Pagaidām nekas nav skaidri noteikts, taču zinu, ka drīz (!), pavisam drīz ejam prom no šīs dzīvesvietas. Drošvien pa brīvlaiku viss tiks noorganizēts. Njā... interesanti zināt, kur palikšu es...? (tas nebija bēdīgi teikts, bet ar dziļu interesi) It kā esmu samierinājies ar domu, ka tas viss vairs nebūs. Šobrīd uztveru to kā pašsaprotamu, kā dabisko lietu gaitu. Bet varbūt tās ir tikai mirkļa emocijas...
Pastāv 96% iespēja, ka būs jāpārceļas. Vēl pietam uz vietu, kur man nebūs tik labi, kā ir šeit gan no ērtību gan apkārt arī būs citi cilvēki. Bet slikti jau arī nebūs. Neziņa par nākotni... Tagad viss, kas līdzšim bijis, šķiet tikai tādas pupu mizas... Jā, lai izdzīvotu, jāmainās, zinu...
Izdzīvošu, bet viegli nebūs!
Pēdējo mēnesi vispār atkal visadi shiti notiekās,tas viss nomāc tik ļoti, ka neko negribējās pat raxtīt, lai nebūtu par tiem jādomā arī mājās.
Nu jau aptuveni ir ok, es ar savu optimismu uz visiem sūdiem skatos tā- no acīm prom, no sirds laukā.
so... kā jau zīlniece brīdināja, tad decembrī tiešām mācībās radās sarežģījumi. Vienubrīd likās, ka viss aizies galīgi šķērsām, ka krītu bezdibenī. Bet patiesībā tik traki vis nebija, izķepurojos.
Pirms divām dienām kaut kas uznāca un es pilnībā pārkārtoju savu istabu- tagad tā ir kā tiko piedzimis bērns, pilnīgs nekas, kuru jāapģērbj, jāaudzina un jāizveido. Patreiz istabā nav gandrīz nekā, kas liecinātu, ka te dzīvo kaut kas vairāk kā parasts vidusmēra cilvēks. Nav nekā no tā visa īpašā, kas bija pirms tam. Bet bija jau tā kā laiks, es šajā istabā dzīvoju jau gadu un visu šo laiku es viņu nemitīgi papildināju un veidoju pēc sava ģīmja un līdzības. Nekas, tagad es visu sākšu no jauna. Adventes laiks taču ir piedzimšana ;)
Vēl pastāv iespeja, ka mūsu ģimenei nāksies atvadīties no šīs mājvietas un pārcelties. Tas sāp, jo šeit man ir tik ļoti labi... ...bet- lai izdzīvotu, jāmainās...
Atkodu sevi- es esmu gluži kā Grinčs. Tikai ne attiecībā uz ziemassvētkiem, bet uz to, par ko tiku minējis iepriekšējā ierakstā. Mazliet muļķīgi jūtos par to, bet tomēr...
!!!Ņemat manu mīlestību, ņemat visi. Man tās ir atliku likām. Tikai nedodat neko pretīm, jo tas būs tikai tādēļ, ka it kā taču ir jādod pretīm. Paņemat manu mīlestību, pieskaraties man un staigājat tālāk savus ceļus. Es turpināšu gaidīt to, kurai vajadzēs tieši mani.
Ja man ir 2 girlfriends vienlaicīgi, tas vēl nenozīmē, ka es kaut vienu no viņām mīlu. Patiesībā esmu vientuļš. Tas ir vnk patīkamai laika pavadīšanai un vajadzības pēc fiziskā mīļuma apmierināšanai. Un katrai no viņām es arī neesmu vienīgas, tā kā sirdsapziņa vairs neceļ iebildumus, kopš es to uzzināju.
Skolā atzīmēm jābūt izliktām 19tajā datumā. Tā ka pirmdien uz skolu vēl aizeju un tad- attā Kanzasa!!!
