*

vakar sešos no rīta pārbraucām no Viļņas, nogulējām visu dienu, gājām uz Kara dabu operā un pēc tam izturējām vēl vienu Tesas konci Nabaklabā.
par Viļņu vēlāk, bet Kara daba man totāli norāva jumtu. pilnīgi un galīgi. sākumā tā maigi pavēra vaļā, ielīda iekšā un sāka šrubēt no iekšpuses. šrubēja, šrubēja, šrubēja, līdz brīdī, kad beidzās un cilvēki sāka aplaudēt, bij sajūta, ka tas šrubis ir ar lielu vēzienu pēkšņi izrauts ārā, atstājot vien lielu, skaistu, bet mazliet sāpīgu tukšumu. pāris stundas pēc tam vēl nelaida vaļā.

*) vizuāli un muzikāli neeeeenormāli skaisti;
*) teksts, ko rādīja subtitros, arī ļoti skaists. tik latviskais tulkojums nebija diezko labs - pārāk nedzejisks un brīžam ļoti neprecīzs. labi, ka varēja angliski lasīt;
*) vienīgais mīnuss - mūzika skanēja ierakstā. manliekas operā jau gan varēja vismaz daļu uzorganizēt dzīvo;
*) nesapratu kāpēc Sieviete Dzeltenā tos krēslus uz skatuves pārkrāmēja;
*) gribu redzēt vēl un vēlreiz!

man vislaik likās, ka Viļņā esmu bijusi - vai nu dziļā bērnībā ar vecākiem, vai klases eckursejā (vienreiz uz Lietuvu toč braucām), bet izrādījās, ka tomēr laikam neesmu, jo viss likās pilnīgi jauns un neredzēts. nu labi, tīri tehniski biju Viļņā tālajā 2002. gadā, kad lielā autbousā kopā ar Mārplu, Ēnu kabinetu, Grupu Vilnis, Nekaciešiem un Tornistiem braucām vājprātīgā braucienā uz Holandi un pa ceļam bija koncis vecajā Green klabā, bet toreiz nekāda eckursēšana nenotika. tikai tīrs rokenrols.
nuvo, apmēram dienas vidū nobraucām Viļņā, apstaigājām centru, uzbraucām Ģedimina kalnā un uzkāpām Ģedimina tornī. palika arvien stindzīgāk aukstāks un staigāt vairs nebija iekšā, tāpēc pasēdējām kafē un gājām uz divām stundām atlūzt mašīnā. dīvainā kārtā nebija tik auksti kā likās, ka varētu būt - pa vidam tik vienreiz modāmies pakurināt pečku. piecēlāmies, kad spēlēja foršie Fun. es vienreiz daļēji biju viņus dzirdējusi Rīgā, bet tā diena manā dzīvē bija diezgan vājprātīga un tai dienā es jau biju dzirdējusi Sabot, tāpēc toreiz šamos diezko neievēroju. šoreiz likās baigi kūl. tad uzstājās Parara - man viņi nepatīk, liekas samāksloti, neīsti un kaitinoši, tāpēc sēdējām mašīnā un grauzām sēmenes. pēc tam Tesa, kas uzkrāmējās neticami, neticami, neticami ātri un tad jau močījām mājās. koncis starp citu notika tai pašā ēkā, kur bij tas 2002. gadā apmeklētais Green klabs, tikai ieeja bij no otra stūra.
Viļņā man patika tas, ka tā līdzīgi Tallinai ir mierīga un dabiska un kaukādā ziņā eiropeiska. Rīga šai ziņā liekas tāda nepārtraukti uzvilkta. tāda, kas mēģina no sevis izspiest to, kas viņa nav. un vispār diemžēl ir krietni slāviskāka, ar urlčiksīgo naitlaifu, spīguļiem, vizuļiem un pornogrāfiju. Viļņieši arī ģērbas smukāk par rīdziniekiem - nav tādi konstrasti starp pārgruzītu modismu un totālu pelēcību. pārsvarā visi tādi gaumīgi un interesanti, bet ne pārspīlēti satērpušies. vēl jocīgi likās, ka centrā praktiski vispār neredzējām vecus cilvēkus.
apkalpojošā sfēra Lietuvā gan diezgan tāda nelaipna. un kas mani koncī izbrīnīja - cilvēku bija ļoooti daudz mazā telpiņā un tie kas spraucas šurp vai turp dara to vispār neskatoties un nemēģinot izvairīties no stāvošajiem. ja ir soma, tad nepieskata arī vai tā kādam nebliež. vnk duj cauri. pat galīgi sadzērušies latvieši spraucas maigāk. savukārt tie, kas stāv, dara to kā zemē iedūrušies un nepasper ne mazāko solīti, lai spraucējs ātrāk un vieglāk tiku garām. pats jocīgākais, ka tai visā nejuta nekādu agresiju.
kaukā ļoti mierīgs un mīļš šitas brauciens likās.

( bildes )

iepriekšējā posta sākumā ir pieminēts brauciens uz Holandi 2002. gadā. pļāpājot ar vīru atcerējos vienu lielisku epizodi no šī brauciena. mājupceļš. viss trū rokenroleru autobuss bija Holandē piepirkušies smaržīgus gandžas un haša murckuļus. tuvojās Vācijas - Polijas robeža. piestājām benzīntankā pāris km pirms robežas. tad rb uztaisīja histēriju par to, ka viņš negribot citu dēļ ciest un lai visi visas savas nelegālās vielas nekavējoties nolieto vai met ārā. viņš redz nesen esot uz Stokholmas prāmja līdz apenēm izģērbts un iztaustīts, bet tagad taču būs jāsaskaras ar ļaunajiem poļu robežsargiem, kuri mūs noteikti kratīšot ar suņiem. liela daļa autobusa arī pavilkās uz šito galīgi lieko haju. tika tīti milzu džointi un piebāztas pīpes. ārā mest žēl, bet neviens fiziski nespēja nopīpēt to kvantumu, kas bij sapirkts, tāpēc visi bāzās viens otram virsū ar tekstiem - nu davai, še uzvelc manējo, man krutāks un labāks. tāpat beigu beigās uz miskastes vāka tika atstāti X (daudz) grami ar labu Holandes gandžu. mums ar Šakāli ar bij savs murckulīts, ko nopīpēt vairs nespējām, bet atstāt ar bij žēl, tāpēc mēs viņu ņēmām un vienkārši apēdām. iekāpu autbusā un momentāli izrubījos.
ļaunajiem poļu robežsargiem, protams, bija dziļi vienalga ko mēs vedam, tāpēc mierīgākie un nosvērtākie braucēji atveda uz LV krājumus krietnam laikam. poļu robežsargi pat bija tik neļauni, ka gan turp, gan atpakaļ ceļā pārlaida pāri manu toreizējo dzīvesbiedru ar pavisam svešu pasi (savas viņam vienkārši nebija), kuras īpašnieks no mana dzīvesbiedra atšķīrās apmēram kā galds no kumodes. vot, kādi laiki kādreiz bija, bet par laimi sen kā ir pagājuši.