*

tātad, dārgie draugi. lai gan pasaule visu laiku sadodas rokās, lai liktu visdažādākos šķēršļus gan albuma tapšanai, gan koncerta organizēšanai, es ļoti priecāšos jūs redzēt nākampiektdien, 21. jūnijā Savvaļā. būs Līgu pH3 jaunā, introverto Jāņu dziesmu albuma "Ne tā gaida Jāņa bērnus" prezentācijas koncerts, kopā ar mums muzicēs Uguns Guntis un Ieva Rūtentāle. ciemos būs arī Sarma Gabrēna. plānojam sākt ap 20.00 un beigt ap saules rietu, lai iekurtu lielo saulgriežu ugunskuru.
rekur var paklausīt pirmo dziesmu - tas nav nekāds īpašais superhīts, manliekas visi būs superhīti, vienkārši šo Kārlis samiksēja un pabeidza pirmo
https://ligasph3.bandcamp.com/track/buldurj-nis
beidzot esam arī sociālajos tīklos, ja paši esat pārāk introverti, lai apmeklētu introvertāko saulgriežu pasākumu ever, tad padalieties ar info tālāk. relīzi izsūtīju, bet acīmredzot medijiem tik intorvertas lietas neinteresē.
https://www.instagram.com/ligas_ph3/
https://www.facebook.com/ligasph3

Pirmā antifašistiskās jaunatnes Starptautiskā kongresā Parīzē 1933. gada septembrī no Latvijas piedalījāmies trīs delegati: dzejnieks Meinchards Rudzīts, kāds jaunietis no laukiem un es. Latvijas Kompartija uzdeva man vadīt šo delegaciju. Mandatus saņēmu Parīzē. Tos no Latvijas līdzi vest nevarēju, jo bija jābrauc cauri fašistiskajai Vācijai. (..) Kongresa pirmajā dienā bija ieradies arī Anrī Barbiss, kuru pazinu jau no divdesmit sestā gada, kad darbojos Francijas komunistiskajā partijā. (..) Pošoties atpakaļ uz Latviju pēc Kongresa man Parīzē Anrī Barbisa Antifašistiskajā Komitejā palūdza, lai aizvedot Kongresa materialus uz Berlīni un Kauņu. Uzdevumu apņēmos izpildīt. Berlinē to izpildījām kopīgi ar vācu komunistu žurnalistu Hansi Meringu, Protams, Kongresa antifašistiskā materialu transports pa hilteriskās Vācijas teritoriju prasija vislielāko modrību un konspirāciju. Divatā ar Meringu mums tas izdevās.
/Alīna Vilde Grīnberga. Darba pirmajos gados. Mašīnraksts. iespējams 50. gadu vidus/

(lūk, mana vecvecmāmiņa transportē kaut kādus komunistu papīrus pa hitlerisko Vāciju, bet es nevaru dažus e-pastus toitojiem šmoitojiem uzrakstīt. tālu no ābeles ābols nokritis)

karoč, man liekas, ka es vispār neesmu piemērota kapitālismam, es nevaru atrast sev tajā vietu, kas mani mani ātrāk vai lēnāk, maigāk vai agresīvāk nekorodētu. man liekas, ka man nekur nav vietas, es nekur nejūtos labi. un es nesaprotu vai tā ir kaut kāda trauma un psiholoģiskas problēmas, kas kaut kā aktīvi jārisina (es eju pie terapeita, šobrīd vispār nekā nepalīdz) vai tāda es vienkārši esmu. un kā vispār dzīvot.
no visas manas darba pieredzes es laikam labi jutos tikai pirmajos divos KVFR gados. man tiešām patika, bija prieks, entuziasms. nebija jau arī nekāda medus maize, bija stress un problēmas un izaicinājumi, bet bija forši. to nokāva kovids un trimda Zeļļu ielā. + tad mans dzīvesbiedrs pameta šo organizāciju un ar nākamo tehnisko direktoru man neveidojās pārāk veiksmīga sadarbība, man nebija drošības sajūtas. tāpēc es kopumā vispār necik nenožēloju, ka aizgāju, tas bija labs un pareizs lēmums, es jūtos atvieglota par to. kas attiecas uz jauno darbu - tā it kā ir piena upe ķīseļa krastos, ņemot vērā to, ka darbs ir provincē, ir stabila alga un tā ir kultūras joma (bet nav kultūras nams ar provinciālām tantēm). bet es nejūtos labi un es jūtu kā manī aug stress un panika un kā es aizvien vairāk sastingstu un zūd vēlme darīt arī ārpusdarba lietas, kas man parasti patīk un iepriecina. centrālā problēma laikam ir darba laiks - darba intervijā vienojāmies, ka varu strādāt savā režīmā, bet realitātē tas tā nedarbojas. tas tomēr ir darbs no 9 līdz 17 + pasākumi vakaros vai nedēļas nogalēs, kad nu tie ir. protams, salīdzinot ar manu iepriekšējo ofisa darba laika pieredzi reklāmas kantorī ir labāk, jo es daļu dienu strādāju attālināti, es neesmu piesieta visu laiku ofisam, kaut kādus laikus jau varu arī bīdīt, bet tomēr... nesen pļāpāju ar Lomiku, kurš no pilnīga alkotreša ir pārvērties par rūķi ar siltām un rāmām acīm. viņam liekoties, ka viņa kādreizējās problēmas lielā mērā cēlušās no tā, ka viņš nav apzinājies, ka introverts un ko tas nozīmē un, ka viņam ir nepieciešams daudz laika vienatnē, mežā, utt. tagad viņš to zinot un praktizējot un esot apzināts un sekojot līdzi savām vajadzībām. es arī gribu būt rūķis. dzīvot savā rūķu mājiņā un čubināt savu rūķu dārziņu un iet imersēties rūķu mežā un satikt tur visādus brīnumus. bet, ja es esmu nostrādājusi tās piecas dienas nedēļā, nosēdējusi pie kompja, komunicējusi ar miljons svešiem cilvēkiem + kolēģiem, man vienkārši nav spēka nekur iet un neko darīt. man vienkārši gribas gulēt gultā un skatīties griestos. vai spēlēt Heroes un ēst. es drīz būšu nostrādājusi 3 mēnešus un jūtu, kā sāk krāties stress un es kļūstu aizvien inertāka un apātiskāka. reklāmas kantorī izturēju tikai 3 mēnešus - tas bija grūtāk un intensīvāk, jo pilnīgi jauna un sveša sfēra un darba pienākumi un tiešām no 9 - 18 klātienē, uz vietas birojā. man jau ļoti ātri zuda enerģija kaut ko darīt vakaros pēc darba, jau ceturtdienā biju pilnīgi pārgurusi, visu sestdienu vajadzēja pilnīgi off, tad svētdien it kā biju drusku atguvusies, lai varbūt pievērstos kaut kam, kas mani iepriecina, bet nākamajā dienā jau atkal bija jāiet uz darbu. man diezgan drīz no rītiem sāka gribēties raudāt par to, ka atkal jāiet uz darbu un tur jāsēž visa diena. tas bija rudens. bieži bija migla un dūmaka. es atceros, kā izgāju uz ielas un gāju uz darbu un man likās, ka kaut kur pretējā virzienā, miglā skan bungas, kas mani aicina pie sevis. un es katru rītu pagriežu tām muguru un eju prom. kaut kādā mērā es bungām tomēr atsaucos. es aizgāju no reklāmas kantora un pārcēlos uz Smilteni. par to visu man ir ļoti liela pareizības sajūta. bet ko tālāk? tās bungas ir apklusušas. palikusi tikai migla.

