*

kas vēl mani vakardien iepriecināja - klausīties kā vietējie cilvēki runā. Trapenē un Ilzenē ir malēniskās izloksnes, ko iekmējusi arī leivu (Vidzemes igauņi) valoda (vispār netālu no Mežslokām ir leivu senkapi). vārdi tiek lauzti, skaldīti un īsināti (ciris /cirvis/, purs /purvs/, duris /durvis/), citādi izrunāti skaitļavārdi (sešdest /sešdesmit/). un, piemēram, tagadējais Vecmežsloku saimnieks, dzimis tajā pašā gadā, kad es, sakot "nesen" lieto formu "ne pa senam".
izloksnes un skaitļavārdu izrunas vispār var ikdienā dzirdēt arī Smiltenē, principā tā sāk runāt jau kādus 20km no Smiltenes uz austrumiem un, jo tālāk - jo izteiktāk. mana vecāmamma runāja literārās valodas intonācijās, tomēr mēdza teikt - ciris, duris, utt. vecaispapa runā lauztās intonācijas līda laukā vairāk.

pēdejā pusgadā esmu daudz laika pavadījusi ar Grīnbergiem. bet pēdējais laiks diezgan asi pārmeta mani uz otru pusi. Alda bērēs drusku patērzēju ar mammas brālēniem. rezultātā vakar nokļuvu diezgan iespaidīgā ekspedīcijā pa Trapeni un Ilzeni ar diviem mammas brālēniem. es kaut kad ziemā biju drusku pakustinājusi mammas pusi un domājusi, ka vasarā vajadzētu izmest līkumu un paskatīties visas tās mājas/mājuvietas, kas saistītas ar dzimtu, bet bez mammas Raganas brālēna, tas būtu bijis visai rēni un bezjēdzīgi. viņam ir milzu džips un milzu aura, viņš nekautrējas iebraukt svešā mājā gandrīz pa durvīm iekšā, visu paprasīt un noskaidrot un izrunāties. nekautrējas arī braukt cauri buļļu aplokam paskatīties "Nigastus" - māju, no kuras cēlušies Liepiņi - t.i. sākuši tur dzīvot uzvārdu došanas laikā. un bez mammas Trapenes brālēna, mēs nekad nebūtu nokļuvuši kādreizējā "Izabeles/Leišu" vietā, jo viņš vienīgais vēl zina, kur tas bija.

