*

divi gadžeti, kas ļoti palīdz man vieglāk tikt cauri šai ziemai:
termofors
un šis

Smiltenē ir arī nenormāli forši ugunsdzēsēji. pavadīju svētdienas rītu ugunsdzēju depo ar ugundzēsējiem, viņu komandieri Inetu un virskomandieri - rudo kaķi Bosi (viņš ir korumpēts). nošļūcu arī pa ikonisko stieni no otrā stāva.
manam darbam mēdz būt biezas un grūti sakošļājamas garoziņas, bet, kad gadās šādi mīkstumiņi, ir ļoti, ļoti forši.

mums te ir uzradies maģisks sarkans sniegtīrītājtraktors, kas tīrot ielu nošķūrē arī vārtu priekšu. tā, ka nepaliek valnis. nekad iepriekš neko tādu neesmu pieredzējusi. parasti sniegtīrītāja sašķūrēto valni ir visnepatīkamāk norakt, jo blīvs un smags. šogad nekas nav jārok. vaļņa nav. pilnīgs medžiks. tas nav traktorists, tas ir eņģelis.

1. decembris. ļoti, ļoti daudz sniega. snieg jau otro diennakti, gandrīz bez apstājas. man ļoti, ļoti patīk šāda ziema mazpilsētā. iesnigt baltā, mīkstā, pufīgā klusumā. patīk pamosties padzisušā mājā un kamēr K kurina plīti un vāra kafiju mokas kanniņā, izšķūrēt celiņu līdz putnu barotavai, iebērt sēkliņas un tad sēdēt pie virtuves loga, bieži vien kopā ar kaķi, skatīties kā snieg un, kā putniņi ņemas pa barotavu. pierakstīt naktī redzētos sapņus, izvilkt dienas kārti, dzert kafiju un just kā lēnām un maigi izplešas siltums no plīts. pēc tam iet tīrīt sniegu, iet pastaigāties uz Pilskalnu vai Parku vai doties uz stalli, lēkšot pa sniega laukiem, vai braukt uz kalnu slēpot. atgriezties mājās, kurināt krāsni, gatavot pusdienas. paēst, uztaisīt otro kafiju. atkal sēdēt pie virtuves loga, bieži vien kopā ar kaķi, skatīties kā snieg, kā putniņi ņemas pa barotavu un, kā pamazām satumst. manliekas, es mierīgi tā varētu vismaz mēnesi no vietas.
bet nevar. jāstreso un jāstrādā. man jau sen nepatīk Rīga vasarā, bet man laikam nepatīk Rīga arī (īstā) ziemā.

beidzot safasēju tējas. šogad sausuma dēļ baigi daudz nav, ne apjoma ziņā, ne arī sastāva ziņā.
sastāvā ļoti dažādās proporcijās: piparmētras, pīpenes, ilzītes, kumelītes, rudzupuķes, kliņģerītes, citronmelisa, raudene, pelašķi, virši, pūķgalve, raspodiņi, asinszāle, lavanda, salvija, vīgrieze, mārpuķītes. varbūt vēl kaut kas. viss no mana un mammas dārza.
30 gramu paciņa 3 eur.
vēl var dabūt drusku čagas. 100 grami ar dažāda izmēra gabaliņiem - 5 eur.

kāds vēlas?
varu aizsūtīt ar pakomātu, varam saskrieties kkad centrā.

kaķis sver 7,7 kg

koronavīrusa ziņās - izrādās vēl diviem zināmiem cilvēkiem, iepriekšminētā pasākuma apmeklētājiem, ir slikti. vienam, apmēram, tas pats, kas man. otram ļoti augsta temperatūra un mājas testā rādījies kovids, bet otrā svītriņa tāda bālāka. viņam ir citas nopietnas veselības problēmas, nokļuvis slimnīcā, kur paņemts laboratorijas tests, bet tas savukārt bijis negatīvs.
dzirdēju baumas, ka Spēlmaņu naktī daudzi sagrābušies kovidu. un tā kā dzirdēju arī baumas, ka pagājšnedēļ puse no Valmieras teātra bijusi slima, tad iespējams dāvana svētkos kolēģiem no kolēģiem. es saprotu, ka tagad laikam visiem viss vienalga un visi atkal ir iemācījušies slimi iet uz darbu, bet es, piemēram, nenovēlu citiem ne klepot, ne ciest ciet degunu, ne bezspēkā gulšņāt. man arī neliekas, ka kovids ir kļuvis par parastu saaukstēšanos, jo lai gan simptomu apraksts ir visnotaļ līdzīgs, sajūta un vaibs ir pilnīgi atšķirīgs.
man īstenībā drausmīgi riebjas temperatūra ap 37. tāds in limbo stāvoklis. it kā nekāds baigi slimais neesi, bet vesels arī nē. viņa prasa kaut kā ļoti daudz enerģijas un liekas, ka nekas nekur nevirzās. labāk kkāds ~38, tad vismaz ir sajūta, ka kaut kas notiek, krāsniņa kuras, organisms cīnās, ir kaut kāda virzība laikā un telpā. ar 37 šķiet, ka viss (izņemot darbi, kas netiek darīti, jo nav spēka) stāv uz vietas kaut kādā pelēkā, bezgalīgā un bezformīgā miglā. un ar šo kovidu man visu laiku ir tie 37, maksimālais, kas bija - 37,2.

