![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
08:17 pm - Pagrieziens...
...viņš priekš manis nebija nekas, tukša vieta, jo viņš bija alkaholiķis, viņš bija tik daudz gadiem visai mūsu ģimenei čakarējis dzīvi un visbeidzot, jo viņš manā dzīvē savu lomu bija pildījis tikai par 0,1%... Gan līdz šim, gan arī šobrīd domāju, ka tas labi, ka jau pēdējos 6 gadus man ar viņu nebija jādzīvo vienā ģimenē un līdz ar to vienā mājā. Taču neraugoties uz to, tēva (bioloģiskā tēva) nāve mani ir pilnībā izsitusi no sliedēm. Parasti es, neatkarīgi no tām emocijām, kas plosās manī, spēju rīkoties un izturēties vēsi, nevis mirkļa emociju iespaidā, taču tagad esmu spēcīga afekta varā. Nekad man nebija nācies tik bieži teikt un padomāt: "Nesaprotu, kas man bija uznācis". Bet varbūt tas ir tikai tādēļ, ka man ir bail no piektdienas, kad man viņš būs jāredz pēdējo reizi un arī tādēļ, ka man tajā dienā būs emocionāli jābalsta māsas un mamma.
Atliek tikai cerēt, ka pēc tam viņs man manās domās nesekos kā ļauns murgs, jo es pat šobrīd vēl neesmu izaudzis līdz tam, ka spētu viņam pilnībā piedot un mīlēt. Pat tagad vēl ne... LABĀKAJĀ gadījumā es tuvākajās dienās nonākšu līdz tam, ka spēšu 5dien sevī radīt neitrālu attieksmi pret aizgājēju.
...domāsim pozitīvi- viss nemaz nav tik slikti. Ir arī labas ziņas- es palieku dzīvot tepat un man nekur nav jāiet prom.