Vienmēr parasti, kad gāju uz baznīcu, es negāju pie altāra uz grēksūdzi, es grēkus izsūdzēju tur pat, vietā, negaidot, kad man mācītājs uzliks roku uz galvas un pasludinās, ka visi grēki ir piedoti. Šoreiz aizgāju pirmoreiz pie altāra. Pirmkārt- tas bija ļoti emocionāls mirklis. Otrkārt- šī bija pirmā reize baznīcā, kad man nebija grēku, par kuriem lūgt piedošanu. Jā, varbūt es tikai nemāku uz sevi paskatīties no malas. Bet šāda situācija bija pirmo reizi.
Sniegs mms te visu laiku tā-ir nav, ir, nav... Šodien, kad nācu no skolas, sniga... lielas pārslas lēnām pārklāja zemi... tas bija tik emocionāli...
Lēni snieg veldzējošs sniegs.
Pārsliņās atspīd zeltaini mirdzošā saule.
Tās ir ļoti lielas un vieglas,
Tās snieg tik lēnu,
Ka tām var saredzēt katru vizuļojošo maliņu.
Skatoties debesīs, rodas sajūta,
Ka sniegs stāv gaisā,
Un tu pats traucies tam cauri.
Šī sajūta nav aprakstāma,
Nav ne laika, ne telpas.
Esi tikai tu un mirdzošais sniegs.
...žēl tikai, ka nebija zeltaini mirdzošās saules, par kuru šajā dzejolī raxta mans Guru...
Ak, Tu - no seksa atkarīgā un tādēļ nožēlojamā pasaule- es negribu dzīvot šeit!!!
Nav laika atvilkt elpu, pasaule steidzas,
Nezin neviens tikai, kur un kā tā beidzas...
Noticis tik daudz tāda, kas liek man vēl vairā uzskatīt sevi par varenkrutu.
Tā notiek vienmēr- kad esmu viens, tad nevienam neesmu vajadzīgs. Tiklīdz esmu kādai, tā mani ievajagās vēl kādai. Un tagad es nesaprotu, ko es gribu. Šo visu varošo, patstāvīgo, vienkāršo un dvēselei tuvo ''kādu'' vai iekārojamo, eleganto un sievišķīgo ''vēl kādu''... Jā, zinu, reiz es teicu, ka zinu, ko es gribu, vienmēr. Jā, esmu aplauzies. Tagad es nezinu, ko es gribu. Gandrīz kā seriālos. Tas pašlaik tik ļoti sabango manu tik citkārt mierīgo dvēseles okeānu...
Kas attiecās manā saskarsmē ar ''kādu'', tad es jūtu, ka esmu tik pat nožēlojams kā visa vīriešu suga.
Viena ''kādreiz bija'' mani aplēja kā ar aukstu ūdeni, pasakot, ko par mani domā. Mana iekšējā balss saka: ''Tā ir, kā viņa saka, un tu pats to zini, sāc taču reiz kaut ko darīt, lai mainītos uz labo pusi.'' Bet mana tuvākā balss teic: ''Viņa nav no tava slāņa, neklausies viņā, nemeklē vainu sevī''
Pirmajā brīdī sajūta bija tāda, it kā būtu dabūjis ar mietu pa pieri. Bet līdz vakaram jau atgāja.
Vēl... vēl es tagad svētdienās kopā ar mūzikas skolotāju baznīcā spēlēju ģitāru dievkalpojuma laikā. Bet pirmā publiskā parādīšanās ar ģitāru bija 11.novembra pasākumā. Jūtos tagad liels un varens. Mazā zivs iepeld lielajos ūdeņos...
Iesākumā bija tik daudz ko teikt, kas tik ir noticis. Viss kaut kur aizplūda, palika tikai tas, kas tiešām uz sirds...
Nu viss. Tagad tieshaam ir pienaacis tas, kaa tuvošanos es visu laiku jutu...
Kas tas ir...?