skaidrs, ka to visu var nosaukt vienkārši par izlepšanu un slinkumu. bet problēma ir tajā, ka, ja es mēģinu to visu apspiest un kaut kā pa labam vai ļaunam ar sevi sarunāt un tirgoties, tad reaģē mans ķermenis. reklāmas kantora laikā es sāku naktīs ārprātīgi svīst. nu tā, ka nakts laikā jānomaina ~5-7 t-krekli. es gulēju uz dvieļa. toreiz izgāju visas veselības pārbaudes (vēzis, hormoni, tuberkuloze utt.). visas analīzes pilnīgi tīras. svīšana beidzās, kad no darba aizgāju. ik pa laikam mēdzu pasvīst, ja ir akūts liels stress, bet kopumā reti. vēl viena lieta, kā mans ķermenis protestē pret kaut ko ir alerģijas/dermatīti. pirmo reizi pieredzēju vēl JRT laikā, kad pirmspirmizrādes laikā bija konflikts ar nesen strādāt sākušu priekšnieci, kam bija lielas problēmas ar varas izrādīšanu. pēc tam ik pa laikam. arī producējot kvfr izrādes. pagājšgad bija diezgan bieži. principā kopš nomainījās tehniskais direktors. ir bijis arī pēc eksistenciāliem strīdiem ar dzīvesbiedru.
pagājšgada pirmajā pusē bieži jutos tā smagi. man burtiski bija smaguma sajūta krūtīs. emocionālā ziņā. ar ko tas beidzās? ar to, ka vasarā aizgāju uz ikgadējo vizīti pie ginekologa un mani aizsūtīja uz krūšu sonogrāfiju. sabiezējumu dēļ. pagaidām viss kārtībā, aizgāju vēl drošības labad uz mamogrāfiju. bet kaut kā ļoti iespēra tas, cik ilustratīvi tas notiek.
tagad jaunākā ķermeņa neapmierinātības paušanas izpausme ir autoimūnas vairogdziedzera problēmas. pagaidām it kā nav ļoti traki, bet uzrādās gan analīzēs, gan sonogrāfijā. un kad jūtos emocionāli slikti (kas pēdējā laikā ir bieži), tad jūtu spiedienu kaklā. gan ĢĀ, gan ginekologs uzskata, ka zāles nevajag vēl dzert. tikai "pastrādāt ar stresu". jā, bet kā? man toolboxā ir visādas lietas, kas palīdz justies labi. staigāt pa mežu un joga un intervālu ēšana, bet man nav spēka to praktizēt. darbs prasa tik daudz laika, ka man nepietiek laika buferzonām. es nekad neesmu bijis tāds high energy cilvēks, kas spēj no vienas lietas darīšanas mesties uz otru. es kādreiz pat pārvilkusies mājās no dzeršanām negāju uzreiz gulēt, bet uztaisīju tēju, ierakstīju klabā un drusku pasēdēju. vienīgais uz ko šobrīd esmu spējīga - katru vakaru aizbraukt līdz ezeram nopeldēties. tas ir vēl kaut kāds pēdējais diedziņš pie kā turos.

es noteikti pārāk daudz domāju. es taču varētu vienkārši neiedziļinoties darīt to, ko man liek, to, kas nepieciešams un viss. bet man besī esošā kultūras realitāte. es varu rakstīt un lūgties visādiem uzņēmumiem. sarunāt pasākumam toitojus par pašizmaksu un to, ka būs īpašs etnofestivāla vilciena vagons un, ka Rudaks nofočēs koncertu apmaiņā pret limonādēm nevis naudu. bet man riebjas, ka pasaule ir tāda, kurā, lai notiktu kultūra ir jānodarbojas ar šādām lietām, nevis pašu kultūru. un man vispār neinteresē to darīt. man liekas, ka to darot es disociējos. es varu pēc tam lasīt savus profesionāli uzrakstītos e-pastus un brīnīties par lietām, ko ir izdevies sarunāt - ar sajūtu, ka to vispār neesmu darījusi es. ka tas ir cits cilvēks, kas to dara. un arī tas man riebjas. man riebjas lielāko daļu no sava laika rakstīt epastus, pat, ja tas nav bezpersonisks reklāmas kantoris, bet kultūra. es ilgojos pēc integritātes. darīt kaut ko tādu, kur es varu būt vismaz par 80% es visu laiku. un stulbākais ir tas, ka es nemaz nezinu kas tas ir un vai vispār kaut kas tāds eksistē. es noteikti daudz labprātāk taisītu ēst Savvaļas nometnē, nekā organizētu etnofestivālu. bet Savvaļas nometnē nav jātaisa ēst katru mēnesi par pieklājīgu piķi. un piķi man diemžēl tomēr vajag. jūs taču redzējāt cik man maijā izmaksāja zirgs. mums mājās joprojām nav kanalizācijas. mēs neesam par savu naudu nopirkuši nevienu no mašīnām, kuras mums ir vai ir bijušas. ar visām ir palīdzējusi vīramāte. jumtu arī mainījām par viņas naudu. un, ja es nespēju pastrādāt pat kultūras sfērā - ko tad es vispār spēju?

arī tagad rakstot šo garo penteri, kurš dažādās formās maļas pa manu galvu jau vairākas nedēļas, man aug panikas sajūta. jo īstenībā man šobrīd būtu jāizsūta epasti visādām organizācijām ar atlaižu kodu uz festivāla biļetēm (lērums jau ir izsūtīti). jo saimnieks grib, lai tiek pārdotas 1500 biļetes. šobrīd ir nopirktas ~120. un es neticu festivālam tādā formā, kādā viņš tiek rīkots šobrīd. manliekas niša ir pārāk šaura, cilvēku (kam vispār kaut kas tāds interesē) pārāk maz, pasākumu pārāk daudz, vasara pārāk īsa. manliekas viņu vajadzētu daunšiftot, nevis forsēt un žmiegt.

