*

nu tā, mani mīļie puikas, varu jums atzīties, ka liela daļa no jums vairs nav mani puikas, jo es diezgan daudzus no jums šonakt paspēlēju azartspēlēs citām meitenēm ['Melnajā Kaķī' - galda futbolā, šautriņās, gaisa hokejā un pinbōlā. biljardu gan es nespēlēju.]. gan jau drīz uzzināsiet, kam tagad piederat, ja nepaspēšu jūs atspēlēt atpakaļ. bet, ja teātra balle būtu bijusi šodien es dancotu uz velna paraušanu, jo dancot man šovakar gribējās tā, ka darīju to pat mētājot šautriņas Maikla Džeksona pavadījumā. toties sīki puikas man nebija kanti situši apmēram divus gadus. nu baigi sīkie nemaz arī nebija - padsmitnieki. būtu nospēlējusi arī tos, ja viņi nebūtu aizgājuši mājās pie mammām. bet ārā es, labprāt, neietu līdz aprīlim, jo ārā ir visīstākais elles laiks. nu labi, pāris reizes varētu ar tēti uz kalnu aizbraukt, ja nebūtu tik auksts, mitrs un, ja nebūtu tāds sātana vējš kā tikko mājās nākot. un starp citu, karsta upeņu sula ar balzāmu kakla sāpes ārstē tikai uz ļoti mānīgi īsu brīdi.

nē, es ņemu savus vārdus atpakaļ - karsta upeņu sula ar balzāmu tomēr palīdz pret sāpošu kaklu. man ir daudz labāk. vairāk nav tās mokošās smilšpapīrainās jēluma sajūtas rīklē. lai gan hvz, moš tas no tiem 30g jēgerīša - pēdējiem, ko man TB varēja sadabūt.
klepus gan joprojām briesmīgs.

šitā dziesma man vienmēr vispirms atgādina to 31. decembra vakaru, kad ap pus22iem vakarā, šai dziesmai austiņās skanot, izlecu no vilciena uz mājām, minūti pirms tas aizver durvis un aizbrauc. izlecu un gāju atpakaļ tur, no kurienes atnācu - uz trolejbusa pieturu. vēlvienreiz, bez šīs dziesmas klātbūtnes, izlecu no pēdējā mājupbraucošā vilciena jau Vagonu Parkā, jo pirms tam vēl mazliet šaubījos. jāatzīst, ka ne pārāk ilgi - kā vilciens aizvēra durvis un sāka braukt, es sāku dīdīties un gaidīt, kad varēšu lekt ārā. izlecu un gāju atkal uz trolejbusa pieturu.
nezinu kā tur īsti ir ar to manu prātiņu, bet abās šajās reizēs ap sirdi noteikti palika labāk.