dažas piezīmes:
* mājas, no kurām cēlušies Liepiņi ir Nigasti. t.i. uzvārdu došanas laikā barons 3 brāļiem iedevis 3 dažādus uzvārdus - Liepiņš, Kļaviņš un Zvīgzna un izrentējis tiem katram savu saimniecību - Liepiņiem Nigastus. man mājās ir ļoti skaists 1939. gadā taisīts ainavu arhitekta Nigastu plāns. vakar no mammas brālēna dabūju arī rulli ar dokumentu, kurā Nigastu pirmā saimnieka mazdēls mājas dāvina savam dēlam. ruļļi atrasti Škaparu bēniņos - Škaparos ieprecējās mana vecātēva brālis.
šobrīd Nigasti ir grausts, kurā ganās gaļas liellopi. kaut kāds lielsaimnieks sapircis visapkārt zemes un visur pilns ar govīm.
* daļēji atrisinājām "Izabeles" jautājumu. visu laiku ģimenē runāts, ka Liepiņu māte Emma Vītola ir no "Izabeles" un tās ir mājas, kuras bija jāmanto manam vecampapam. bet baznīcas grāmatā rakstīts, ka Emma dzimusi "Lejas leišos" un arī dokumentos un kartēs nekur neparādās vārds "Izabele". vakar mammas Trapenes brālēns aizveda mūs uz mītiskās Izabeles atrašanās vietu. tur tagad pilnīgi nekā nav. tīrums, grāvis, mežmalas. mājas nopostītas un padomju laikā meliorators visu, kas palicis, sastūmis čupā un iestūmis mežā. apakšā palikuši velvētie pagrabi, aka. pēc tam mājās paņēmu koordinātas no tās vietas bildēm un kartē Izabele ir tie paši Leiši. joprojām neatbildēts paliek jautājums, kāpēc visi vecie Liepiņi to vietu sauca par Izabeli. visdrīzāk - nekad neuzzināsim. Endzelīna Latvijas vietvārdos viena "Izabele" parādās Vecgulbenes pagastā, bet vecajā kartē tur neatrodu. grāmatā nākamais ir Ilzenes pagasts - varbūt kļūda un ne tur ierakstīta?
Es zināju, ka vecaistēvs ceļot manu tagadējo dzīvesvietu Smiltenē izmantoja materiālus, no izpostītajām mājām, bet man bija licies, ka runa ir par Vecmežslokām. nē, izrādās par Izabeli. man te ir durvis - gan mājā iekšā, gan saimniecības ēku ārdurvis no Izabeles. gan arī visādi kokmateriāli.
* Nigastu mantotāja otrais dēls Eduards apņēma par sievu Emmu no Leišiem/Izabeles un no Dzelzkalējiem, ar barona atļauju, nopirka Vecmežslokas (Emma vienmēr esot teikusi Mežšļokas un Endzelīna vietvārdu krājumā parādās vārds "šluokas"). sākumā tur bija tikai viena nieka dūmistaba. tad nezinkādā veidā Eduards iegādājās Rīgā nojaucamu cara laika ēku un veda materiālus uz savām Vecmežslokām. tā kā zeme tur mālaina un graudkopībai ne visai piemērotai, viņš kļuva par mega piensaimnieku, audzēja vaislas buļļus. uzbūvēja milzu māju, atsevišķas kūtis cūkām, govīm un zirgiem, 7 šķūņus, miljons saimniecības ēku un modernu krejotavu. Vecmežslokās bija trieces sūknis - ūdens bija iekšā mājā, kūtīs un staļļos dzirdnes + bija uzbūvēta pašiem sava, moderna krejotava, kā arī ievilkts telefons (numurs - 21). pēdējais Vecmežsloku saimnieks - mana vecāpapa brālis Ēriks ienākot padomju varai iegāja mežā. par viņa un viņa brālēnu piedzīvojumiem lasāms grāmatā "Ziemeļvidzemes mežabrāļi". padomju laikā Vecmežslokās uztaisīja kolhoza fermu un dzīvojamā mājā bija 8 dzīvokļi. 80. gadu beigās it kā bijis paredzēts pacelt jumtu, lai otrajā stāvā ir taisni, nevis slīpi griesti, tas iesākts, nav pabeigts un māja sākusi brukt. mammas Raganas brālēns no otrā stāva istbas podiņu krāsns paspēja izlauzt dekoratīvus eņģelīšus (pati krāsns bija no Rīgas atvestā), kurus iemūrēja virs durvīm savā Raganas mājā un sauc to par Liepiņu ģērboni. šobrīd Vecmežsloku māju vietā, uz daļas no vecajiem pamatiem ir uzcelta visai neglīta 90. gadu stila māja, kur saimnieko kaimiņos dzīvojušas dzimtas pēctecis. vakar iebraucām, satikām, iepazināmies. viņam gan neiet pārāk labi, cīnās ar radiem alkoholiķiem, kuri apzog (savu brāli!) un taisa visādus citus sūdus + ar pagastu un pašvaldību, par nespēju legalizēt uz zemes esošās ēkas utt. no Vecmežsloku laikiem saglabājusies tikai krejotava, kurā šobrīd ir traktorremontēšanas garāža.
* visas tās mājas parādās jau 1839. gada kartē.
* kā zināms Ojārs Vācietis ir no Trapenes. viņš jaunībā uztaisījis manai radiniecei dvīņus un pametis negodā, visam pagastam par apsmieklu.