es nezinu kā man būt un kā dzīvot šajā pasaulē - tā, lai vienlaikus būtu mierā un saskaņā ar sevi (un savu ķermeni), nebūtu bomzis, justos kaut kur derīga un iederīga un piederīga, justu izaugsmes un attīstīšanās sajūtu.

un runājot par būšanu par sliņķi vs darba tikums vs ķermenis. draudzenes mammai pagājšgad atklāja krūts vēzi 4. stadijā. ar metastāzēm. lai cik drausmīgi tas neizklausītos viņa to uztvēra ar milzīgu atvieglojumu. jo vairs nebija jāiet uz darbu, kas viņai bija riebies jau gadiem. viņa ilgi nostrādāja par konditorejas izstrādājumu fasētāju - garas stundas uz kājām, karstās, smacīgās telpās, smagumu cilāšana, maiņu darbs arī naktīs, darbaspēka trūkums - bieži jāstrādā vairākas maiņas un virsstundas + alga jau nekādi miljoni ar nebija. viņai riebās emocionāli un bija drausmīgi grūti fiziski, bet bija taču jāstrādā. jo tas taču ir pareizi. lai gan krūts vēzis 4. stadijā ar metastāzēm ir ne visai spīdoša diagnoze, viņa izskatās un jūtas labāk, nekā pirms tam - kad bija jāiet uz darbu, jo uz darbu ir jāiet un nav ko čīkstēt. viņa ir mans antivaronis. es negribu būt kā viņa. tad es labāk esmu sliņķe un bomze.

p.s. manliekas, ka es tik ilgi izturēju to braukāšanu strādāt uz Rīgu, jo tās 2h ceļā arī ir buferzona, turklāt tāda, ko neviens nevar atņemt. siltajos un gaišajos gadalaikos jau arī tā nav nekāda problēma. tas nav grūti. klausies podkāstu un pavadi laiku savā nodabā. atej no viena stāvokļa un esi gatavs būt citā stāvoklī. ziemā, tumsā, šļurās un puteņos gan braukt irnogurdinoši. un pēdējos divus gadus bija papildus nogurdinoši, jo visu laiku bija problēmas ar stress par mašīnām. vai fordam nokritīs sajūga ķega krustojumā vai nē. vai volvo būs elektrogļuks vai nē. tas kaut kā ļoti nomocīja un noriebināja braukāšanas sakarā.

+ es nemāku strādāt slikti. es jūtu atbildību savu kolēģu un arī algas lapiņas priekšā. un arī sava iekšējā ētikas koda priekšā. bet man ir drausmīgi grūti labi darīt lietas, kas man neinteresē. man ir svarīga jēgas sajūta. un godīguma un taisnīguma sajūta. es saprotu, ka ideālisms ir naivi un apgrūtinoši. bet to jau nevar tā vnk izslēgt un viss. es saprotu, ka daudzi cilvēki jūtas labi tajā 9-17 rāmī. iet un vnk dara tās lietas, kas jādara un daudz nedomā. vai domā un dzer noofēnu (kā man daļa kolēģu. gan veco, gan jauno), bet arī tas viņiem liekas normāli. man neliekas. man gribas, lai mana dzīve pieder man pašai. un, lai man ir nauda :D

Es redzu kādu saulainu dienas vidu, kad mēs trīs bērni un māte mežā lielā izcirtumā lasam meža zemenes. Māte no sava trauka ieber man, lai man būtu vairāk un es domāju cik viņa ir laba. Vēl tagad, kad sirdi man sagrāb sāpes par mirušo māti man tūliņ acu priekšā iznirst šī aina.
***
Es redzu, ka viņa ir atgriezusies no Brakiem, kur bijusi pie ārsta. Kāda paziņa viņu uzslavējusi: “Cik šodien jūs, mežsardzien, izskataties labi, tāda sārta.” Šie vārdi dzirdu dod mātei cerības pārvarēt ļauno slimību.
***
Drūmā 21 (8.) augusta 1908. gada* diena man acu priekšā visā sāpīgumā. Mēs ar vecāko brāli sadzenam govis mājā pusdienas laikā un ieejot istabā es redzu māte mirusi. Kaila tā novietota uz krēsla, galva noslīgusi uz pleca, melnie mati nokārušies līdz grīdai. Viņu mazgā. Tēvs jau aizbraucis pēc zārka. Mazais brālītis rāpo pa priekšnamu un neko nesaprot. Viņam divi gadi. Vēlāk māti novieto gultā. Bāla seja, melnu matu ieskauta, mierīga viņa guļ gultā istabas kaktā. Mēs četri bērni rotaļājamies durvju priekšā. Nāk garām nāburdziene un mūsu uzraudze paskaidro: “Tie visi četri tagad ir bāreņi”. No tā vakara, kad tika izrunāti šie vārdi, man vienmēr vārds bārenis ir izraisījis sāpīgus pārdzīvojumus un priekšstatus ar mātes nāves skatiem. Vēlāk māti aiznesa uz vāgūzi. Atceros, ka no turienes viņu aizveda pēdējā gaitā.
Bēru brauciens uz Madlienas kapiem sastāvēja no vairākiem pajūgiem. Atceros, kā sēdēju uz salmu maisa ratos un kāda jaunava visu ceļu mani jautrināja. Brauciens man palicis gaišā atmiņā.
Kad nesa kapu kalnā zārku, mēs bērni gājām tieši aiz zārka. Redzu vēl tagad liels kalns kurā jākāpj un cik augstu uz pleciem tēvam un citiem ir pacelts mātes šķirsts. Saule, vēji un ēnas šūpojas mazajās kapsētas liepiņās, kas tagad pēc 42 gadiem izaugušas par vareniem kokiem. No apbedīšanas ceremonijas nekas man nav atmiņā.

