intheend - Post a comment

intheend

05:54 pm

...pēdējā februāra diena... pēdējais vakars pirms dienas, kurā pirms diviem mēnešiem viņai atzinos mīlestībā. Esot noskaidrots, ka laulībās kritiskais posms ir 7 gadi, ja laulātie to pārdzīvo, tad būs kopā ilgi. Manā dzīvē 2 mēneši ir analogi 7 gadiem.
~~~Vakar vakarā ar viņu sastrīdējos. Atkal secināju, ka viņa turpina melot sev un man, ka cenšas problēmas noslēpt dziļi pagrabā, pieķēru, ka problēmas atkal līst kā no pārpilnības raga, tiklīdz kādam rodas ideja nokāpt pagrabā, lai paņemtu kādu zaptes burku. Man šķita, ka viss ir pavisam ok. Biju maldījies. Viņas dzīve ir gluži kā vecs dīvāns, kurš pārvilkts ar jaunu un mirdzošu drānu- izskatās labi, bet patiesībā atsperes izgulētas un dīvānā nevar pat apsēsties. Sīpols, pat pārklāts ar putukrējumu, tik un tā paliek sīpols.
Vai lūgums "Runā ar mani" ir kaut nereāli izpildāms? Es tikai lūdzu, lai man stāsta domas, jūtas, emocijas un visu pārējo. Vai slēpt problēmas un izlikties, ka tās neeksistē, nav tik pat stulbi kā tēlot orgasmu...? ...bet viņa tikai turpina slēpties un bēgt, izlikties... ka problēmu nav, ka viņa ir visvaroša sieviete, ka viņa ir sevi sakārtojusi, ka viņa spēj ar visu tikt galā...
Jā, biju domājis, ka viss ir ok, kļūdījos- izrādās, ka ir lietas, par kurām viņa nevar runāt pat ar mani. Laikam lieki teikt, ka esmu ļoti vīlies...
Vakar, gultā, domājot, pēkšņi sajutu, ka man vairs nav spēka. Viss... Jā, tad es domāju, ka tas ir īslaicīgi, tad es domāju, ka kā jau vienmēr nostrādās mans mūžīgais un neizsīkstošais optimisms un, pamostoties nākamajā rītā, es būšu gatavs ar jaunu sparu celties un darīt... Bet pirmo reiz mūžā tā nenotika... Piecēlos tik pat izsmelts kā aizgāju gulēt.
Man nav spēka cīnīties ar to spītību. Viņu varētu attaisnot, ja viņa to neapzinātos. Bet vakardien es saņēmu tādu dunci mugurā, tādu spļāvienu sejā... Izrādās, ka viņa savu stulbo spītību apzinās, un vēl pietam pietiekami labi. Tad manas rokas nolaidās.

Tad nu tagad es te sēžu, tāds, it nekāds, bez spēka piecelties un aiziet un aiztaisīt logu, jo istabā noteikti jau ir tuvu nullei, bez ticības, jo arī tai vairs speka nepietiek, bez nākotnes sapņiem, jo nespēju piecelties, lai kaut aizrāpotu līdz rītdienai, bez vilnas zeķēm, kuras sasildītu manas nosalušās kājas un tējas, lai sasildītos pats, bez asarām uz vaigiem, tikai tāpēc, ka Dievs vīrietim ir devis 6 reiz mazākus asaru dziedzerus kā sievietēm, bez spēka gribēt, bez spēka gribēt varēt, bez spēka izrunāt tos deviņstāvu vārdus, kuri šaudās domās, atceroties frāzi "attiecības ir divu cilvēku kopīgs darbs"...
Tagad patiešām zūd ticība un zūd ticība tam, ka ir jēga/vērts.

Rīt paiet pus gads, kopš pirmo reizi viņu ieraudzīju... jā, jau pus gadu, tieši tik ilgi es lielākoties vienpusēji uzturu šito visu padarīšanu dzīvu. Pirmais centos ar viņu runāties, pirmais centos iepazīt, saprast, kas notiek viņas sirsniņā... tas bija sen... un tamlīdzīgi ir arī tagad...

Tad nu tagad es te sēžu, tāds, it nekāds, bez spēka ticēt... lielākoties tādēļ, ka kādam ir tik grūti runāt ar sevi un mani...