*

ielidojām Grūzijā naktī no 6. uz 7. jūliju. dabūt taksometri no lidostas uz pilsētu par normālu cenu ir diezgan sarežģīti, jo šiem tur baigā mafija. normāla cena līdz Tbilisi centram skaitās kādi 20 - 25 Lari (1 Ls = 3 Lari, apmēram), mums vaidzēja uz attālāku mikrorajonu, tiesa gan uz to ved tāds kā apvedceļš, tā ka nav jābrauc īsti iekšā pilsētā. nu kādi 20 kilīši līdz turienei. a taksisti mēģināja iestāstīt, ka tur ir 70 km (dažos variantos arī 40 km) un, ka bez 60 Lariem nekur netiksim. beigās sarunājām pa 35 Lari, kas tāpat vēl nebija īsti laba cena.
paldies, presiite, kas mūs sakontaktēja ar jauko un viesmīlīgo gruzīnu pāri - Romu un Veru, pie kuriem bija mūsu ceļojuma galvenais bāzes perēklis. dzīvo viņi Tbilisi nomales mikrorajonā Gldani, tur jābrauc ar metro (40 tetri) līdz pašam galam un ta vēl ar maršrutku (30 tetri) kāds gabaliņš. dzīvoklis atrodas 16. stāvā un tā kā gruzīniem ir populāri nemaksāt komunālos maksājumus, kā arī nelegāli pieslēgties gāzei un elektrībai, tad lifta izmantošana ir par maksu (5 tetri), lai vismaz kaukādā veidā varētu iekasēt naudu no nama iedzīvotājiem.









pirmās trīs dienas es pavadīju apmēram tāpat kā iepriekšējā Gruzijas braucienā. pirmo dienu rādīju Kārļam Tbilisi, otrajā braucām uz David Garedži un trešajā uz Gori un Mcketu.
savus iespaidus par Tbilisi jau esu aprakstījusi pagāšreizes brauciena atskaitē, šoreiz nekas īpaši nemainījās. starp citu Lonley Planet ceļvedī, ko pastnieks gādīgi atnesa nākamai dienā pēc mūsu aizbraukšanas rakstīts, ka Tbilisi ir skaistākā Kaukāza pilsēta







šitas svētā Jura monuments ir diezgan svaigs (2006). esot ar škandāls bijis. nu tur tā statuja esot ļoti populāras svētbildes kopija, tik svētbildē Juris esot vērsts uz vienu pusi, a šitai monumentā uz pretējo un tāpēc konservatīvākie baznīcnieki taisījuši traci, ka tas esot sātanistu pasūtījums utt.





pagājšai braucienā redzēju šitādu sveicienu no mājām, a šai šādu:









ta te šādi tādi skatiņi no kalna kurā atrodas Narikala cietoksnis un māte Gruzija



kaukāda Kato pils



tūristbilde



šitāda pati bilde ar māti Gruziju man jau bija, tik tur debess citā krāsā





ta aizgājām uz Botānisko dārzu. man jau pagājšreiz viņš ļoti, ļoti patika, bet šoreiz patika vēl vairāk, jo tur bija ēniņas un ļoti refrešing ūdenskriķis. nu tāda maza, mierīga, klusa paradīzīte lielpilsētas centrā. un pilns ar pārīšiem tur, protams





aizslēgti vārti uz betona sienu











šitās tās foršās sēra pirtis. mēs bijām aiznākamdienā aizgājuši nomēģīt. baigi kruta. mums gan neizdevās atrast tik lētu, kā stāstīja apogs un presiite. mēs dabūjām mazu numuriņu pa 20 Lari uz stundu + 10 Lari no katra par masāžu. bet bija tā vērts. pēc tam viss tāds mīksts un jauks un patīkams





tālāk gājām uz Sameba katedrāli. tā ar diezgan jauna ir, taisīta 2004. gadā. viss komplekss nav līdz galam vēl pabeigts. kad braucām vilcienā uz Erevānu, mūsu blakussēdētājas žēlojās, ka tur esot bijis armēņu kvartāls un, ka ļaunie gruzīni nošķūrējuši armēņu mājas un uztaisījši to katedrāli. bet vispār viņa ir iecelta pilnīgā graustu rajonā, nezinu kādas tur tās armēņu mājas varēja būt