Nepabeigts manuskripts… sākts - 1950. gada septembrī Ķemeros
/Rokraksts. Otto Grīnberga arhīvs/

*1908. gadā Otto ir 6 gadus vecs

svētdienas rīts atnesa attālu māsīcu. Otto māsas Olgas pēcteci. izrādās Kokneses "Zaļkalni" par kuriem 30. gadu beigu periodikā lasāms, ka tiek izsolīti nenomaksātas hipotēkas dēļ, atkal ir manas dzimtas īpašumā. 90. gadu beigās māja jau bijusi izdemolēta un principā grausts, bet māsīcai bezmaz katru nakti rādījusies sapnī. tad nu 2000. gadā saņēmusies un izpirkusi un kopš tā laika naktīs guļ mierīgi. atjaunojusi un dzīvo vēl šobaltdien. arī visu padomju laiku tur dzīvojušas Olgas meitas, bet pēdējai no viņām bērnu nebija un pēc viņas nāves māja nonākusi svešās rokās un tur kādu laiku dzīvojuši visnotaļ deklasēti elementi.
tagad tikai pārādījās jauna Grīnbergu mīkla. māsīcai šķiet, ka Zaļkalnos Grīnbergi mituši no 1906. gada - balstoties uz kādu Otto vēstuli Olgai, kurā viņš 1976. gadā apsveic viņu ar 70 gadiem Zaļkalnos. bet manā pasaulē 1906. gadā Pēteris Grīnbergs nodarbojas ar revolūciju, slēpjas mežā, izvairās no melnās sotņas represijām, pēc tam vairs nevar dabūt darbu, pastrādā par mežsargu Slātē un tad ir vienkārši gājējs otrās sievas Paulīnes dzimtajās mājās "Alīdzēnos". viņa vienīgais bērns no otrās sievas - Gustavs, dzimis 1910. gadā "Alīdzēnos". bet pie Zaļkalniem tiek kaut kur ap 20. gadu, kad reformas rezultātā Kokneses muižu sadala miljons mazās vienībās. Zaļkalni, starp citu, atrodas Kokneses parkā, blakus feikajam Pērses ūdenskritumam.

sarunājām, ka kaut kad jūlijā aizbraukšu ciemos. pagaidām īsas piezīmes no sarunas ar māsīcu:
* jau stāstīju, kā pamāte Paulīne Otto čukstēja ausī, lai iet pie savas mammiņas. viņa tiešām esot bijusi ļoti ļauna pamāte Pētera bērniem. Otto ir vecāks brālis Frīdberts, par kuru līdz šim zināju, tikai, ka miris jauns. viņam izrādās bijis kaut kāds vēzis mugurā un tā pamāte viņu visu laiku pa muguru situsi. lai sāp. mūža nogalē par viņu rūpējusies pameita Olga un tad viņa it kā esot lūgusi piedošanu par savu izturēšanos pret pabērniem;
* Otto brālis Makimiliāns, Latvijas armijas leitnants, bijis izsūtīts uz Sibīriju, bet atgriezies. viņa pēcteči dzīvo Talsos, bet meita (? mazmeita?) studiju laikā kādu laiku dzīvojusi pie Otto Tērbatsielas dzīvoklī;
* par Alīnu advokātu/juristu aprindās padomju laikā runāts, ka viņa ir franču spiedze;
* Krievkalnu kapi, kuros guldīti Grīnbergi - Pēteris, Frīdberts, Paulīne appludināti ceļot HES, bet Grīnbergi pārapbedīti Atradzes kapsos un māsīca tos joprojām kopjot;
* Olgas pirmais bērns - Armands (Otto pierakstos Normunds) uzreiz pēc piedzimšanas nodots adopcijai. Nav zināms kāpēc un nav zināms arī nekas par viņa tālāko likteni.


un fun fact - māsīca regulāri pērk puķu stādus pie manu vecāku kaimiņienes Salaspilī.

p.s. Kokneses Zaļkalni 1929. gadā
mūsdienas - 9. bilde no augšas

es pēdējo ~divu nedēļu laikā esmu galvā uzrakstījusi ~miljons cibas ierakstus. pašā cibā nerakstās, bet terapeitiskos nolūkos liekas, ka vajadzētu. runājot par terapiju - es arī terapeitei teicu, ka varbūt jāpaņem pauzīte, jo, lai gan viskautkas notiek, man īsti negribas runāt. man liekas, es jau diezgan ilgu laiku esmu iestrēgusi functional freeze stāvoklī un kļūstu aizvien stingāka un stingāka. es jūtos kā akmens, kuram lielākā daļa iegrimusi zemē.

tāpēc, kamēr nesanāk paust savas iekšējās un ārējās cīņas ar sevi, ģimeni un kapitālismu, padalīšos ar ēdienu, kurš garšo nesalīdzināmi labāk nekā varētu likties.

ņem trū Ķelmēnu rupjmaizi, vēlams svaigu, nevis apkaltušu
apsmērē ar plānu kārtiņu medus
tālāk smērē biezāku kārtiņu ar maskarponi
virsū krāmē treknas, uz pusēm pārgrieztas zemenes

kolēģe darba pārgājienā visus cienāja. biju aizdomīga, bet garšo epic shit. nu jau regulāri taisu un ēdu mājās. arī šobrīd

Zirgs maijā:
180 EUR ikmēneša pansijas maksa (ietver - siens/ganības, ūdens, auzas 1x dienā, staļļa/ganību infrastruktūra, zirga pieskatīšana un regulāra nočekošana);
95 EUR zobu vīlēšana (70 EUR vīlēšana + sedācijas medikamenti, 25 EUR par izsaukumu/ceļu (pilna izsaukuma/ceļa maksa ir 50, maksājām uz pusēm ar Martu, jo viņas zirgiem arī vīlēja) - jāveic 1x gadā, parasti uz ganību sezonas sākumu;
218.83 EUR Tartu zirgu klīnika apmeklējums. Konsultācija, ultrasonogrāfija, sedācija;
45 EUR ceļa izdevumi uz Tartu (ja Martas zirgs arī nebrauktu, būtu 2x vairāk);
100.70 EUR barības piedevas (MSM stiegras atjaunošanās veicināšanai, bosvēlija - pret iekaisumu, E vit + Selēns - neiroloģiskajai problēmai);
15.29 EUR Voltaren ziede, ko smērēt uz iekaisušās stiegras;
35 EUR ortopēdiskie pakavi;
30 EUR nagu apgriešana un pakavu uzlikšana (drauga cena, parastā cena būtu 50) - būs jāpārliek pakavi pēc 5 nedēļām, kad būs atauguši nagi. parastos laikos, kad pakavus nevajag, nagu apgriešana notiek apm reizi 4-5 nedeļās un maksā 15 EUR;
KOPĀ: 719.82 EUR

(neskaitu sīkumus, kā pretiedeguma krēms, ko smērēt uz baltā deguna, kurš pavasara saulē mēdz apdegt; našķus - burkāni, banāni; maizīte, uz kuras uzpilināt šķidro e vitamīnu, degviela braucieniem uz stalli; kaut kāds pūšamais pret kukaiņiem, ziede ar ko apsmērēt kukaiņu sakostās vietas, utt.)