es vakar nekur neaizbraucu, sapratu, ka sniega tīrīšana ir izsūkusi visu man pieejamo enerģiju. šodien toties aizkratījos līdz stallim - vajadzēja sabērt piedevu trauciņus, sajaukt putras sastāvdaļas vienā mucā un uzlikt zirgam ziemas segu. man nenormāli patīk jāt pa svaigu sniegu, likās, ka moš saņemšos, bet tomēr nebija spēka. tikai samīļoju zirgu, piebāzu pilnu ar kārumiem, nomainīju segu un braucu mājās.

ārā ir nenormāli skaisti. tieši tāda ziema, kā man patīk. ir gana daudz sniega un patīkami, ne pārmērīgi, mīnusi. viss skaists, balts, mierīgs un kluss.

koronavīrusa ziņās:
dotais lielums - piebāzts pasākums mazā telpā, 3 cilvēki ar visnotaļ identiskiem simptomiem, bet
man - divi dažādi mājas testi pozitīvi
K - divi dažādi mājas testi negatīvi
ex - divi mājas testi negatīvi

simptomi - sāpošs kakls, klepus, puņķi, ciet deguns, temperatūra ap 37 (Š. arī augstāka). es kopumā neticu, ka vismaz mums ar K nav viens un tas pats. galu galā mēs ne tikai bijām vienā koncertā, bet arī guļam vienā gultā.
vissūdīgāk jutos ceturtdien, vakar spēju arī daļu dienas apdarīt kkādus steidzamus darbus kompī. šodien hvz. esmu ļoti slikti gulējusi, jo K bija (joprojām ir?) migrēnas lēkme un man bija ciet deguns. manliekas, ja būtu labi izgulējusies, būtu diezgan ok. tagad nesaprotu kā man būt. braukt uz Savvaļu un tupot maskā, kaut kādos krūmos, paskatīties Tesu vai nebraukt.
katrā ziņā pagalmu atraku no sniega, lai var izbraukt fordu. rokot gan brīžam likās, ka paģībšu. daudz tā sniega un smags un apakšā tāds lipīgs ledus. vēl jau gan nav teikts, ka fords vispār pieleks.