līdz šim man nekad nebija bijusi darīšana ar kremācijas urnām. tetamammu kremēja, bet tas bija pirms 22 gadiem, es toreiz par to vispār neinteresējos. šodien krematorijā izņēmu urnu ar mammas brāļa pelniem. kamēr gaidījām, kad mamma Saļikā piesēdīsies pie datora un brīvā formā uzrakstīs uz krematorijas e-pastu, ka atļauj man šo urnu saņemt (viņiem esot bijuši nepatīkami precedenti ar radiem, kas nespēj savā starpā sadalīt urnas - tāpat vien negribēja atdot), tērzēju ar krematorijas darbinieku. urnā tiešām esot tikai konkrētā cilvēka pelni. rotaslietas - kā laulības gredzeni, parasti izkūstot. kad mammas e-pasts bija ienācis, dabūju urnu, pajokoju par pelnu izbiršanu mašīnā (urna ir aizskrūvēta un atveres maliņas laikam vēl noslēgtas ar līmi - nav tā kā filmās rāda, ka pelni visu laiku gāžas ārā no urnām) un devos prom. es it kā pilnīgi saprotu, ka tā ir vienkārši koka kastīte ar pelniem, bet bija tāda jocīga sajūta, ka tā kādu laiku vienkārši mētājās mašīnā uz sēdekļa. atbraucu mājās un nesaprotu, kur to likt. tā vispār mēs plānojam to ierakt zemē blakus vecāsmammas un vecāpapa kapavietām. bet, kad tas notiks - nav ne jausmas. droši vien atkarīgs no brālēna. šobrīd šķiet vienlīdz stulbi gan urnu kaut kur nobāzt, gan vienkārši novietot kaut kur telpā - redzamā vietā. nav tā, ka man gribas uz to skatīties. jo jādomā par Aldi un tas ir bēdīgi. kaut kur slēpt arī liekas tizli un nepareizi. ja es to kaut kur nobāzīšu, es visu laiku par to domāšu. ko jūs darāt ar savām kremācijas urnām to ceļojumu no krematorijas uz kautkurieniciturieni starplaikos?

pēdējā ikdienišķā reize, kad viņu satiku, bija pirms pāris nedēļām. viņš jau bija švaks, bet vēl kustēja apkārt. mana māte bija Smiltenē, viņš bija piebraucis. es caur veikalu pārrados no darba. biju nopirkusi saldējumu. piedāvāju viņiem. mamma atteicās, bet Aldis paņēma. pasēdējām nojumē.
pēdējās nedēļas pirms slimnīcas viņam bija jau ļoti sūdīgi, pārsvarā vienkārši gulēja gultā un klusi cieta sāpes. kad pagājšnedēļ gan viņš, gan sieva nokļuva slimnīcā, bijām ar mammu aizbraukušas pievākt māju, izvākt produktus no ledusskapja utt. māja bija neticami kārtīga, vāzītē stāvēja rožu pušķis. flamentanzs.
vakar slimnīcā viņš vairs īsti nevarēja parunāt. manā pieredzē tā laikam ir ļoti izteikta mirstošu cilvēku pazīme. balss viņus atstāj pirmā. varēja redzēt, ka viņam ir ļoti grūti, bet cik nu viņš vispār runāja, viņš tikai jokoja. un bija skaidrs, ka viņš zina, ka viņš mirst un, ka viņš tam ir gatavs. teica manai mammai, lai gatavo ancuku un čībiņas. teica, to kā ļoti, ļoti nopietnu joku. viņam bija neticami dzīvs un dziļš skatiens. es tur redzēju gan viņu pašu, gan vecomammu, gan vecopapu, gan, ļoti iespējams, cilvēkus, kas bijuši pirms viņiem. biedējošākais, laikam, ka es tur redzēju arī savu mammu. aizvedu viņam vecāsmammas, t.i. viņa mātes, karaliskās lilijas. likās, ka varbūt mirstot slimnīcā vismaz ir jauki just to pazīstamo, mīļo smaržu.