Turpmākais viss attiecas tikai uz laiku, ko pavadu ārpus savas pasaulītes- savas mājas, savas istabas.
Nu ir tieshaam pienaacis lielais ''vissvienalga''. Sēžu skolā kā tāds bezsmadzeņu zombijs, ģindenis. Sēžu tur, savā solā, otrajā no aizmugures kā tāds šizofrēniķis, kurš it kā uztver vidi, kurā atrodās, bet neatbild tai.
Nesesn dabūju 10nieku domrakstā par tēmu ''kas ir piedot?''
Pārējiem bija 8 un zemāk. Manu darbu nolasīja klases priekšā. Vismaz kaut kas pozitīvs. Tikai tas mani nepārsteidza un manī sajūsmu neizraisīja...
Priekšā gari pieci mēneši... šizofrēniski mēneši.
Pieci gari eksistences mēneši.
Nu tagad ir tāds brīdis starp astoto un devīto vilni. Nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies. Tagad ir tas brīdis, kad vecie sūdi jau ir aizmirsušies, bet jaunie vēl nav pienākuši. Tagad, man šķiet, es iešu uz priekšu pavisam lēni, taustīdamies, lai tikai kādam neuzskrienu virsū.
Audzinātāja sāka piekasīties,kad es sadomāju bastot pēdējās stundas. Piedraudēja ar oranžajām lapiņām. Vsp man tās lapiņas bijušas nebijušas, jo es taču nmeācos, es tikai apmeklēju skolu... bet fakts, ka viņa sāk man piekasīties... Tas mani sāk kaitināt. Mani neviens nešantažēs.
Vakardien visu vakaru centos atkost vienu paņēmienu web lapu taisīšanā. Nu it kā iznāca kaut ko atdarināt, bet to galveno knifu tāpat neatkodu.
Viss vakars izčakarēts, rezultāta nav. Bezsakars.
Ko lai iesāk šodien pēc stundām?
Pēc šīm trīs brīvdienām tās stīgas nav vairs tik nostieptas. Bet nekas, pēc stundas būšu skolā, drošvien sāksies viss no gala.
Vienīgais labi,ka jānomācās šī un vēl nākamā nedēļa, tad brīvlaiks.
Tas ir viens liels pārbaudījums vai sods par to, ko es esmu laika gaitā citiem nodarījis?
Tagad problēmas mani aprok kā lavīna. Bet gan jau būs ok.
Daudz kas man ir palīdzējis izdzīvot, devis spēkus. Bet šitais vēl nebija bijis. Tā kā gan jau izdzīvošu
''Labāk nožēlot to, ko esi izdarījis, nevis to, ko neesi...''
Līdz šim es visu laiku dzīvoju ar tādu domu. Arī tagad. Bet... bet tagad ir lieta, kuru es nožēloju, ļoti nožēloju, no sirds... Es ļoti nodarīju pāri kādam sev tuvam cilvēkam.
Tagad sirds tik smaga, ka gribētos raudot rakstīt: ''Mīļā dienasgrāmata... kaut es nekad viņai nebūtu to nodarījis... kaut es spētu izdzēst no viņas atmiņas tās sāpes,kuras viņai sagādāju... kaut es spētu pagriezt laiku atpakaļ... es ļoti nožēloju...''
Laiku atpakaļ nepagriezt... Jā, bet viņa izdzīvoja... viņa izdzīvoja pat tad, kad es izgaisu no viņas dzīves tad, kad biju visvairāk vajadzīgs... Es viņu atstāju un izgaisu no viņas dzīves... Es apbrīnoju viņu, šo stipro būtni...
Tagad savai sirdsapziņai attaisnojos- tā vajadzēja, tā bija labāk mums abiem... Jā, tiešām, vienu lielu problēmu mums abiem tas atrisināja... bet vai tas ir attaisnojums...? Vai tā vajadzēja, vai drīkstēja...? Vai tādā gadījumā man vsp bija tiesības šķērsot viņas dzīves ceļu, lai pēc tam viņu pamestu pašā grūtākajā mirklī...?
