varbūt pat vairāk, beigās pat visiem vietas nepietika, aizmugurē visdi stāvējā kājās. No vienas puses- jā bija forši, tas bija tik emocionāli utt... Bet no otras puses- cilvēku acīs var tik daudz ko izlasīt, nemaz nerunājot par uzvedības novērošanu. Un es redzēju- lielākā daļa no viņiem tur nebija tādēļ, ka viņi baigi ticētu Dievam. Lielākoties ļaudis bija nākuši, jo ''tā visi dara, jo tā jādara'' un tādā garā. Es to varēju izlasīt viņos. Tas arī man traucēja izbaudīt tās divas stundas baznīcā. Tad jau ir labāk tā kā parastajos dievkalpojumos- kaut mēs tur esam maz, bet esam tur patiesi, ticot Visaugstākajam. Tā lūk. Pieaugušie tādi paši bērni vien ir.
Tā, kur es paliku...? Jā, un pēc tam uzreiz es vēl kādu stundu pastaigājos pa naknīgajām un tukšajām ielām ar savu otro pusīti, tas arī palīdzēja attīrīt manu prātu. Kad viņa aizgāja, es satikos ar kādu cilvēciņu, kuram arī es nozīmēju daudz. Tā kā es skolā nebiju uz eglīti, tad viņai nebija iespēja man atdot dāvanu ziemassvētkos, es viņai piedāvāju šo variantu- vakarā satikties. Kad mēs satiekamies, mēs parasti kādu laiciņu vazājamies, runājamies par dzīvi... Arī tajā reizē. Visu to pusstundu es nervozi kabatā ņurcīju to mazo kārbiņu, ko viņa man uzdāvināja... Mājās to atvēru... Tājā bija izkaltētas rožu ziedlapiņas, kurās bija ''ierakts'' saruullēts apsveikums svētkos, maza sarkana svecīte un... maziņš eņģelītis... Tas man lika justies tik... tik... vajadzīgam... zinu, ka tam cilvēkam tik daudz nozīmēju, viņš man arī.
No manis viņa saņēma vienu no maniem mīļākajiem zīmējumiem...


Tā... Nu vēl es pirms ziemazzvētkiem aizvedu savu meiteni uz savas mammas māju ar viņu iepazīstināt. Mana meitene sākumā bija ļoti satraukusies, taču es biju pilnīgi mierīgs, neraugoties uz to, ka viņa bija pirmā meitene ar kuru iepazīstinu savu mammu. Vienmēr visas ir šķitušas pārāk... nu... nāk un iet...
Meitene ātri saprata, ka mana mamma ir foršs cilvēks un pēc tam, kad bijām aizbraukuši jau prom, viņa par manu mammu teica- sajūta tāda, it kā es ar viņu būtu sen pazīstama, kā ikdienā dzīvotu kopā. Pazīstot savu mammu, es ne mirkli nebiju arī šaubījies, ka tā būs ;)

Pēdējā laikā jau ļoti bieži (vai pārāk...?) naktīs savā gultā man nav jāguļ vienam. Super...! Vnk ir labi un viss...ka otrs cilvēks ir blakus... Viņa jau ir kļuvusi mūsu mājās gluži kā pastāvīgais iedzīvotājs... Ir labi...

Brīvlaikā palikušas vēl tieši 2 nedēļas

Dievs, lūdzu rādi man ceļu, kā lai es tieku pie klavierēm!