Bijām pagājšnedēļ uz Tartu. stiegra ir iekaisusi, bet nav sarauta. rekomendēja pāris mēnešus ierobežotā aplociņā, kas īsti nav iespējams - viens nestāvēs, bet likt kādu biedru klāt īsti nevar, jo pārējiem zirgiem tieši vajag kustēties pēc iespējas vairāk. un uzlikt ortopēdiskos pakavus, kas mazliet paceļ papēdi uz augšu un noņem slodzi no iekaisušās stiegras, lai tā var atpūsties un mēģināt sadzīt. pēc 3 mēn miera perioda, ieteicama atkārtota ultrasonogrāfija.
šodien uzlikām tos pakavus. nekad nedomāju, ka kādreiz kalšu savu zirgu. esmu visai ļoti anti pakavu cilvēks (kopumā ļoti neveselīgi). bet re kā dzīve piespieda. nelikām gan metāla, bet plastikāta. viņus var arī līmēt, nedzenot naglas, bet dzīvojot ganos, viņš tos ātri vien pazaudētu. cerams nenoraus ar visām naglām un rātni staigās līdz jūlija sākumam.

p.s. Tartu klīnika baigi kruta, attieksme nesalīdzināma ar vietējiem vetiem. ļoti laipni un ļoti profesionāli. kā ārzemēs.

vienu pēc otras izlasīju "Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve" un Ugas Skulmes "Atmiņu grāmatu". abas divas kaut kā ļoti iet kopā. viena ar otru un arī ar manu Grīnbergu kvestu.

man aizvien vairāk kārojas lielu, tukšu telpu, kuras viena siena ir balta magnētiskā tāfele. likt uz tās Grīnbergu labirintu, cerot kaut kad ieraudzīt kaut kādu kopskatu. skaidrs, ka ne viens, ne otrs nav iespējams. kad mācījos 2. kursā, Briedis teica, ka tie Grīnbergi noteikti vēl kaut kur parādīsies. jā. viņi īstenībā ir visur.

šī bija blīva nedēļa:

par pirmdienu jau minēju. biju LKA. bija forši
otrdien nebija nekas tāds baigi ievērības cienīgs. sapulces un zoomi.
trešdiena bija ļoti gara un forša. pārrunas (pozitīvas) ar Sabīni. Līgu kopmēģis, kurā beidzot dzīvajā iepazinos ar Uguns Gunti. joprojām liekas tikpat foršs, kādu biju viņu iztēlojusies. pie Rozes grāmatnīcas bija grāmatu maiņas plauktiņš. pašā virspusē stāvēja Ugas Skulmes "Atmiņu grāmata" - paņēmu rokās, atvēru un tieši bija lappuse par Austru Ozoliņu Krauzi. kaut kur zemāk bija arī Laicena krājums. paņēmu abus. uz ielas satiku Paulu. pie Kozy eats - Luīzi. ēdām pusdienas jocīgā indiešu ēstuvē Bruņinieku ielā. bija garšīgi.
ceturtdien vedu kopienas teātra projektā iepazīto Mudīti (80+) uz Valmieru pie ārsta. gāja so so - būs jātaisa operācija. vakarā dzirdēju pirmās svīres. ar Vronski un viņa piekto sievu atbrauca māte, aizgāja pie sava brāļa, pārradās pilnīgā pālī un nokrita uz sejas. mammas brālis jau kādu laiku ir visai švaks. ir izdomājis, ka viņam ir vēzis un, ka jāmirst. pie ārsta kategoriski atsakās iet. mēģināju drusku patīrīt un izvākt remontlietas no dzīvokļa.
piektdien gājām ar kolēģēm nelielā pārgājienā gar Loju no Rāmkalniem. izgājām 7km lociņu un pēc tam piknikojām Ziedoņa muzejā.
sestdien jutos vientuļi un bēdīgi. lielāko dienas daļu lasīju Ugas grāmatu. iznesu lievenī vairumu istabas puķu. K steidza pabeigt vismaz virtuves virsmu dzīvoklī, kurā joprojām nav īsti pabeigts remonts, bet bija apsolīts, ka līdz 20. maijam būs. vakarpusē tur jau sāka ievākties Natālija no Harkivas ar meitu. bijām peldēt Niedrājā un var teikt, ka pirmo reizi šogad tiešām peldēju. nevis tikai pabiju ūdenī. iestādīju atlikušos tomātus un paprikas. sāku drūmi staigāt pa dārzu ar lejkannu, dzīvās atmiņās par pagājšgada sausumšausmām.
svētdien K nopļāva zāli, es iestādīju gurķus, kabačus, sabāzu zemē pupas. turpināju lasīt Ugas grāmatu. bijām peldēt Klievī, tur ir siltāks ūdens nekā Niedrājā. papeldēju vairāk nekā sestdien. piezvanīja tēvs. pēcpusdienā uznāca neliels pērkons. tas bija ļoti jauki. apzināti saliju. dārzs mazliet uzelpoja. lai gan reāli slapjumu dabūja tikai pati zemes virskārta. ir sākusies kaut kāda pilnīga odu elle.

ēdienkartē "maijs" - kaut kas, ko varētu nosaukt par sparģeļu plātsmaizi. sablendē biezpienu, drusku bezpiedevu jogurta, 2 olas un sauju gurķenes + sāli, uzgāž uz plātī saliktas kārtainās mīklas (uzloca maliņas), sagulda masā iekšā sparģeļus, pārkaisa ar rīvētu sieru (nepārspīlē) un cep gatavu. ļoti garšīgi.

galīgi nejūtos gatava atkal jaunai pirmdienai.

Otrā dienā izplatījās baumas, ka Daugavmalā esot nošauts rakstnieks Andrejs Upītis. Kopā ar kādu meiteni aizgājām pārliecināties, vai tas atbilst patiesībai. Patiešām, Andrejam Upītim ļoti līdzīgs cilvēks gulēja asiņu peļķē, lode bija iešauta tieši pierē. Tomēr, spriežot pēc apģērba, nolēmām, ka tas nav rakstnieks Andrejs Upītis*
/Alīna Vilde Grīnberga "Darba pirmajos gados" mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

Es atceros gadījumu, kad nācu pa Tērbatas ielu pilsētas centra virzienā kopā ar Linardu Laicenu: pretim nāca Andrejs Upīts. Man bija draudzīgas attiecības ar Linardu Laicenu un ar Andreju Upīti: bet tajā brīdī, kad mēs uz ielas pārmainījāmies, Linards Laicens un Andrejs Upīts nogāja viens otram garām kā pilnīgi sveši, kā ļoti dusmīgi cilvēki. Es ar Linardu Laicenu aizgājām vienā virzienā: mana situācija tajā brīdī bija ļoti neērta, un tas man vēl tagad acu priekšā, kas bija viņu vārdos, viņu sejas vaibstos vai soļos.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 36. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./

*atainotais notikums noticis 1919. gada maijā. tās baumas bijušas visai plašas, jo presē paspēts publicēt pat nekrologs Upītim.
*visdrīzāk Emma Līdace

piektdien
bija zirgiem vīlēt zobus. bija ļoti gara darbdiena. bija episkākā ziemeļblāzma ever
sestdien
bijām ar Līgām tehniskajā vizītē uz Savvaļu. ārprātīgā ziemeļu vējā uz bāzes jumta dziedājām rotāšanas dziesmas
svētdien
izstādīju siltumnīcā lielāko daļu tomātu un paprikas. un izkāru ārā podu puķes - ģerānijas, fuksiju, u.c. trakas salnas vairs nedrīkst būt
pirmdien
atkal pļāpāju ar Briedi par Grīnbergiem un revolucionāriem, pārmaiņas pēc dzīvajā nevis mesendžerī. iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas absolventu asociācijā.