Vai ar pusgadu pietiek, lai aizmirstu cilvēku, ar kuru tik pat ilgi esat viens otru morāli balstījuši... Vai var aizmirst cilvēku, kura dēļ atdotu savu dzīvību...? Vai pa sešiem mēnešiem var izzust... ...draudzība...? Lai izzustu mīlestība, bieži pietiek ar dažām dienām, nedēļām... Bet draudzība- īsta un patiesa...? Es cerēju, ka draudzība būs mirusi... ka viss būs tik vēsi un neitrāli, it kā mēs viens otru nemaz neredzētu... Bet... tad kādēļ es pirmais pārtraucu izlikties, ka mēs būtu nepazīstami...?
Es baidījos. Baidījos par to, kas slēpsies aiz ''dzelzs priekšskara''. Vai tur būs kaut niecīga daļa no tā, kas bija agrāk? Baidījos. Bet ko es gribēju sagaidīt? Pat nezināju. Bet sagaidīju. Ko sagaidīju...? TO PAŠU. Tieši to pašu, kas tur bija pirms pusgada. Tieši to pašu. Vismaz no tās puses, kuru es varu saredzēt, sadzirdēt, sajust un saprast... Bet vai otrā pusē ir tas pats, kas pirms pusgada...?
Piedod man, es nožēloju no visas sirds.
Njā, diena šodien bija skaista. SAUĻEITE BIJ.
Šodien pār mani nāca apskaidrība un es pamanīju, ka manā jaunajā skolā ir varen daudz smuku meiteņu. Tas priecē. Vienīgais lielākā daļa sīkās. Šeit vecums un skaistums ir apgriezti proporcionāli- jo jaunākas, jo skaistākas meitenes. Žēl, ka tā.
Interesants ir arī fakts, ka man draugiem.lv atnāk uzaicinājums no kaut kādas 12-gadīgas meitenes, kura mācās mūsu skolā, ar tekstu: ''naac draudzeeties sex bumbuli=)'' Nevilšus domās izrunāju tik neieredzēto frāzi- kad mēs augām, tad tā nebija...
Jā, vēl vakar vēlu vakarā uznāca iedvesma uz lielim darbiem. Tad nu ķēros pie viena tāda- uz tukšās istabas sienas uzlīmēju lielu lapu (2x2m) un sāku zīmēt. Sveču gaismā ar zīmuli skicēju aptuveno domu līdz pusnaktij...
Darba daudz, drošvien ne vienai vien nedēļai...
Dievs gan mums māk iebakstīt ar pirkstu acī un likt saprast...
Visu nedēļu gaidīju nenēļas nogali un priecājos- no 5dienas līdz nākamai 1dienai mājās būšu viens, nekas nav ieplānots, varēšu visu to laiku veltīt sev...
pienāk 6dienas rīts un es sāku domāt- hmm, baigi garlaicīgi un vientulīgi...
Pēcpusdienā piezvana un saka, ka man steidzīgi jābrauc uz Rīgu... tad nu es ķeru un grābju, ko nu varu. Vācu mantas, skatos autobusu sarakstus, kā varu tikt ātrāk uz turieni. Paralēli haotiskai skraidīšanai pa dzīvokli domāju- bija sākusies tik jauka un mierpilna nedēļas nogale, kādēļ viņa nevarēja tā arī turpināties...?
Tad, kad nu biju sataisījies, lai dotos ārā no mājas, man piezvana un pasaka, ka es tomēr varu nebraukt.
GRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRRR
Nu labi, patiesībā jau biju priecīgs, jo šitādi neplānoti izsaukumi mani galīgi spēj izsist no sliedēm.
Tagad atlikušo šodienu un vēl visu rītdienu sēdēšu mājās un priecāšos par to, ko visu nedēļu biju gaidījis...
