![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
pēdējā ikdienišķā reize, kad viņu satiku, bija pirms pāris nedēļām. viņš jau bija švaks, bet vēl kustēja apkārt. mana māte bija Smiltenē, viņš bija piebraucis. es caur veikalu pārrados no darba. biju nopirkusi saldējumu. piedāvāju viņiem. mamma atteicās, bet Aldis paņēma. pasēdējām nojumē.
pēdējās nedēļas pirms slimnīcas viņam bija jau ļoti sūdīgi, pārsvarā vienkārši gulēja gultā un klusi cieta sāpes. kad pagājšnedēļ gan viņš, gan sieva nokļuva slimnīcā, bijām ar mammu aizbraukušas pievākt māju, izvākt produktus no ledusskapja utt. māja bija neticami kārtīga, vāzītē stāvēja rožu pušķis. flamentanzs.
vakar slimnīcā viņš vairs īsti nevarēja parunāt. manā pieredzē tā laikam ir ļoti izteikta mirstošu cilvēku pazīme. balss viņus atstāj pirmā. varēja redzēt, ka viņam ir ļoti grūti, bet cik nu viņš vispār runāja, viņš tikai jokoja. un bija skaidrs, ka viņš zina, ka viņš mirst un, ka viņš tam ir gatavs. teica manai mammai, lai gatavo ancuku un čībiņas. teica, to kā ļoti, ļoti nopietnu joku. viņam bija neticami dzīvs un dziļš skatiens. es tur redzēju gan viņu pašu, gan vecomammu, gan vecopapu, gan, ļoti iespējams, cilvēkus, kas bijuši pirms viņiem. biedējošākais, laikam, ka es tur redzēju arī savu mammu. aizvedu viņam vecāsmammas, t.i. viņa mātes, karaliskās lilijas. likās, ka varbūt mirstot slimnīcā vismaz ir jauki just to pazīstamo, mīļo smaržu.
vakarnakt aizgāju gulēt ap diviem. biju ļoti nogurusi un ļoti nāca miegs, bet ilgi nevarēju aizmigt, mocījos, grozījos un domāju par Aldi. šorīt trijatā braucām vēlreiz uz slimnīcu, jo K vakar bija Rīgā un nepaspēja līdz apmeklētāju laika beigām. aizgājām līdz palātai, vērām durvis un tur priekšā tukša, tīri saklāta gultiņa. brālēns nebija paspējis mums piezvanīt. trijos naktī viņš bija aizgājis. paldies, ka ne manā dzimšanas dienā.
man ir smukāka bilde. kurā viņš tur mani augstu gaisā izstieptās rokās un es "lidoju". bet, šķiet, tā ir albumā, kas atrodas Salaspilī. tagad neatradu.
mans tētis tā nekad nedarīja.
man būs ļoti grūti pārdot vai atdot šrotā fordu. tā ir pēdējā mašīna, ko viņš saremontēja. vēl šopavasar. kad jau jutās ļoti slikti.
pēdējās nedēļas pirms slimnīcas viņam bija jau ļoti sūdīgi, pārsvarā vienkārši gulēja gultā un klusi cieta sāpes. kad pagājšnedēļ gan viņš, gan sieva nokļuva slimnīcā, bijām ar mammu aizbraukušas pievākt māju, izvākt produktus no ledusskapja utt. māja bija neticami kārtīga, vāzītē stāvēja rožu pušķis. flamentanzs.
vakar slimnīcā viņš vairs īsti nevarēja parunāt. manā pieredzē tā laikam ir ļoti izteikta mirstošu cilvēku pazīme. balss viņus atstāj pirmā. varēja redzēt, ka viņam ir ļoti grūti, bet cik nu viņš vispār runāja, viņš tikai jokoja. un bija skaidrs, ka viņš zina, ka viņš mirst un, ka viņš tam ir gatavs. teica manai mammai, lai gatavo ancuku un čībiņas. teica, to kā ļoti, ļoti nopietnu joku. viņam bija neticami dzīvs un dziļš skatiens. es tur redzēju gan viņu pašu, gan vecomammu, gan vecopapu, gan, ļoti iespējams, cilvēkus, kas bijuši pirms viņiem. biedējošākais, laikam, ka es tur redzēju arī savu mammu. aizvedu viņam vecāsmammas, t.i. viņa mātes, karaliskās lilijas. likās, ka varbūt mirstot slimnīcā vismaz ir jauki just to pazīstamo, mīļo smaržu.
vakarnakt aizgāju gulēt ap diviem. biju ļoti nogurusi un ļoti nāca miegs, bet ilgi nevarēju aizmigt, mocījos, grozījos un domāju par Aldi. šorīt trijatā braucām vēlreiz uz slimnīcu, jo K vakar bija Rīgā un nepaspēja līdz apmeklētāju laika beigām. aizgājām līdz palātai, vērām durvis un tur priekšā tukša, tīri saklāta gultiņa. brālēns nebija paspējis mums piezvanīt. trijos naktī viņš bija aizgājis. paldies, ka ne manā dzimšanas dienā.
man ir smukāka bilde. kurā viņš tur mani augstu gaisā izstieptās rokās un es "lidoju". bet, šķiet, tā ir albumā, kas atrodas Salaspilī. tagad neatradu.
mans tētis tā nekad nedarīja.
man būs ļoti grūti pārdot vai atdot šrotā fordu. tā ir pēdējā mašīna, ko viņš saremontēja. vēl šopavasar. kad jau jutās ļoti slikti.