vakar gāju ar kājām no centra caur Vecrīgu uz Tesas koncertu Ansamblī. Ansamblī satiku Edzi, Šakāli un Vanagu, ar Vanagu diezgan daudz arī nopļāpāju. tas viss kopā aizrāva baigā tripā down memory lane. par laiku, ko šobrīd izjūtu kā laikam lielāko dirsu savā dzīvē. posms ~ 7. klase līdz ~ 2. kurss. man tagad paliek ļoti bēdīgi domājot par sevi tajā laikā. viss, ko man toreiz vajadzēja bija drošības sajūta un sajūta, ka man ir kaut kur vieta šajā pasaulē un arī mazliet robežu, kas palīdz to drošības sajūtu iezīmēt. bet nekā no tā visa nebija. bija ļoti daudz trauksmes un nedrošības. bija ļoti, ļoti daudz alkohola. bija toksiskas attiecības ar vecākiem vīriešiem, gan romantiskas, gan draudzīgas. man laikam likās, ka es varu izglābt viņus visus, bet nebija neviena, kurš glābtu mani. nē, nu labi, patiesībā jau tajā laikā bija ļoti daudz iespēju un potenciāla visādām nopietnām nepatikšanām, bet kaut kas jau mani vienmēr drusku pieskatīja un nekas pavisam ļauns un drausmīgs ar mani nenotika. man arī nav nekas praktiski ne pret vienu no tā laika draugiem, lielākoties priecājos ar viņiem reizi miljons gados saskrieties. viņi visi vienkārši bija tikpat nelaimīgi un apmaldījušies. dzēru es nenormāli daudz, tā ļoti izmisīgi, līdz bezfilmām. es sāku dzert laikos, kad jebkādu alkoholu varēja nopirkt visu diennakti kādā no gana daudzajiem diennakts veikaliem un nebija aizliegts dzert uz ielas. es vadīju savas dienas staipot pa Vecrīgu pilnīgi piedzērušos bundzieniekus uz viena pleca un viņu šķīvjus uz otra pleca, pati būdama piedzērusies. vāļājoties beksteidžos un mēģu telpās, visādos Vecrīgas pakšos un gaģušnijos komunālajos dzīvokļos. esmu gulējusi uz soliņa pie Pēterbaznīcas. mājās iet nevarēju, jo biju teikusi vecākiem, ka pie klasesbiedrenes skatīsimies filmas. 12. klasē es biju bastojusi trešo daļu stundu. tolaik varēja tikt cauri ar roku rakstītām "vecāku" zīmēm, kuras rakstīja Šakālis (pati nerakstīju, lai skolotājas neatpazīst manu rokrakstu). vecāki neko daudz neiejaucās. manliekas, viņiem bija no manis bail. viņi nezināja, ko darīt un tāpēc nedarīja neko. vienkārši gaidīja, kamēr man "pāries". tētis sēdēja pie televizora. mamma vilka vezumu, uztraucās par brāli, kurš jau bija emigrējis uz Londonu, aprūpēja vīramāti, kas bija slima ar asins vēzi (un nekad nebija pret viņu izturējusies labvēlīgi - tāds labs paraugs tam, ka vajag ciest un glābt cilvēku, kurš tev nav ne mīļš, ne izturas pret tevi labi) un, kad viņa nomira, tad uz laiku pārvācās dzīvot uz Smilteni, lai aprūpētu un pieskatītu manu vecomammu viņas pēdējos dzīves gados. ok, tētim besīja Šakālis, viņš tipa nedrīkstēja pie manis nākt, tētis droši vien juta cik viņi līdzīgi. bet mēs sagaidījām, kad tētis aiziet gulēt un nācām. ja tētis neparedzēti iebrauca mājās pusdienlaikā, tad Šakālis vnk pasēdēja skapī vai zem rakstāmgalda. man likās, ka es nevienam neinteresēju. par spīti bastošanai, ar skolu es tiku galā labi. sūdīgas atzīmes bija tikai algebrā, ģeometrijā un vācu valodā, citos priekšmetos no 7 uz augšu. matemātikā, jo tur tomēr nederēja tāda asortēta pieeja studijām, bet vācu valodā, jo mēs kkā sadirsāmies ar skolotāju. es tajā laikā vispār nesmējos. tikai vīpsnāju. un neraudāju arī nemaz. manliekas, es biju (un gan jau joprojām esmu) pilna ar drausmīgām, izmisīgām dusmām, bet man bija iemācīts, ka nevajag dusmoties un man likās, ka es vispār nedusmojos.
es tagad jūtu dusmas domājot par to visu. man gribas savu tā laika sevi ļoti, ļoti samīļot un arī drusku sapurināt un pateikt, ka alkohols nepalīdz un, ka nevajag nevienu glābt, bet vajag rūpēties par sevi un, ka es esmu enough. es priecājos, ka esmu tālu no tā posma, es esmu krietni augusi spējā par sevi parūpēties. man it kā pat grūti tieši identificēties ar savu tā laika sevi. es atceros, bet nejūtu to kā "es". kaut kādā mērā liekas, ka es vienkārši ļoti labi atceros un pārzinu kāda cita cilvēka dzīvi, pret kuru izjūtu lielu līdzcietību un līdzjūtību. bet es nevaru arī teikt, ka esmu pilnībā tikusi vaļā no sajūtas, ka neesmu enough un, ka nekur pa īstam neiederos un nevienam pa īstam neinteresēju.
nākamajā dzīves posmā es turpināju tikpat drausmīgi daudz dzert, bet tas bija laiks, kad biju sadraudzējusies ar salaspiliešiem, ar kuriem bijām visi +/- vienaudži un tas bija kaut kā daudz priecīgāk. visi bijām no kaut kādām ne visai veselīgām ģimenēm, bet rūpējāmies viens par otru un ļoti daudz smējāmies. smējāmies un papildus dzeršanai arī praktizējām kaut kādas dzīvespriecīgākas aktivitātes - daudz braukājām ar riteņiem, spārdījām bumbu, spēlējām badmintonu, vazājāmies apkārt pa mežiem utt. tur es beidzot dabūju kaut kādu iederēšanās un iekļaušanās sajūtu. ka viens par visiem, visi par vienu. paldies viņiem par to.

fun fact - Šakālis joprojām zina no galvas manu telefona numuru. nebiju viņu satikusi/komunicējusi gadiem.

p.s. man liekas, ka tas, ka Vanags nekur neko nedzied ir drausmīgs nenormāli krutas balss veists. uztaisiet, lūdzu, kāds grandža grupu un uzaiciniet viņu par vokālistu. viņam pašam arī ļoti gribas dziedāt. bet Gelousy ir pajucis, jo Pāvils tagad dzīvojot Vācijā, Ķauķis nomira un pārējie kkā nevarot normāli savākties.

