Karoč šodiena pagāja normāli. Beigas pat bija vairāk labas, nekā sliktas. Galīgi nerullēja tas, ka visu dienu gan manī mitinājās tāds dīvains satraukums, bet nav jau pirmā reize.
Grūti bija mācīties šodien. Vakar vakarā dabūju netā akordus dziesmai ''Wind of changes'' un tad nu cītīgi līdz kādiem 1iem mocīju savu ģiču. No rīta bija grūti.
Jau divas dienas kaut kas ieperinājies kaklā- sāp uk tā... Ja paraugās no čakru vienokļa, tad tur ir piektā čakra un veselības problēmas viņas ''ietekmes zonā'' liecina par problēmām ar saskarsmi. Tā kā jāsāk domāt, ko es daru nepareizi. Tas NAV godīgi, es taču šodien skolā labi uzvedos, nevienam pāri nedarīju...!!!
Pēdējā stunda bija sports. Vienmēr esmu to ienīdis Bet šogad šķiet tas naids mazināsies, jo sporta skolotājs pēc pirmā iespaida ir visnotaļ normāls. Pagaidām nekāds basketbols, futbols vai citādi surogāti netiks bīdīti. Pirmo mēnesi mēs gatavosimies kaut kādam tur lielajam krosam. Vsp skriešana nav mana stiprā puse, bet ne tā vājākā arī... Lai gan... kas zin, kā tagad būs, jo reāli sāksim skriet nākamajā stundā un es nemaz neesmu formā...
Jā, nu vēl es tam visam bōnusā pēc stundām bišķiņ parunājos ar vienu klasesbiedreni aci pret aci, nu tādā nedaudz brīvākā atmosfērā, nevis klasē. Tāpat, par dzīvi, par šodienu, par rītdienu... ir normāli
Visā visumā, kamēr kokiem lapas vēl nepaliek dzeltenas, tikmēr vēl dzīvot var...
Zuummm...
Šodien sarunāju cilvēku, pat veselus divus cilvēkus, kuri man beidzot iepīs franču bizes. Nu tad beidzot kaut kas sāk bīdīties. Es laikam izvēlēšos otro cilvēku.
Tā nu sanāca, ka šodienas laikā es nomainīju blakussēdētājus veselas divas reizes, tagad blakus man sēž tieši viņa... Viens no diviem cilvēkiem klasē, kurus es vēlos iepazīt.
Uz rītdienu jāievāko kādas 12 grāmatas... + vēl 3 mājasdarbi... besīgi... Negribu... Ko es vispār gribu...? Es zinu, ko es gribu.VIENMĒR Es gribu visu dienu savā istabā sēdēt sveču gaismā, ošņāt laba vīraka aromātu, spēlēt ģiču un klausīties Maiku Oldfildu... Jā, pa brīžam, pārmaiņas pēc, kaut ko uzveidot ar melnu krāsu un, protams, otu uz savas istabas sienām...
Zuummm...
Labi, labi, nav jau mana dzīve ne pesimistiska, ne depresīva, taču vnk nedaudz grūti adaptēties sabiedrībā tā uzreiz pēc 8 mēnešu atrašanās tikai dažu normālu radinieku lokā... (protams, arī tā ir sabiedrība, pat ļoti laba, bet tas ir savādāk) Biju pārāk pieradis pie tās mierpilnās dzīves- vientulība, miers, sveces, ģiča... blin... tā negribu iziet ārpus saviem mūriem...
Maiks Oldfilds ir viens varen kruts džeks. Es viņu godinātu par labāko ģitārvirtuozu pasaulē. Bet vsp viņš māk spēlēt aptuveni 25 mūzikas instrumentus(!!!) Nu gan džekam iekšā. Šis savas jau 32 gadu ilgās mūziķa karjeras laikā izdevis jau 23 albūmus. Reāli, ne? Tāda mūzika ir MĀKSLA un to cilvēku es cienu. Labi, tā doma bija tāda- ik dienu pasaulē tiek saražotas simtiem pop dziesmu - lēti, neprofesionāli (līdz ar to manās acīs nevērtīgi) atražojumi. Par piemēru, salīdzinot: Var valkāt 100%sintētikas stilīgas spotra bikses un justies varen kruts, taču ikviens, kurš iekāpis kaut uz brīdi cilvēka roku šūtās rupja lina bisēs, kādas valkājuši mūsu senči gadu simtiem, tas negribees no tām šķirties. Ja atgriežas pie mūzikas, tad atliek tikai pieminēt dziesmās mīlestību un dziesmai ir 90%izredzes nokļūt topu virsotnēs. Tādas dziesmas tevtiek pasniegtas un tu klausies un domā to, ko cits tev liek domāt. Līdz ar to arī emocijas ir tādas, kādas mūzikas radītājs tev liek just. Bet kur pazūd fantāzija, mūsu pašu emocijas??? Oldfilds un viņam līdzīgie palīdz tās atrast šajā haosa pilnajā pasaulē...
Kādēļ sabiedrība (konkrētāk - pusaudži) ir tik stulbi, ka skrien pakaļ līderim kā aitiņas? Kādēļ viņiem ir bail domāt ar savu galvu..? Uz šo jautājumu reizēm izdzirdu pārmetumus, ka tā nemaz nav+skatienus, kuru mērķis ir iedzīt mani zemē; reizēm no vājākiem eksemplāriem dzirdu atbildi - ko tad es...
Kas tas vsp par sviestu.
Nu ok, man viss ir savādāk. Es eju uz saviem mērķiem un man pajāt kaut kādus klases it kā līderus, kuriem visi seko. Piedrāzt jebkādas pieņemtās normas, KURĀM NAV PAMATA.
Bet tas man tieši ir tāds izaicinājums - nolikt pie vietas tos, kuri jūtās kruti un parādīt pārējiem, sekotājiem, ka ir arī savādāka pasaule.
Navigate: (Next 20 Entries)