Tur ārā, aukstumā, ir pavisam īsta, ar aci redzama ziemeļblāzma. Pat pilsētas gaismās var redzēt. Tekat ļaudis skatīties.

mazliet priecīgākās ziņās. vakardien atzīmējām 13. kāzu jubileju ar gājienu gar un pa Rauni. man gan no rīta bija kaut kāda panikas lēkme par visu manu dzīvi un es pusi ceļa līdz sākumpunktam mašīnā raudāju. tas nav man raksturīgi. es ļoti reti raudu. bet Raunis bija foršs. gājām no Vaives dzirnavām pa kreiso krastu līdz Dzelzupītes ieteikai un atpakaļ - kādu kilometru pa upi un pēc tam pa labo krastu. sanāca kādi 12 km. ļoti labi, ka K bija iedomājies paķert līdzi neoprēna čībiņas, kuras izmantojam ziemas peldēm. varējām iet pa upi - nesala kājas tik ļoti un vieglāk pārvietoties pa glumajiem akmeņiem, kuri klāj Rauņa gultni. basām kājām tā nevarētu paiet, bet skatpunkts no upes ir ļoti, ļoti foršs. nākamreiz varētu iet no otras puses, atkal līdz Dzelzupītei. pati Dzelzupīte arī ļoti skaista, pagājāmies drusku uz augšu pa to. tāda strauja, ar lielu kritumu, daudzām mazām krācītēm un mikroūdenskritumiņiem. ļoti dzīva un dzīvi apliecinoša.
pēc tam padzērām kafiju Cēsīs un vēl izbraucām līkumu. uzmetām aci Veselavas muižai. tad braucām uz Dzērbeni, bet man spontāni sagribējās trešo reizi apmeklēt Apšu baznīcu. tā ir viena no skaistākajām Latvijas baznīcām. un šis izrādījās īstais brīdis - tur bija vietējais Nikolajs, kurš ielaida paskatīties baznīcas iekšpusē un pastāstīja pagasta aktualitātes. ļoti, ļoti jauks vīrs. tur būtu materiāls garākai intervijai.
tad iebraucām Dzērbenē, kur K nezkāpēc nebija bijis. es biju bijusi. paskatījāmies baznīcu un muižu. parkā salasīju sauju gaiļbikšu. tad iekāpām mašīnā un nezkāpēc tieši skanēja Monopols, kura viese bija cimdu Jettiņas grāmatas veidotāja Elīna. ļoti skaista grāmata starp citu. iesaku. Jettiņa bija no Dzērbenes. tālāk vēl izbraucām caur Drustiem, lai salīdzinātu Dzērbenes un Drustu baznīcas. diezgan ļoti līdzīgas.

šodien auksts un nemīlīgs un bēdīgs. bez mirušā Tora vēl brālis naktī sadzēries bija sarakstījis nepatīkamas ziņas. bet par spīti tam visam atklājām arī sojšlika sezonu - K sojšliks + ugunskurā grilēti sparģeļi + ful medames + salāti no redīsu lapām, gurķenes, sarkanā kāposta, valriekstu eļļas, grauzdēta sezama un mango etiķa + redīsi no dārza + tomāts, marinēti karija gurķīši, avokado + viegli apgrauzdētas tortijas. ļoti ļoti patīkama tā maija ēdienkarte. visādi citādi šī bija ļoti, ļoti neproduktīva diena un es jau jūtu sevī perināmies panikas lēkmi par to.

kad pagājšsvētdien nomira Selfa, es tajā naktī redzēju sapni, kurā pamodos, paskatījos pa logu un ieraudzīju, ka viss mans dārzs ir nošķūrēts un nolīdzināts. es sapnī drausmīgi raudāju un tad pa to lauku skrēja divi kumeliņi. viens vecāks, jau tāds uz jaunzirga pusi, otrs jaunāks. zirgiem bija epizodiska loma šajā sapnī, tas vēl turpinājās tālāk un kopumā tas bija visai personisks, bet šķiet zirgi vienkārši izmantoja to kā platformu, lai uz brīdi ielauztos un atrādītos.

jo - šorīt pamodos ar ziņu vacapā, ka nomiris Tors. un divi kumeliņi pēkšņi makes sense. Tors bija ilggadīgs mana zirga draugs. kad pagājšruden siena krīzes dēļ Marta likvidēja pansiju, Tors bija pēdējais, kas aizbrauca un man bija žēl - tieši mana zirga dēļ. viņi ir ļoti ģimeniskas būtnes, kas veido ciešas draudzības un Tors bija ļoti labs draugs manam zirgam. viņi bija tāda nešķirama trijotne - Radis, Vankū un Tors. mēs viņus jokojot saucām par brāļiem Ilmāriem. Tora saimniece dzīvo Jelgavā, tāpēc viņš bija pa ziemu pārcēlies uz kādu stalli netālu no Jelgavas. bet tur ir ierobežota teritorija un vasarā nav pietiekamas platības ganībām. bija sarunāts, ka viņš uz ganību sezonu atgriezīsies Birzlejās. šorīt bija jābrauc, bet kāpjot treilerī pēkšņi nokrita un dažu minūšu laikā, ar galvu saimnieces klēpī, nomira. viņam bija tikai 16 gadi. viņam gan bija visai smaga emfizēma (astma), krietni smagāka nekā manam zirgam. pavasaris viņiem ir grūts laiks, īpaši, kad strauji paliek silts + viskkas zied. ilgstošās elpošanas problēmas atstāj iespaidu uz sirdi. visdrīzāk vienkārši sirdslēkme (zinu vēl 2 zirgus ar emfizēmu, kam uznākot siltajam laikam strauji palicis slikti un krituši ar sirdi). + vēl stresiņš, ka vienam kaut kur būs jābrauc.
tā zirgi joprojām redzami sēro par Selfas nāvi. Radis un Vankū abi ir ļoti klusi un ieturēti, visu laiku cieši turas viens pie otra, nespēlējas, pat kārumus īpaši nekļančī. likās būs forši - atbrauks vecais draugs Tors un novērsīs domas. nu nekā.