un tad jau pie reizes arī vēl trešo ierakstu.
* nedēļas sākumā bija Līgu radošā nometne "Stiebriņos", apvienojumā ar apmēram ikgadējo Amandas v.d. un veļu vakaru. drusku pamocījāmies ar introverto Jāņu programmu, kaut kā nebija ideju, bet beigu beigās palikām pie tā, ka galvenais instruments būs harmonijs. kaut ko uzreiz arī ierakstījām. tas gan sarežģī dzīvā izpildījuma iespējas, bet par to domās, kad pienāks laiks. sabarojām veļus. nākamajā rītā viss bija apēsts, izņemot granātābolu (izlobītā agregātstāvoklī) un nebija izdzerts arī Valmiermuižas šokolādes stouts (es arī nevaru to iedzert).
* visu laiku līst, joprojām stāv miljons nedarītu darbu dārzā, ko būtu tomēr foršāk izdarīt rudenī, nekā atstāt uz pavasari, kad būs jau pavasara darbi jādara. vakar paspēju drusku paravēt (novembra vidū, bļe), šodien gāju grābt lapas, bet visu laiku lija, atmetu ar roku un gāju iekšā.
* bija uzpeldējis Decibels. kopumā normālā stāvoklī, bet šķiet, ka atkal saaktivizējusies tā viņa sāpošo/iekaisušo smaganu problēma, jo visu laiku ļoti siekalojās un ēst neēda. bet pagulēja drusku ar mani gultā un bija jauks.
* zirgs joprojām traks. es kopumā nevaru viņu novaldīt, vairāk jūtos kā pasažieris, nekā vadītājs. nē, nu protams, kaut kādas normas viņš ievēro, bet lēkšos pa lauku man īsti nav nekādas teikšanas. tas nav labi. viņdien izgājām apvidū, viss drausmīgi pielijis, pamats dziļš un dubļains. atradu sausāku maliņu, kur palēkšot, lēkšojam, priekšā liela žļampa, gribu piebremzēt, bet kungs purina galvu un skrien vēl ātrāk. viņš tā nav darījis kopš laikiem, kad tikko iepazināmies (t.i. pirms gandrīz 13 gadiem). izlēkšojāmies gan pa to žļampu, gan vēl citām žļampām, kas nav baigi veselīgi stiegrām un locītavām. viņa vecumā būtu labi iztikt bez bezjēdzīgām traumām. kad apstājāmies, sabļāvu uz viņu diezgan dusmīgi. domāju par to, kā tas korelē ar maniem sapņiem par stihiskajām, melnajām fūrēm un izbēgušiem jaunzirgiem un problēmām ar mašīnām reālajā dzīvē. kaut kāda aizvien niknāka cīņa par hegemoniju starp stihisko (un ļoti iespējams arī radošo) un intelektuālo, drošo, komfortablo (un ļoti iespējams stagnējošo).
* ar terapeiti runājām, ka iespējams esam izsmēlušas onlaina iespējas. man viņa ļoti, ļoti patīk, bet attālinātais process ļauj man distancēties un neveicina tādu īstu līšanu laukā no čaulas/bruņām/novecojušiem pašsaizsardzības mehānismiem. ļoti labprāt ietu pie viņas klātienē, bet viņa dzīvo un pieņem Liepājā. nezinu, ko darīt. man galīgi negribas meklēt citu terapeitu un skaitīt visus savus pātarus no jauna. man īstenībā liekas, ka man šobrīd vajag kustību terapeitu. kaut ko somatisku un kustīgu. bet man ļoti riebjas saderīga terapeita meklēšanas process. esmu diezgan izvēlīga + nevaru atļauties neko baigi dārgu. īstenībā neko nevaru atļauties.
* kaut kāds stulbs posms šobrīd.

runājot par ēdienkarti "novembris", vakardien, piemēram, ēdām vareņiku kariju. lai cik dīvaini tas neizklausītos, ļoti, ļoti garšīgi. tas dzima no vairāku apstākļu sakritības. šie apstākļi bija - PMS, pelēka un mikla novembra diena, pabūšana ārā kādu laiku, vēlme pēc kaut kā vienlaikus drusku džankīga, bet tajā pašā laikā bagātīga un sildoša, kas turklāt ir viegli un ātri pagatavojams. tātad:
uzkarsētā eļļā apcep ingveru, ķiploku, puravu (viss sīki sagriezts) un dzeltenā karija pastu. piegāž bundžu kokospiena un apmēram tikpat tomātu pastu (man īstenībā bija sablendēti tomāti savā sulā, nenosakāms daudzums, kkad palicis pāri un iebāzts saldētavā). kad šis viss uzsilis, iemet tur sauju (vai divas) saldētu zaļo zirnīšu un saldētu/iepriekš atlaidinātu tofu, kas saplūkāts gabaliņos (saldēšana drusku maina tofu tekstūru, viņš paliek tāds čaganāks un vistīgāks). vēl piemet kādu laima lapu un iespējams vēl kaut ko, ko šobrīd vairs neatceros. kad tas viss sāk burbuļot, ieber tur paku vareņiku ar kartupeļiem un sēnēm (ļoti iespējams, ka kaut kādi austrumnieciski pelmenīši tur iederētos labāk, bet kas nu man bija saldētavā, to arī izlietāju). uzliek vāku un pasutina mērcē kādas 10 min. ik pa laikam apmaisa, jo ciete no vareņiku mīklas mērci iebiezinās un, ja panna tāda seklāka, var pieraut pie apakšas. kad vareņiki gatavi, tad ēd bagātīgi pārkaisot ar svaigu kinzu no dārza. brīnišķīgs PMS ēdiens, bet iztēlojos, ka varētu arī uz pohām ļoti labi aiziet. galvenais, ka praktiski nekādu pūļu.