... Jā, es jau zināju, ka es ar savu domāšanu, pasaules uztveri un visu pārējo, kas manī ir savādāks nekā pārējos (nu paldies paldies par komplimentiem...), ienākot parasta pelēkā cilvēka dzīvē, spēju to pamatīgi satricināt, sabrucināt visus viņa uzskatus, pasaules uztveri un sagraut viņa pārliecību par to, kādēļ viņš dzīvo un galu galā likt viņam visu vēlreiz izvērtēt un saprast, ka tas viss nav bijis nekas... Jā, to es zināju.
Bet šitais jau ir pārlieku... Bet vismaz man sajūta ir laba, ka spēju likt cilvēkam uzdot sev jautājumus un palīdzēt viņam uz tiem atbildēt.
4dien un 5dien pavisam ātri mums klasē bariņš izveidojās- es un vēl 2 meitenes. Hmm... interesanti...
Kā tas nez turpuināsies, mēs katrs esam savstarpēji gandrīz sveši, pirms šī māc.g. nebijām pazīstami. Tieši tādēļ interesanti... kā tas turpināsies.
Šodien bija tik pelēka diena, cik vien iespējams. Nu iedomājies pats- tu visu savu mūžu esi skatījies krāsaino tv un pēkšņi vienā dienā tu to telli ieslēdz un viņš ir melnbalts. Nu tāda - melnbalta diena man bija. To es izjutu katru sekundi, kad ievilku katru pelēko elpas vilcienu, katru brīdi, kad skolā uzrakstīju katru pelēko vārdu savā pelēkajā burtnīcā... Un tas viss lielākoties tādēļ, ka pa visu dienu nepamanīju nevienu saules stariņu...
Prātā atbalsojas doma, ka vasara ir beigusies... Vēl dažas tieši tik pat pelēkas dienas un man sāksies nopietna depresija... (minējums...)
Tā nu man parasti ir- pienākot rudenim, es dodos ziemas guļā. Un tad visu garo ziemu jūtos kā šizofrēniķis, kurš redz, uztver un sajūt apkārtējo pasauli, bet nav spējīgs tai atbildēt... Tad nu 4 mēnešus kā minimums es velkos pa dzīves taku kā tāds mironis, zombijs, ģindenis...
Tā jau ir- dabā tas tā iekārtots- augi un dzīvnieki arī dodas ziemas guļā, lai pavasarī, pēc ilga pasivitātes posma atsāktu dzīvot, augt, baroties, vairoties...
Un mani kaitina fakts, ka es nevaru no šī dabas likuma izbēgt
ŠITĀ VĒL NAV BIJIS- ZIEMA PAT NAV SĀKUSIES, BET MAN JAU VISS LĪDZ KAKLAM.
Interesanti zināt, cik ilgi es izturēšu? Kurā brīdī es salūzīšu? Kādas likmes...?
Enigma - Sensing the spheres
E||---1-0-1---5-3-1---------------------
B||-3-------3---------0-1-3---3-1-0----1-
G||-----------------0-------0--------2--
D||-------------------------------------
A||-------------------------------------
E||-------------------------------------
Ja nu kādam sagribās paspēlēt uz ģičas... Vsp šitais ir tik dziļš muzons... Ja neesi dzirdējis, tad tu nespēsi pat iedomāties.
NOKLAUSIES!!!
Vakardien bija ļoti jauka dieniņa la la la jauka die-ni-ņa-a!!! Direktore 3dien bija pateikusi, ka visiem vācu valodu obligāti ir jāmācās arī šogad. Jā, ARĪ šogad, jo citi bija to jau mācījušies. Bet es nebiju un arī negribēju. Tas nu galīgi nosita garīgo, jo kā es varu mācīties kurā gada vielu, ja es neesmu maaciijies vāceni vsp??? Bezsakars.