Turpinot par darbu sūtniecībās:

Es strādāju vispirms vienu laiciņu Rīgas Centrālajā slimo kasē, kad tur bija zināms iespaids slimo kasē, kad tur darbojās Lezdiņš, Kārlis Rozenštoks, Kārlis Piens, redaktors un sekretārs; arī es toreiz tiku iesaistīts darbā. No šī darba es diezgan ātri aizgāju, jo man bija dots daudz atbildīgāks uzdevums, proti, es darbojos Padomju sūtniecības uzdevumā, kas šinī sakarībā šeit nebūtu minams.
/b. Līdaces* un b. Ziemeļa intervija ar Otto Grīnbergu. Mašīnraksts. 49.,50. lappuse. Otto Grīnberga arhīvs. 18.02.1961./

*visdrīzāk Emma Līdace

Visādi citādi - priecīgus svētkus!!!

šādā, ar prokrastrināciju piesātinātā, dienā nevar iztikt bez Grīnbergu spama.

Spānijas Republikas Sūtniecība Rīgā

(..) 1936. gada rudens pusē izzinājām, ka Spanijas Republikas valdība ir atsaukusi no Latvijas Spanijas sūtni, kas bija pievienojies fašistiem un uz Latviju atsūtījusi jaunu sūtni, kas pārstāvēja Republiku. Nolēmām apmeklēt šo jauno Spanijas sūtni, lai izteiktu savas simpatijas Spanijas Republikai un viņas varonīgai cīņai pret fašismu.
Kādā jaukā pievakarē devos uz “Romas” viesnīcu. Tur bija apmeties Spanijas Republikas jaunais sūtnis, jo iepriekšējais Spanijas sūtnis - fašistisko dumpinieku piekritējs - vēl nebija atbrīvojis Spanijas sūtniecības telpas, kas atradās Raiņa bulvarī 9. (..)
Ierados viesnīcā un izdarīju vajadzīgo pieteikumu ar portjē starpniecību. Pēc neilga laika man stādijās priekšā cienīga izskata pusmūža vīrs - Ceferino Palencia, Spanijas Republikas sūtnis, kurš runāja skaidrā franču valodā. (..)
Lai gan šā nepazīstamā cilvēka rokās biju atstājusi sava apmeklējuma rakstveida pierādījumus - pašrocīgi rakstītu vārdu, adresi, tomēr optimistiskā noskaņojumā atgriezos dzīvoklī. (..)
Jau no paša sarunas sākuma paziņoja, ka uzskatot par savu pienākumu pateikt, ka viņš neesot komunists. Viņš piederot spaņu kreisajiem republikaņiem, tā sieva Izabella Palencia esot Spanijas Republikas sūtne Zviedrijā - pazīstamās Aleksandras Kollontajas personīga draudzene; Izabella Palencia piederot Spanijas socialist partijai, bet viņa dēls un meita piederot Spanijas Komunistu partijai. (..)
Šī audience deva man iespēju nodibināt lietišķas attiecības ar Spanijas Republikas sūtni Ceferino Palencia. Norunājām, ka arī es strādāšu Spanijas Republikas sūtniecībā. (..)
Atrodoties Spanijas Republikas sūtniecībās dienestā, man bija pieejama literatura, ko saņēma sūtniecība no Spanijas. Šīs literaturas starpā bija arī Spanijas Komunistiskās partijas izdevumi no kuriem varējām dabūt daudz vērtīgu ziņu par proletariata starptautisko cīņu pret kapitalistiem, par šīs cīņas veidiem, metodēm un panākumiem. Saņēmām Vakareiropas valstu komunistisko partiju izdotās grāmata, laikrakstus, žurnalus, plakatus, aģitācijas pastkartes. Fašistiskajā Latvijā tas viss bija noliegts. (..)
Tomēr bija jāpastiprina konspiracija un modrība. Kā sūtnis Palencia, tā arī es mēs bijām novērojuši, ka pie Spanijas Republikas sūtniecības telpām, Raiņa bulvārī, kanala pusē zem liepām aizvien pastaigājas šaubīgas personas. Latvijas komunistiem, sakarā ar biežām kratīšanām viņu dzīvokļos, liela daļa Ulmaņa izspiedzes aģenti bija pazīstami. Tāpēc starp personām, kuras klaiņoja Spanijas Republikas apkārtnē, nebija grūti uzzīmēt politpārvaldes špikus. (..)
No sākuma literaturu es vienkārši ieliku portfelī. Vēlāk gāju caur sētu tagadējā Komunara bulvara virzienā. Tomēr tas bija uzkrītoši Ceferino Palencia diplomatiskiem kaimiņiem, jo tai pašā namā atradās Francijas un citas sūtniecības. (..) es sāku literaturu no sūtniecības izvest automašinā. (..) Es iesēdos automašinā un plivojot Spanijas Republikas standartam, izbraucu no sūtniecības nama (..), izkāpu no automašīnas un iejuku gājēju pulkā. Bija arī gadijums, ka es vedu komunistisko literaturu pa toreiz fašistiskās Rīgas ielām automašinā, kas brauca ar karaliskās Rumānijas standartu. (..)
Bija jāpastiprina konspiracija arī nodošanas vietā. Kā starppunkts starp mani un biedriem Jablonski un Lidiju Tabaku kļuva neliels pārtikas preču veikaliņš Lāčplēša ielā. Šī veikaliņa pārdevēja bija mūsu cilvēks. Parasti es literaturu ieliku kurvitī, ar kādiem tolaik parasti gājām iepirkties, ierodoties veikalā, es nodevu pārdevējai šo kurvīti ar visu literaturu un nosaucu dažas preces, ko vēlos nopirkt. Pārdevēja saprata. Viņa paņēma kurvīti, iegāja blakus telpā-noliktavā, itkā lai nosvērtu pieprasītās preces. Kurvīti man atgrieza ar pieprasītām precēm, bet bez komunistiskās literaturas. Pēc tam piezvanīju biedriem Andrejam Jablonskim vai Lidijai Tabakai un starp mums norisinājās nevainīga satura saruna. Tomēr sarunas šifrs deva saprast, ka veikaliņā atnestā literatura gaida savu saņēmēju. (..)
/tad viņa apraksta kā vāc naudu un kondensēto pienu Spānija pilsoņu karā cietušajiem bārabērniem un kā viens tāds naudīgs ziedotājs ir Aleksandrs Kažoks/
Tika pārrunātas arī citas palīdzības formas, kādas Latvijas Komunistiskā Partija varētu pielietot, lai palīdzētu Spanijas republikai. Šai nolūkā Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas pārstāvis biedrs Andrejs Jablonskis vairākkārt satikās ar Spanijas Republikas sūtni Ceferino Palencia manas ģimenes dzīvoklī, Rīgā, Jāņa Asara ielā Nr.15 dz 153. (..)
Nāk atmiņā gadijums, kad kādā vasaras pievakarē ieejot Ceferino Palencia kabinetā redzēju, ka Palencia ir ļoti uztraukts. Jautāju, kapēc viņa ekselence, par ekselenci sūtni saucu jokodamās, tik nemiera pilns. Palencia norādīja uz diviem špikiem, kas stāvēja bulvara otrā pusē piespiedušies pie liepām pretī sūtniecības logiem.
Es ilgāk vairs necietīšu šos apvainojumus manai Republikai, manai valdībai; manu sūtniecības ēku ir apsēduši slepenpolicijas aģenti - iesaucās Palencia. Strauji Palencia atrāva logu, paķēra no galda revolveru un tēmejot pret abiem minētiem špikiem sauca: - Es šaušu, es šaušu, ja jūs nevāksaties projām.
/pēc tam Palencia zvana ārlietu ministram Munteram un draud atsaukt Spānijas diplomātisko misiju no Latvijas. Munters dievojas, ka neko nezina par slepenpolicistiem pie sūtniecības un, ka tie tikšot aizvākti. Bet vēlāk izrādās, ka špikus neaizvāc, tikai padara diskrētākus.
Tas viss turpinās līdz 1939. Gadam, tad visi pārdzīvo par politiskajiem notikumiem Spānijā. Pēc Spānijas Republikas krišanas ierodas Franko sūtnis, bet Palencia viņu nelaiž sūtniecības telpās. Palencia evakuē visu sūtniecības saturu uz Zviedriju, Franko sūtnis mēģina iesaistīt Munteru, tas neiesaistās un beigās Franko sūtnis dabū tukšas sūtniecības telpas, Palencia ir atkal apmeties viesnīcā “Roma”, kur notiek Alīnas un Palencias pēdējā tikšanās/
Komunisti ir vienīgie visīstākie patrioti. Tikai viņi prot sevi upurēt, lai ikviena tauta kļūtu laimīga un brīva. Esmu pārliecināts, ka arī es tagad esmu komunists, - ar šiem vārdiem Palencia atvadijās no manis, lūgdams to paziņot Latvijas Komunistu partijai. (..) Mašina strauji devās uz ostu, kur Spanijas Republikas sūtnis uzkāpa uz kuģa, lai nokļūtu Zviedrijā. (..)
/Alīna Vilde Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