dekors metro stacijā



vēl viena metro stacija



un piemājas rajčiks





otrai dienā (8.07.) braucām ar metro uz Samgori, lai meklētu maršrutku uz Sagaredžo, no kurienes var ar taksi aiztikt uz David Garedžes klosteri, tuksnešainā kalnainē pie Azerbaidžānas robežas. vispār jāuztaisa atkāpe par gruzīnu sab.transp. sistēmu. tā ir vienkārši brīnišķīga! uz visurieni iet marštrukas (mikroautobusiņi). lielākā marštrutku tusēšanas vieta ir stacija Didube, bet viņas var dabūt arī Samgori un Vakzalis stacijās. visas šīs vietas ir milzīgi cilvēku, mašīnu, maršrutku un tirgotāju džungļi. noteikts kustības grafiks neeksistē, maršrutka atiet brīdī, kad aizņemtas visas vai gandrīz visas vietas. gruzīni mēdz aizņemt sev maršrutkā vietu atstājot tur savas mantas un paši aiziet projām, tāpēc reizēm pilnam busiņam nākas ilgi gaidīt, kamēr cilvēks atnāks atpakaļ, bet visi pie tā ir pieraduši un īpaši nekurn. pieturu marštrutkām nav, tās apstājas jebkurā vietā pēc pieprasījuma. maksā lēti. bieži vien cenu nosaka ceļa kvalitāte vai sarežģītība. jāmaksā kāpjot ārā. mašīnas bieži vien ir katastrofālā stāvoklī, bet galvenais jau ka kust uz priekšu.



nu tad tālāk. sameklējām maršrutku, pa 2 Lari katrs aizbraucām līdz Sagaredžo un sākām meklēt taksi, kas mūs aizvestu uz David Garedži, jo tur nekāds sab.transp. neiet. normāla cena par šādu pakalpojumu (turp, gaidīšana, atpakaļ) esot 30 Lari, mums izdevās sarunāt tikai pa 35. un tas ko mēs sarunājam ir pats sagrabējušākais žigulis, kādu jelkad skatījusi cilvēka acs.



jau sākot braukt manī pamodās nemiers, ka varbūt tādam braucienam vajadzēja izvēlēties bišķi labāku auto un, jā, protams - kaukādā pusceļā, pēc iebraukšanas bedrē un jocīgas skaņas parādīšanās, šoferis nosaka mašina kaput.



cik nu mēs sapratām, ir pārlūzusi pakaļējā pusass. mums ļoti paveicas, ka šis viss notiek netālu no vienīgā ciematiņa, kas tur pa ceļam vispār ir. drīz pie mums piestāj siena vedēji un visi sāk spriest ko nu tagad un kā nu tagad. siena vedēji aizbrauc uz pilsētiņu un pēc brīža atgriežas ar vieglo auto, atved kaukādu detaļu un ved mūs uz David Garedži.



es tur jau biju bijusi, bet tāpat interesanti. tur viss it kā tāds tuksnešains, bet tomēr zied visādas puķītes, šausmīgi saldi smaržo un katru soli sperot no taciņsmalas zāles uzspurdz raibu taureņu bariņi
vēl mums teica, lai uzmanāmies no čūskām, bet par laimi satikām tikai pāris ķirzakas





skats uz Azerbaidžānu











apstijuši klosteri, apgājuši apkārt kalnam un izskatījuši alas, tur augšā, braucam atkal atpakaļ. pie mūsu takša nonākam tieši brīdī, kad šoferis beidz remontēšanu kaukādu detaļu sasienot ar striķi. kāpjam atkal tai taksī un braucam uz Sagaredžo. brīnumainā kārtā paspējam vēl uz vienu no pēdējām maršrutkām atpakaļ uz Tbilisi (jā, tas gan tur visai nejēdzīgi, ka starppilsētu maršrutkas kursē tik līdz kādiem sešiem vakarā).
te viena bilde no Sagaredžo



trešai dienā (9.07.) braucām uz Gori, kur es nebiju bijusi un uz Mcketu, kur es jau biju bijusi.
tai virzienā braucam ar sagrabējušu autobusu no Didubes. Gori ir Stāļina dzimtā pilsēta, tur viņam grandiozs muzejs uztaisīts. tam vidū iekonservēta tā mājiņa, kur šams piedzimis. tā vispār muzejs nav slikts, bet viss info ir tikai gruzīniski un krieviski, kā arī mazliet neadekvāti dārgs biļets (10 Lari). Gori arī uzēdām vienu no garšīgākajiem hačapūrijiem un lobio (pupu) pīrāgiem.



Staļina iela









starp citu, Gori bija lielākā Staļina statuja, bet viņu ar kaukādu škandālu nomontēja nost apmēram nedēļu pirms mūsu ierašanās



tad mēs galīgi aizmirsuši, ka tur jāskatās vēl Gori cietoksnis un alas kaukādas, aizbraucām uz Mcketu. tur, kā bi kaukādi reliģiski prazņiki, daudz cilvēku, karsts utt., tāpēc baigi ilgi tur neko nedarījām. apstījāmies Svetitskhoveli katedrāli un Samtavro klosteri un devāmies atpakaļ uz galvaspilsētu pieņemt sēra pirti
Svetitskhoveli ir bezmaz pati galvenākā gruzīnu baznīca, nu tāds kā reliģiskais centrs. un viņa īpaša ar to, ka tur dažādi, baznīcai neraksturīgi gleznojumi. piemēram, Jēzus zodiaka apļa vidū (tie tak pesteļi ir pēc baznīcas domām) un lidojošie šķīvīši sazīmēti un diezgan pagāniskas govju galvas un tā.













un šādi izstījās mani 7 gredzeni pēc sēra pirts pieņemšanas