*

abiem vienlaicīgi gudrības zobi sarosījušies. vai nau jauki un solidāri?
man kreisajā (iņ) pusē, viņam, kā jau vīrietim pieklājas - labajā (jaņ).

atnāku mājā no darba, a te mani sagaida ar nenormāli garšīgu puķkāpostu krēmzupu un šoklādīgu ābolkūku. esmu svētlaimīgi šokēta un nu jau arī vājprātīgi pārēdusies.
vispār gribēju rakstīt kko pavisam citu, bet nevaru - vēders spiež. varbūt vēlāk.

vot, vakar gadījās tāds gadījums, kas lika aizdomāties par to, ka mēs nezinām, kur dzīvo lielākā daļa mums pazīstamo cilvēku (nu labi, es vismaz zinu, kur dzīvo liela daļa pilsētsbiedru, Digna un pāris manas kursabiedrenes) un par to, kā vispār ir mainījušas attiecības un komunikācijas veidi starp cilvēkiem.
gadījums bija tāds, ka es kko rosos pa virtuvi, te zvans pie durvīm. a tur ciemiņš. pie manis. sen neredzēts un iepriekš nepieteicies. paciemojāmies un tad, man pa pakausi iespēra apjausma, ka mūsdienās šitā vairs gandrīz nekad nenotiekas.
ta, ka vēl dzīvoju Tērbatsielā tā bija ierasta prakse, par to jau vienreiz rakstīju. nu kad nepieteikušies viesi mēdza nākt visdažādākajos laikos. ja manis nebija uz vietas, vecāki viņus cienāja ar tēju un apsēdināja pagaidīt. ja ilgi nerādījos, ta aizgāja atstādami zīmītes. kaukas mazliet tamlīdzīgs vēl tika novērots 2006ajā un 2007ajā, kad tas vājprātīgais Salaspils City Hardcore gāja uz pillu klapi. ta ar te nāca visādi un gāja visādi un jautri bija. vienvakar, piemēram, kad es jau saldi gulēju, viens tipiņš pārkāpa sētai, uzlīda uz 2. stāva balkonija un klapēja pie loga, lai laižu iekšā. toreiz gan baigi viesmīlīga nebiju, attaisīju logu, kārtīgi nošņācos un vēlīnais viesis pazuda pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. a pēdējos gados ne miņas no kaukā tāda. kad es pati kaukur būtu iepriekš nebrīdinot būtu ciemā ieradusies es vispār, vispār, vispār neatceros. un, kad vakar tas augstākaprakstītais gadījums notikās, pirmā brīdī pieķēru sevī domu - nu varēji tak iepriekš piezvanīt, es te tagad to un šito daros..., no kuras gan steigšus nokaunējos. bet tā manliekas ir tāda vispārēja doma. visas tās ierīces un vadi un elektrības un nulles un cipari ir tā aizņēmuši mūsu ēterus, ka tur vairs īsti nepaliek vietas dzīviem cilvēkiem no miesas un asinīm - lielākā daļa komunikācijas vairs nav tieša un nepastarpināta. pat, ja kvantitatīvā ziņā komunikācijas apjoms it kā ir liels, tad kvalitāte ir pilnīgā pakaļā (es atvainojos par izteicienu).

ai, es nevaru parakstīt. nākot mājās bija viss šitas sīki, smalki un eleganti izdomājies, bet pieēdos to zupu un kūku un vsjo. viss ķermenis samobilizējies uz gremošanu un galva atsakās sadarboties. bet tā kā jau tik daudz sarakstīju un domu gan jau var nojaust, ta lai paliek kā ir - bez nelaimīgām beigām.