*

vakar atgriezos no sava pirmā laivu brauciena mūžā. braucām pa Ventu, divatā ar Kārli, ar saliekamo kajaku no Nīgrandes līdz Skrundai - 32 km. it kā tas skaitās divu dienu maršruts, bet mēs viņu būtu nobraukuši vienā un vēl aizrullējuši tālāk uz Kuldīgu, ja vien nebūtu uznākuši tie šausmīgie zibenspērkoņnegaisi. ap 16iem pēcpusdienā jau bijām Lēnās, no kurām līdz Skrundai tik kādi 6 km palikuši, bet lietus mūs apstādināja un nākamajā dienā, lai arī nelija, bija tik aizdomīgs laiks, ka aizpeldējām līdz Skrundai un metām mieru, jo šausmīgi negribējās vēlreiz izmirkt. tas mūsu ātrums gan liekas diezgan mulsinošs, jo mēs īpaši neairējām (es tak vispār nemācēj airēt), bieži stājāmies peldēties vai kaukādus dabas jaukumus lūkoties un vispār pārsvarā dreifējām pa straumei.

laivošana man patika vairāk nekā biju domājusi, ka patiks. es tik nevaru iedomāties kā ir to darīt lielā pūlī, kopā ar alhōliskajiem dzērieniem. tā manliekas man ne visai patiktos. šitā divatā gan ideāli - sēdi laivā plikiem pupiem, jo apkārt ne dzīvas dvēseles (labi, bija makšķernieki ik pa brīdim, bet tos jau pa gabalu varēja nopeilēt un piesegties) un pupi tak ar pelnījuši saules vannas. kad vien iegribas apstājies un pa pliko nopeldies (es šovasar esmu tā pieradusi peldēties plika, ka kostīma vilkšana jau sāk likties kaukas nedabisks un apgrūtinošs). baigi interesanti arī paskatīties uz tik pierasto LV dabu no cita skatpunkta - visādus iepriekš neredzētus putnus redzējām, zivis lēkāja, ūdensrozes ziedēja, straume čaloja, utt., utjpr.
vispār beigu beigās ir par-maz-sajūta. žēl, ka tas lietus mūs bij tik ļoti sabaidījis, ka nenorullējām vēl vakardien visu dienu.

( Ventā )

mana cīņa ar šugaradikšenu kā ar vējdzirnavām. kamēr dzīvoju mierīgi pa māju, kamēr nav PMS vai pilnmēness - tikmēr ir okej. bez rafinētiem cukuriem iztieku bez problēmām. ij neprasās. bet.
tiklīdz sanāk kāda iziešana vai ciemošanās vai PMS vai pilnmēness tā viss vējā un pēc tam atkal lomkas un lēna nostkāpšana. un galvenais, ka kopš pirmā nopietnā nostkāpšanas mēģinājuma man cukursaldumi (īpaši veikala. pašceptos, kuros tiek likts 2x mazāk cukura nekā prasa recepte un ij tad mēdz būt par saldu, vēl nespēju pilnībā norakstīt) vairs īsti negaršo. no viņiem nāk tāds pliekansalkantaukains lipīgums. es gan mēdzu viņus saēsties, nē - sarīties, bet nekādu baudu no tā negūstu. ir pat mazliet pretīgi. karoč sajūta apmēram tāda pati, kā tad, kad vēl nebiju līdz galam atmetusi pīpēšanu - pa retam mēdzu smēķēt, lai gan pašai tas tīri fiziski riebās. nezinu kāpēc man tā vajadzēja darīt un kāpēc es tā daru tagad.
pēdējās dienas Saldū saēdos gana daudz visādus cukuriņus, pirms tam vēl pašai sanāca divas cukurkūkas cept, tagad atkal jāmēģina kāpt nost.

nuvo, ta pirms brīža uznāca kārtējā cukurlēkme. nezināju ko darīt, tāpēc paņēmu:
pāris saujas upeņu;
pāris saujas jāņogu (bišķi mazāk nekā upenes);
mazliet ķirbja (man bij saldētavā bišķi aizķēries);
kādu banānu. varbūt divus;
medu pēc garšas;
sablenderēju.
un uz pannas apgrauzdēju trīs saujas auzu pārslu, sezama sēkliņas, kanēli un vienu ēdamkaroti muskovado cukura (jā, jā cukurs paliek cukurs, bet medu šim nolūkam man likās bezjēdzīgi ķērnāt).
samaisīju abas substances kopā un apēdu gardu muti.
tā pirmā substance, starp citu, man mazliet palikās pāri, tāpēc salēju saldējumtrauciņos un ieliku sasaldēties. manliekas sanāks kruts upeņu "saldējums".