pieliekamajā vēl ir drusku dārza gurķi. neatceros nekad tik ilgi bijušus. protams, strauji zaudē tvirtumu, bet tzatziki aiziet ļoti labi. tomātu arī vēl gana daudz. gan gatavu, gan vēl gatavošanās stadijā kastē. nupat apēdām pēdējās dārza paprikas, vēl palicis viens baklažāns. pagrabā vēl daudz kabaču. tie gan arī sāk bojāties, jo diezgan daudz nācās noņemt tādus pusgatavus. šodien tako salātos ēdām salātu no dārza. bija gan jau tāds uz pāraugšanas robežas. vēl ir kinza, pētersīļi, selerijas. siltumnīcā pašsasējušies salātu bērniņi. nevar saprast, ko darīt ar puraviem. parasti atstāju ārā un ziemā ņemu pa taisno no dobes. bet pagājšziem uz pavasara pusi stirnas nograuza, ko nebijām paspējuši vēl apēst. laikam brīvos brīžos (ko?) jāvelk pa kādam nost, jāgriež un jāliek saldētavā.

aizvakar no rīta braucu uz treniņu. ja neskaita pāris klusus, bet neierastus trokšņus bedrēs netālu no pagrieziena uz grantinieku, neko neparastu nejutu. 20 min pēc ierašanās stallī tika pamanīts, ka volvo ir pilnīgi, pilnīgi mīksta pakaļējā riepa. ar staļļa saimnieces tēta palīdzību uzliku zapasku bet viņa neizskatījās tāda ļoti pārliecinoša garākam ceļam (es saprotu, ka viņa tam arī nav domāta, bet ar forda zapasku, esmu nobraukusi diezgan garus gabalus). sarunāju, ka kamēr esam treniņā K atbrauks un samainīs mašīnas, jo man pēc treniņa bija jābrauc uz Rīgu un naktī mājās. atbraucām no treniņa, iekāpu fordā (kariete bija pārvērtusies par ķirbi) un braucu uz darbu. turpat netālu no Valmieras, apdzenot fūri, dzirdēju ne visai skaļu paukš. pirmais, kas ienāca prātā - sprāgst riepa, tūlīt būs dirsā, bet nekas nenotika. tikai mašīnai pazuda jauda. karoč, atkal nokrita kaut kāda tā gaisa padeves šļauka. fordam šī problēma ik pa laikam ir bijusi jau kopš mūsu attiecību pirmsākumiem, vismaz tas nav nekas traģisks un servisā to uzsprauž atpakaļ pa ~dešuku. bet nu, jā esot ceļā tas nav nekas patīkams. pa līdzenu ceļu nekāda vaina, bet tiklīdz sākas kalns, tā atliek vien rezignēti vērot kā visai strauji krītas ātrums (un ignorēt to kā visi aizmugurē braucošie mani džadžo) un īsti nepalīdz nekāda mešana zemākos pārnesumos. nu drusciņ, drusciņ palīdz. mājupbraucot, Amatas kalnā uzkūlos ar trešo ātrumu un kādiem 60 km/h, lai gan lejā krietni ieskrējos. volvo riepā tika atrastas divas naglas. diez kaut kur uz ceļa vai dāvana no jumta cilvēkiem - viņi tā arī ne ar kādu magnētiņu ap māju nenostaigāja, esmu salasījusi saujām naglu, bet kurš tad var grubuļainā un daļēji zāļotā placītī, kur stāv mašīna, visas atrast un ieraudzīt.

