*

bez visādiem citādiem jaukumiem Berlīnes brauciens deva man arī vienu ļoti vērtīgu atziņu - man nenormāli riebjas atrasties narkotisko vielu reibumā!
agrāk es kurīju daudz un bieži, bet tagad gandrīz gadu (kopš 2008. gada aprīļa) nebiju to darījusi. nedarīju, jo neprasījās un negribējās. Berlīnē, sēžot skvotā un gaidot vakariņas skatījos uz pāris apgandžojušamies cilvēkiem (grams gandžas 6 eiro) un likās, ka viņi atrodas paralēlā pasaulē, kurā ir ļoti interesanti. skatījos, skatījos uz viņiem un domāju - nu moš tomēr. vēlāk vakarā, pēc konča mazliet uzsmoļīju un uz reiz nožēloju. mani pārņēma nešaubīga pārliecība, ka esmu nenormāli sevi piečakarējusi un nodarījusi pāri. līdz riebumam pazīstamā apkurīšanās sajūta, kas agrāk likās tik forša, šoreiz radīja tikai neizsakāmu un arī momentāli neizpildāmu vēlmi tikt no viņas ārā (tāpēc sadzēros saldu tēju un gāju gulēt). visa apkārtējā pasaule likās, kā nodalīta no manis ar stikla sienu - tādā ziņā, ka ir neiespējami to adekvāti uztvert un komunicēt. bet tā paralēlā pasaule izrādījās kkas ļoti truls un nožēlojams (priekš manis).

+ starp citu, esmu jau rakstījusi, ka marihuāna bija vispār pirmā lieta, ko es savā mūžā pīpēju un tas notika 2000. gadā Londonā. toreiz uz Londonu braucu ar busu, pa ceļam uz 8h piestājot Berlīnē, kad arī pabiju tur pirmo reizi.

( es Berlīnē pirms 8,5 gadiem (ar gariem matiem dabīgā krāsā) )

+ es nenoliegšu, ka zāles pīpēšana man ir sagādājusi arī daudz patīkamu brīžu (piemēram, šādi un šādi un šādi). bet tagad es zinu to, ka šitas uz mani vairs nestrādā un nav man nepieciešams.

+ man nav arī nekādas vēlēšanās nosodīt tos, kuri domā un dara citādi. lai labi velkas. un ar šo postu es negribu cieti nosolīties to vairs nekad mūžā nedarīt. nedarīt, ja negribas, gan.