es sapratu. bet tikai pusi.
Posted on 2009.03.12 at 16:29man:: tēts iedeva alus
skan: Royksopp - Happy Up There
es zinu, ka man viss ir, bet man tomēr pietrūkst. man vajag vairāk kūsājoša dzīvesprieka un neticamu piedzīvojumu. man patīk plūdums, bet es gribu sajust straumi. brīvu, lepnu, palojošu straumi. es gribu iziet no krastiem. es gribu varēt sajūsmā spiegt mani sauc Inese un es esmu jukusi! nu vismaz pārgalvīgi smīnot. nevis kā pēdējā laikā tas tiek teikts - lai attaisnotu kkādu beziemesla nīgrumu.
man vajag kaut ko, kas man liek justies vairāk MAN. nu tādai, kādu es sevi vienmēr esmu pazinusi. kam dzīve izskatās kā aizelsuša cilvēka kardiogramma. tam neder jōga, tam neder rāmas pastaigas ar suni, tam neder gudras grāmatas un pīrāgu cepšana un labs sekss. tas viss ir labi, bet man vajag vēl kaut ko. man vajag sajust kustību un daudz, daudz, daudz svaiga gaisa. man vajag vairāk gaisa, ko elpot. tam neder arī tas, ar ko es to aizpildīju agrāk - dzeršana un drāšanās. neder arī tikai dzeršana un narkotikas neder un ballītes. es neticu, ka vēl kādreiz izdosies pieskarties tam mežonīgajam pasaules skaistumam salokoties neprātīgi griezošu kaņepju pienu un stundām ilgi joņojot pa tumsu ar ļasiku. es vienkārši esmu cita. tas vairs nestrādā. tas katliņš ir izēsts. es negribu skumjas, es negribu ilgas un arī izmisumu ne un dusmas vai vilšanos. es gribu visu to labo, kas man ir. tikai asāk. kontrastaināk (ne kategorijās labi/slikti, bet pastelis/flomasteri). dzīvāk. dzīvīgāk. spontānāk un impulsīvāk un niansētāk.
man vajag iedvesmu.
bet es pagaidām nezinu, kur un kā.
nezinu. varbūt man šobrīd vienkārši ir par daudz ziemas.
( šodien uz dambja )
es braucu garām Salaspils vecajiem kapiem - tur notika bēres un es domāju cik nejēdzīgi gan ir nomirt pavasarī. jāmirst ir rudenī. pavasarī taču nav jēgas. pavasarī ir jāmostas un jādēj olas. un vēl es šodien uzzināju to, ka pietiek ar pāris metriem, nospolētiem pa biezu un slidenu slapja sniega šļuru, lai rastos ilūzija, ka nevadāmajam ļasikam ir pilnīgi mīkstas riepas un, lai pakaļa saslaptu līdz pat apakšbiksēm. un, ja tādos apstākļos nomet ātrumu pēc tam iemīties ir nenormāli grūti. un man tas patika. patika, jā.
man vajag kaut ko, kas man liek justies vairāk MAN. nu tādai, kādu es sevi vienmēr esmu pazinusi. kam dzīve izskatās kā aizelsuša cilvēka kardiogramma. tam neder jōga, tam neder rāmas pastaigas ar suni, tam neder gudras grāmatas un pīrāgu cepšana un labs sekss. tas viss ir labi, bet man vajag vēl kaut ko. man vajag sajust kustību un daudz, daudz, daudz svaiga gaisa. man vajag vairāk gaisa, ko elpot. tam neder arī tas, ar ko es to aizpildīju agrāk - dzeršana un drāšanās. neder arī tikai dzeršana un narkotikas neder un ballītes. es neticu, ka vēl kādreiz izdosies pieskarties tam mežonīgajam pasaules skaistumam salokoties neprātīgi griezošu kaņepju pienu un stundām ilgi joņojot pa tumsu ar ļasiku. es vienkārši esmu cita. tas vairs nestrādā. tas katliņš ir izēsts. es negribu skumjas, es negribu ilgas un arī izmisumu ne un dusmas vai vilšanos. es gribu visu to labo, kas man ir. tikai asāk. kontrastaināk (ne kategorijās labi/slikti, bet pastelis/flomasteri). dzīvāk. dzīvīgāk. spontānāk un impulsīvāk un niansētāk.
man vajag iedvesmu.
bet es pagaidām nezinu, kur un kā.
nezinu. varbūt man šobrīd vienkārši ir par daudz ziemas.
( šodien uz dambja )
es braucu garām Salaspils vecajiem kapiem - tur notika bēres un es domāju cik nejēdzīgi gan ir nomirt pavasarī. jāmirst ir rudenī. pavasarī taču nav jēgas. pavasarī ir jāmostas un jādēj olas. un vēl es šodien uzzināju to, ka pietiek ar pāris metriem, nospolētiem pa biezu un slidenu slapja sniega šļuru, lai rastos ilūzija, ka nevadāmajam ļasikam ir pilnīgi mīkstas riepas un, lai pakaļa saslaptu līdz pat apakšbiksēm. un, ja tādos apstākļos nomet ātrumu pēc tam iemīties ir nenormāli grūti. un man tas patika. patika, jā.