pagājšnakt sapnī redzēju, ka braucu invalīdu ratiņos uz autobusa pieturu - pa šosejas malu piķa melnā tumsā. pēkšņi man blakus apstājas milzu fūre bez gaismām. tā ir mani pamanījusi un apstājusies, ja nu es gadījumā vēlos šķērsot šoseju. es nevēlējos, vien vicinājos ar rokām, cerībā, ka fūres vadītājs sapratīs, ka brauc bez gaismām un ieslēgs tās. neieslēdza. tā fūre bija vēl tumšāka par nakti. citā nesenā sapnī četras reizes noķēru un atvedu atpakaļ izbēgušu jaunzirgu. un rīkoju ballīti sterili izbetonētā pagrabā bez izejas un bez logiem.

man liekas manī vienlaicīgi ir milzīga vēlme sastingt un nekustēties un kaut kāda akumulējusies apspiesta un apslāpēta enerģija, kas pamazām kļūst aizvien sprādzienbīstamāka. ļoti negribas kaut kādā brīdī attapties kā fūrei kas bez gaismām traucas pa šoseju naktī. negribas būt invalīdu ratiņos un negribas arī būt jaunzirgam, ko atkal un atkal iespundē stallī vai dzīvot/līksmot pagrabā bez izejas un logiem.

kārtis teica, ka atbilde ir traukā un apokalipsē.

ārā ir pilnīga tumsa un liekas, ka varētu līst gultā, paskatīties kādu filmu un likties uz auss. bet pulkstens vēl nav pat pusseši, bļe

Es vispār atceros gadu, kurā sniegs uzsniga 26.10. un nenokusa līdz aprīlim. Vēl maija sākumā šur tur varēja atrast sniega paliekas ēnainās ceļmalās. Visdrīzāk tas bija 2010/2011. gada ziemā. Varbūt 11/12.

bet neskaitot prieku par rudens taurenēm, jūtu, kā manī par daudz ielaužas tumsa. saules nav vispār. ir auksts, slapjš, pelēks, vējains un man aizvien izteiktāk neko negribas. negribas darīt un būt un iet un kustēties. gribas tikai gulēt*. iedodiet, lūdzu, vismaz pāris zeltainrūsgansaulainas un jaukas rudens dienas. lai ir auksts, manispēc, bet man ļoti vajag dzīvu gaismu.

kolēģi uztaisījuši ļoti krutu izrādi. es pieslēdzos ļoti pašās beigās, jo šajā radošajā komandā neietilpu, bet tehniskā ziņā - šajā izrāde vispār nav rekvizītu, attiecīgi nebija ko tur ātrāk darīt. ļoti forši pēc ilgāka pārtraukuma atkal satikt un strādāt ar Gunu. par to ir tāda drusku nostaļģiska sajūta. un mums beidzot ir kases grāvējs. viss izpārdots un pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. tikai žēl, ka visdrīzāk cilvēki nāk uz vārdiem Artūrs un Guna, nevis uz KVFR. piemēram, uz zombijiem, par spīti daudzām ļoti labi recenzijām, vispār nepērk biļetes. uz Pisties vai dzīvot arī nē.

*paldies, D vitamīnu cītīgi dzeru jau kopš mēneša sākuma un dzeršu vismaz līdz aprīlim.

ēdienkartē "oktobris"
* cepts kamambērs (ar olīveļļu, medu, ķiploku, čilī, rozmarīnu un timiānu) ar apceptām rudens taurenēm un grauzdētiem valriekstiem. pasniegts ar rudzu bageti.
* svaigs diy humuss, ar air fryerī sagrauzdētiem turku zirņiem, miltainu, cepeškrāsnī ceptu ķirbi, apceptām rudens taurenēm, grauzdētiem valriekstiem un sezamu, kinzu un grauzdētiem kviešu tortijas trīsstūrīšiem
* pasta ar rudens taureņu mērci - sīpols, puravs, ķiploks, rudens taurenes, rīvēts kūpinātais tofu, šļuka baltvīna, auzu krēms, grauzdēti valrieksti, rozmarīns, timiāns. pasniedz ar rīvētu granisteru
* pasta ar cepeškrāsnī ceptiem tomātiem, rudens taurenēm un burratu*
* kārtainās mīklas pīrāgs ar āboliem un avenēm

jes, kopš šī rudens rudens taurenes ir manas mīļākās sēnes. izcili aromātiskas. nav treknas. nav ūdeņainas un glumas. ir stingras un kraukšķīgas, bet nav sīkstas vai šķiedrainas. viegli lasīt, jo aug lielās plantācijās. viegli tīrīt - atritina vaļā un izkrata gružus.tārpu nav. diezgan ilgi stāv ledusskapī nebojājoties. labi kaltējas (kaltētajām aromāts ir mindblowing). pat vienkārši saceptas uz pannas olīveļļā, tikai ar sāli un pipariem, jau garšo pēc high end restorāna.