vakarnakt aizgāju gulēt ap diviem. biju ļoti nogurusi un ļoti nāca miegs, bet ilgi nevarēju aizmigt, mocījos, grozījos un domāju par Aldi. šorīt trijatā braucām vēlreiz uz slimnīcu, jo K vakar bija Rīgā un nepaspēja līdz apmeklētāju laika beigām. aizgājām līdz palātai, vērām durvis un tur priekšā tukša, tīri saklāta gultiņa. brālēns nebija paspējis mums piezvanīt. trijos naktī viņš bija aizgājis. paldies, ka ne manā dzimšanas dienā.



man ir smukāka bilde. kurā viņš tur mani augstu gaisā izstieptās rokās un es "lidoju". bet, šķiet, tā ir albumā, kas atrodas Salaspilī. tagad neatradu.
mans tētis tā nekad nedarīja.
man būs ļoti grūti pārdot vai atdot šrotā fordu. tā ir pēdējā mašīna, ko viņš saremontēja. vēl šopavasar. kad jau jutās ļoti slikti.

pagājšnedēļas sākumā, tātad bija kritusi mammas brāļa sieva. par to jau rakstīju.
trešdien nomira manas krustmātes māte - krustmāte manai mātei un mātes brālim. pašai krustmātei Jāņos palika 60 un bija plānota lielā balle.
naktī pirms Savvaļas uz slimnīcu aizveda mammas brāli. to pašu, kurš pats izdomāja, ka ir slims ar vēzi un kategoriski atteicās iet pie ārsta vai taisīt analīzes. bija sācis smakt un tomēr pats izsaucis ātros. aknas un nieres pie sistēmas, vēderā trubiņa, kas atsūc kaut kādu šķidrumu un tūsku, kas visur iekšā. tāpēc arī bija smacis, jo arī plaušās tūska.
viņa insultainā sieva palika mājās viena. pie viņas atskrēja mana māte. telefoniski izdirsās ar brālēnu, kurš vispār nemēģina iesaistīties un kaut ko palīdzēt vai kko organizēt. mana māte īsti nav spējīga izcilāt un pārģērbt un sakopt ne visai tievu un diezgan ļenganu ķermeni. naktī izsauca ātros arī viņai - izrādās nedēļas sākumā krītot lauzusi gūžu. šodien operēs.
sestdien bija jābrauc uz bērēm. neaizbraucām. man nebija spēka. bija arī drusku bail, ka pastāv iespēja, ka jāskrien uz Valmieras slimnīcu atvadīties no mammas brāļa.
mamma ir mess. viss ir mess. man riebjas strādāt. nebūtu tūlīt etnofestivāls, ņemtu bezalgas atvaļinājumu. jebal.

dusmas arī par to mazvērtības kompleksos sakņoto, iedomāto lepnību un patstāvību. man ārstu nevajag, palīdzību nevajag, neko nevajag. ja kāds nokrīt un nevar viņu piecelt, nesauksim uzreiz ārstu, nezvanīsim jauniem un spēcīgiem radiniekiem, kas dzīvo tepat blakus, bet gaidīsim kad no rīta atbrauks vēl viens vecs un vārgs onkulītis un tad stibīsim kritušo gultā. uzstādīsim paši sev diagnozes un vienkārši cietīsim - sāpes, bezspēku, vēdera nedarbošanos, nevarēšanu normāli paēst utt.
mana māte ir vecākā māsa, viņiem ir divu gadu starpība. bērnībā viņa vienmēr bija atbildīga par brāli un vainīga pie visām viņa blēņām un nebūšanām. tas turpinās joprojām.
kaut kāds ārprātīgi toksisks mudžeklis.