*

nu fāk, nu ko Tu gribi no manis? cik var ņemties, bļe. nu nezvani taču man un nerunā un neuzdod tik sasodīti stulbus jautājumus un neiesaki, ko man vajadzētu darīt. es zinu, es zinu pati. pat par ēzeli Tevi nevar nolamāt, jo visi pārējie, ko es saucu par ēzeļiem (un to es daru bieži un daudz) par tādiem nav piedzimuši un vispār visi mani mīļotie ēzeļi ir forši, bet Tu esi dumš un nelaimīgs nejēga, kas lec ledainā ūdenī un mēģina peldēt pakaļ enkuru jau pacēlušiem titānikiem, kuri tāpat lemti neglābjamai nogrimšanai.
ir briesmīgi, ja cilvēks, kurš absolūti nemaz nenojauš, ko pats grib un, ko viņam vajag, aktīvi mēģina to uzzināt empīriskā, bezjēdzīgas darbošanās ceļā, pirms tam ne mirkli nepadomājot vai nemēģinot sajust un ieklausīties sevī. ai, nē, ieklausīties jau Tu moš mēģini, tikai pats sevi savā distōršnā nedzirdi vai sadzirdi ļoti, ļoti, ļoti par vēlu. būtu labi, ja Tu vismaz attiecībā uz mani paliktu tur, no kurienes nāc - aizpagājšgad.

man vienmēr paliek mazliet skumīgi, kad redzu kkur aizmirstu vai pazaudētu cimdiņu. domāju, ka gan jau ne man vienīgajai. tāpēc man liekas, ka šitas ir nenormāli foršs projekts. Rīgā ar vaidzētu.
turpinot domāt par pazaudētām, aizmirstām vai atstātām lietām, izdomāju, ka salūzušu vai vnk aizmirstu lietussargu gan man nav diezko žēl. jo cimdiņi sargā un atbalsta cilvēka pasaules izzināšanu [nu, piemēram, iet ārā aukstumā], abet lietussargi slēpj no konkrētā brīža reālās situācijas, un slēpšanās man tomēr liekas tāda aizdomīga lieta.