*varētu padomāt, ka kultūras darbiniekiem ar atalgojumu viss kārtībā, bet es tās burratas lasu no nocenoto produktu, kam beidzas termiņš, plauktiem. ņemot vērā nevalstisko teātru fiansēšanas īpatnības, nākamais gads rādās vēl drūmāks par šo. kaut kad drīz iesim runāt ar grāmatvedi, bet kopumā sajūta, ka jāmeklē kaut kāds "īsts" darbs. man ir diezgan liela ongoing trauksme par šo jautājumu.

* pagājšnedēļ pirmā salna. dilles ārā nenosala, bet nosala siltumnīcā ienestās dekoratīvās nātrītes.
* ceturtdien atcēlās treniņš, tāpēc aizbraucām panēsāties pa kalnainajām Niedrāja stigām. zirgs joprojām pilnīgi traks.
* esmu vairākas reizes nobraukusi garus gabalus ar Volvo intensīva lietus laikā ar apstāšanam pa vidu un elektro gļuks nav bijis. bet tā vispār es domāju, ka tas gļuks diezgan labi raksturo manu dzīvi - mēģinot uzsākt kustību histēriski vēzēt ščķotkas, bļaut - "bremžu defekts, apstājieties drošā vietā", bet uz priekšu nemaz nekustēties un nesākt darboties. es laikam diezgan bieži tā daru.
* vakar noskatījos Dead Man uz lielā ekrāna.
* man vispār patīk mārpuķītes, es viņas necenšos nekā baigi apkarot vai likvidēt no mauriņa, bet šoruden viņas ir nenormāli piesējušās pa visām dobēm. nekad tā nav bijis. diezgan besī.
* ēdienkartē "oktobris" - wannabe rāmens ar marinētām un airfrajerotām dižsardzenes šķēlītēm, kūpinātu tofu un avokado (buljons ar miso, wakame, puraviem un sēnēm), kā arī Minesotas savvaļas rīsu zupa ar rudens taurenēm, gaileņu pastēti (gailenes saceptas olīveļļā ar puraviem un sablendētas) un lielajām baltajām pupām. un vēl - apceptas sviesta pupiņas ar zilo sieru un valriekstiem.
* izskatās, ka esmu iesaistījusies kopienas teātra projektā Smiltenē.

neliela daļa no tā, ko esmu uzzinājusi pēdējās dienās:
* Smiltenes pašvaldības izpilddirektora vietnieks attīstības jautājumos mani pazīst. No Depo laikiem un hārdkora scēnas. es viņu diezko neatceros. bija tāds neveikls brīdis tikšanās ar viņu laikā. nē, nu jauki, ka domē strādā kāds no hārdkora scēnas.
* pirmo reizi vakariņoju Smiltenes vienīgajā restorānā Brūzis. tur ir ļoti jauks viesmīlis, bet gaileņu gruboto bija teiksim tā, 5 no 10. es taisu daudz labāk. viņš vispār nebija krēmīgs. un kāpēc sēņu gruboto ir jāliek ļoti daudz un milzīgi paprikas gabali? kāpēc?
* ja maznodrošināts pensionārs krustvārdu mīklu konkursā laimē 100 eur, tad viņam uz 3 mēnešiem atņem maznodrošinātā statusu par šiem te milzīgajiem papildienākumiem.
* biju ciemos pie kundzes, kura 60. gadu sākumā ir strādājusi Smiltenes aptiekā (t.i. kopā ar manu vecomammu) un pēc tam pedāļkastu rūpnīcā "Abuls" (t.i. kopā ar manu vecopapu).
* Smiltenē dzīvo persona, kas vairākus gadus dienējusi Kosovā kā snaiperis. tagad mīl apmeklēt balles. Klondaikā un citur.
* ukrainim no Mariupoles, kas dzīvo Smiltenē 2 gadus, Vecais parks liekas skaistāks par jebkuru parku Mariupolē. viņiem vienkārši tur nekā tāda neesot bijis.
* sestdienu rītos Smiltenes centrā izrādās ir ļoti daudz caurbraucēju no visvisādām vietām.