Izdomāju- tā tas neies cauri. Nedaudz nokaunināju viņu par to, ka mani neviens par to nebrīdināja, kad nācu uz šo skolu, ka tad es nemaz nebūtu nācis un ka tagad tagad apsveru iespēju doties mācīties uz citu skolu un bla bla bla Nu tad diriģene sāka stostīties un beigās izdabūju no viņas, ka tā nemaz nav obligāta stunda un es tāpat varu beigt gadu arī bez viņas un tā.
Tagad esmu priecīgs!!! La la la
Nezinu, ko lai dara pa nedēļas nogali. Šī būs pirmā pa ilgiem laikiem, kad varēšu tā mierīgi nekur nesteigties. Labi, ko es te meloju, iepriekšējā arī bija tāda. Nu labi, bet ko lai izdomā...?
Skola jo dienas vēršas par jo lielāku sviestu. Vinīgais + ir tas, ka ir normāls informātikas učiks un man datori ir stiprā puse, tad starp mums jau veidojas sadarbība.
Jā, tad vēl palēnām iepazīstu savas klasesbiedrenes, arī ārpus skolas.
Skolā es nedzīvoju, skolā es eksistēju.
Tiklīdz atstāju skolas sienas, tā es sāku dzīvot...
Zjb, tas taču ir nožēlojami.
Nu gan visi bija pārsteigti, kad vakardien aizgāju uz skolu melnā, ar uzkrāsotām acīm (nedaudz tikai ar acu zīmuli kontūras ievilktas) un tādiem, kaut kādiem atbilstošiem matiem. Ā, jā, vēl tāda paliela ķēde arī bij ap kaklu. Vispār acis un viss kopumā izskatījās diezgan mistiski un iespaidīgi. Man jau neviens neko neteica acīs, bet aiz muguras tika sacelta ažiotāža pa visu skolu. Es jau visādiem nūģiem sākot nepatikt utt. Bet meitenes gan nez kādēļ ir pretējās domās.
Visā visumā man pašam patika kā izskatījos ;) Šodien pēc dažām minūtēm atkal jāvelkas uz skolu. Šodien arī tāds pats...
Šodien izpinu francenes. Riktīgi prikolīgi izskatījās. Vajadzēs sarunāt kādu, kas atkal uzpin.
Kādēļ man sāk uzmākties tāds dīvains garīgais- tāds kā ziemas depresijas laikā...? Nezinu. Interesanti... pat dīvaini... Iespējams, ka pārklausījos Metaliku, bet tas ir tikai minējums.
Redzēs, kā rīt skolā ies, tad sapratīšu varbūt, kas pa lietu.
Domāju, ka klasesbiedri brīnīsies, kad ieraudzīs rīt no rīta mani melnā un ar melnām acīm ;)
Tas nekam neder... Diena ir par īsu. No rīta jāceļas vēlākais kaut kur ap pus7iem, stundas beidzas 3os. Kamēr tieku mājās, jau ir 4i.
Iesākumā paēdu+pasēžu pie neta+mācos+pa vidam paspēlēju vēl ģiču. Pulkstens rāda jau ap 8iem, kad esmu beidzis bojāt sev garīgo ar mācībām. Tālāk seko ikvakara čats ar kādu paziņu-interesantu cilvēku. Kad nu ap 22iem viņa taisās uz gulēt iešanu, tad arī man mājās viss ir pieklusis. Tas man patīk vislabāk- kad pārējie aizgājuši gulēt, tad es jūtos savā pasaulītē- savā istabā- vēl labāk. Tad nu ap tiem 22iem es sāku spēlēt ģiču un spēlēju, kamēr vairs nevaru noturēt acis vaļā. Tas parasti ir tā ap pusnakti. Tad nu pēc 6 stundām miega, kuru pavada Maika Oldfilda mūzika, es ceļos un sāku gatavoties iešanai uz skolu.
Visvairāk man patīk tas posms, kad pirms gulētiešanas to stundu vai divas spēlēju ģiču...
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)