![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
05:22 pm
"...visu mūžu nelikās par mani ne zinis, vismaz pēc nāves kaut kā rūpējas..." Tā es komentētu faktu, ka tagad katru mēnesi saņemu 50 ls par viena no apgādniekiem zaudējumu. Var būt tā summa priekš citie ir smieklīgi maza, bet man tā pat ļoti ļoti palīdz. Tātad- nedēļas vidū biju uz Valmieru pie saviem draugiem un draudzenēm uz kojām. Kā jau tādās reizēs, iztusējos kārtīgi un bija riktīgi labi. Super bija tas, ka tajā vakarā ap pusnakti gājām uz VOC ledus halli slidot ar divām draudzenem ;) Tas bij tā kā vakara noslēgums. Lieliski.
...kādēļ man neviens nesaka "Parunāsimies, pastāsti, kas uz sirds, paliks vieglāk, pastāsti, kas tevi apbēdina, pastāsti, ko tu jūti/domā" tā, kā es to vienmēr daru?
...tas bija tā kā domāts iesākums kārtējam žēlabainajam ierakstam par tēmu "ka man VAIRS nav spēka". Bet man nav spēka to turpināt...