* baigā tā vētra. nu jau ilgāk nekā diennakti visu laiku pūš un šņāc un kauc un auro un dārd. liekas, ka pūš cauri mājas sienām. naktī modos augšā no tā cik nikni lietus tiek triekts logos. jā, lietus arī gāž gandrīz nepārtraukti. vējš norāva gar zemi vīnogu. viņa ir liela un dzīvoja pie tāda kā koka rāmja pie mājas dienvidu sienas. ļoti ceru, ka nav pavisam nolauzta. man negribējās iet tuvāk skatīties, jo es vienatā tāpat nespēju viņu piecelt augšā un nav arī jēgas celt, ja uzreiz kaut kā nenostiprina.
* biju jau paspējusi ļoti noraizēties par kaķi. viņš ap pusčetriem naktī izlauzās ārā vētrā un aizgāja. kopš tā laika nebija rādījies. nebija ne brokastīs, ne vakariņās. ik pa brīdim gāju saukt, bet nebija. tikai negaidīti daudz mazputniņu visu laiku rosījās dārzā. visādu veidu zīlītes, dzilnīši, melnie strazdi u.c. brīnos, ka viņi šādos apstākļos vispār spēj palidot.bet kaķis tikai tagad beidzot pārvilkās. briesmonis tāds.
* nolasīju plūškoka ogas. ļoti maz šogad. viena bļodiņa. viņš laikam apsala maija salnā. kaut kāda drusciņa sīrupiņa jau sanāks. varbūt jāpieliek klāt avenes.
* apgriezu savas podā izaudzētās mārsmilgas (sweetgrass) un sapinu bizes. sanāca viena normāla un viena maza bizīte. viņa smaržo debešķīgi. ceru, ka pārziemos un nākamgad būs jau vairāk.
* biju tepat KC noskatīties Labra namu. man patika. forša pieredze. baigā matemātika.
* ēdienkartē "oktobris" - wannabe rāmens ar kūpinātu tofu, avokado un marinētām (sojas mērce, medus, olīveļļa, citronu sula, ķiploks, čilī) un airfryerī apkraukšķinātām saulsardzeņu šķēlēm. buljoniņš ar sēnēm, wakame un puraviem, grauzdētu sezamu.
* es laikam nekad nenokļūšu Grab koncertā

citās ziņās:
* septembra priekšpēdējās dienas pēcpusdienā aizbraucu uz darbu šortos, pa ceļam iebraucot nopeldēties. šī vasara bija gara. paldies par to. šobrīd liekas, ka tāpēc būs drusku vieglāk pārciest tumsas un šļuras laiku. bet varbūt arī nebūs.
* aizvakar pirmo reizi šosezon iekurinājām plītu. vakar drusciņ, drusciņ krāsni. ne aukstuma, bet mikluma dēļ. joprojām nav iztīrīts skurstenis.
* aizvakar izvācu no siltumnīcas tomātus. gurķi, paprika, baklažāns un bazilks vēl palika. izstādīju rindiņās arī pašsasējušos salātus. moš izaugs. moš neizaugs.
* kaimiņiene iedeva mango kociņu, man gan liekas, ka viņam pie manis nepatiks.
* jumta cilvēki pazuda, kad K aizbrauca tūrē. ir palikusi viena nepabeigta maliņa aizšķūnijā, nav apzāģēti dēļu gali, te mētājas viņu trepes, varbūt vēl kaut kas. klausuli neceļ un neatzvana.
* kādu pusotru mēnesi jūtos kā pārtikas pārstrādes un ražošanas cehā. visu laiku ir kaut kas, kas kaut kādā veidā jāpārstrādā, lai nesabojājas un tam visam vēl klāt es pielasu sēnes.
* bet es nesaprotu arī teicienu, ka jāaudzē tik cik var apēst/patērēt, jo tu jau nekad nezini kas un cik izaugs. man ir bijis, ka iestādu 3 kabačus, bet visus nograuž gliemeži. vai gurķi - viņiem nepatīk pārstādīšana, iestādi 10 stādus un puse nobeidzas. šogad pirmās sviesta pupas ko es iesēju nograuza nezinkas. palika tikai tādi stumbenīši. sēju pa jaunam kaut kad jūnijā. laistīju, viņas nīkuļoja, bet mitrajā vasaras otrajā pusē saņēmās un vēl joprojām kaut ko drusku ražo. es esmu iemācījusies nevergot dārzam tādā nozīmē, ka, ja ir pilns krūms ar ērkšķogām un man viņas neinteresē, tad es neapgrūtinu sevi ar lielapjoma zapšu vārīšanu, kuras gadiem skumji stāvēs pagrabā. bet, ja tas ir kaut kas, kamī esmu ieguldījusi daudz darba, laika un enerģijas (piemēram, vasaras sākumā divus mēnešus staigājot pa visu dārzu ar lejkannu) un, kas man arī ļoti garšo. tad negribas gluži ļaut tam visam sapūt. es nezinu, ko es darītu, ja vīramāte nebūtu atdevusi lielo saldētavu.
* zirgs šausmīgi resns. ja būtu cits gadalaiks un/vai viņš būtu jaunāks, es sāktu raizēties. bet tagad labi vien ir. būs rezerves, ko tērēt, kad paliks auksts. pēdējā laikā esmu zirgam veltījusi ļoti maz laika un jūtos par to slikti.
* darba daudz, naudas maz.
* grupusaišu prezentācijas pasākumā Aleponijā satiku spiritualized (kāds atceras viņa lieliskos bilžu stāstus?)
(* K tikko teica, ka, ja es ilgi sēžot istabā, es paliekot grumpy. šodien tā ir, jā)