Vispār man ir divi eksemplāri ar šo tekstu mašīnrakstā. Tie ir mazliet atšķirīgi. Fakti nemainās, bet mainās tas cik detalizēti tie izklāsīti. Raksts ir arī publicēts krājumā "Viva Republica" (1958). Kādreiz varētu salīdzināt vai un kā publikācija atšķiras no šiem diviem teksta variantiem.
tā vispār cool, ne? aizej uz viesnīcu pie sūtņa, parunājies, viņš uzaicina tevi uz brokastīm, jūs parunājaties vairāk un voilā - jau vizinies ar sūtniecības mašīnu pa Rīgas ielām.

ēdienkartē maijs:
*) sparģeļu krēmzupa ar valriekstiem un nātrēm, pasniegta ar ceptām saldskābmaizītēm ar gorgonzolu, bumbieri un rukolu.
zupa: sarkanais sīpols, ķiploks, valrieksti, sparģeļu buljons, sparģeļi, viens kartupelis, šļuka baltvīna, sāls, pipari. kad viss izvārījies, pielej paciņu auzu krēma, pāris sauju nātres, sablendē, pieber zaļos zirnīšus no saldētavas un vēl pavāra līdz uzmet burbuli. pasniedzot var uzrīvēt kādu cieto sieru.
*) sparģeļu, kūpināta tofu un cannellini pupiņu mērce pasniegta ar pastu linguine un svaigajiem salātiem.
mērce: sarkanais sīpols, sīki sagriezts kūpināts tofu, sparģeļi, bundža cannellini pupiņu, šļuka baltvīna, ķiploku ziedu pesto, paciņa auzu krēma, rauga pārslas, sāls, pipari.

turpinot putnu ziņas - tikko bija pilna ābele ar zīdastēm. nebiju nekad pavasarī redzējusi. tikai vēlu rudenī/ziemā.

zīdastes sauktas arī - kadiķu irbīte, ziemas strazds, zīdeasts, paegļu irbe, kadiķu irbe, zīdastīte, parastā zīdaste, zīdastītis, zīžastīte, krusta putns, mēra putns, mirstības putns, zidastitis, zīžaste

Pupuķim ir labi attīstīta ligzdas aizsardzība pret ienaidniekiem. Mātīte, kamēr perē olas, izdala smirdīgu šķidrumu, arī mazie putnēni izdala šādu šķidrumu. Tā smaka atgādina pūstošu gaļu. Šķidrums noklāj pupuķa apspalvojumu, atbaida plēsējus, kā arī parazītus un, iespējams, tam piemīt arī antibakteriālas īpašības. Sekrēts pārstāj izdalīties drīz pēc tam, kad jaunie pupuķi pamet ligzdu. Papildus tam, ka mazie putnēni izdala smirdīgu sekrētu, tie no 6 dienu vecuma spēj ar ekskrementiem apšļākt ienaidnieku, ja tāds cenšas ielīst ligzdā, turklāt tie šņāc tāpat kā čūskas.

Kaimiņiene atsūtīja bildi ar pupuķi no sava pagalma. Vakar ar bija apkārtnē dzirdami saucieni. Izskatās, ka taisās kaut kur tepat blakus ligzdot. Cerams pieskries atrādīties arī manā dārzā. Cēlie putni pupuķi.

24895. Ja pupute aizdzied, tad dvaša smird. /M. Navenickis, Zasa./
24901. Ko no rīta tukšā dūšā pupiķis aizpupina, tam blusas aug. /P. Zeltiņa, Ikšķile./
24902. Ja aizsmakusi bada dzeguze aizkūkoja, tad cilvēks aizsmaka. /J. Rubenis, Ērgļi./

Pirmo reizi redzēju pupuķus. 2 gab. Savā dārzā. Tagad visu laiku, te tuvāk, te tālāk dzirdu viņu saucienus.