User Profile
Friends
Calendar
ikea_literators' Journal

Below are 25 recent journal entries, after skipping 150

[ << Previous 25 -- Next 25 >> ]

 

 
  2007.09.18  11.20




un daudzi to bija saredzējuši sejās un kuluāros un tas iztapināja manu grimasi par basketbola grozu, jo mans plāns bija bet grūti tur bija kaut ko piebilst, jo sadrumstalota uzmanība man iegriež sānā ar nektarīna smīnu un tad es bolos lai panāktu vārītas olas, bet veikalā tirgo sāli ar uzrakstu sāls kā es varu zināt ka tas ir sāls mani piemānīja tumšos esības supermārketa stūros un es nopirku par savām ciešanām tik absurdi nevajadzīgas lietas es tagad nevar saprast, ko no manis prasīja ko paliku parādā esmu kā pingvīns palangā tagad jau nav diezko karsts, bet es ar savu rādāmkoku jau sāku mācīt nākamo paaudzi kā tāds ķēdē iesiets suns, lai gan pats ne par ko neesmu pārliecināts, bet kaut ko jau citiem ir jāsaka, lai tie nojaustu manu saturu un varētu uz mani rādīt kaut kā nebūt nevis skatīties cauri vai ar aizdomām, tad jau var palikt par spoku un roku kabatā turēt katru mīļu brīdi, lai gan dundegas labākie iegansti mani nevar no tā atrunāt

 
 


 
  2007.09.18  11.08




kurpē bija iemaldījies sindicētais kredīts un domas pavērsās citā virzienā, lai gan dusmas ir tik laisks apzīmējums, ka domas ir pavirši atklātas un es nevaru dzīvi to iztēloties, kad drumstalas sabirzīs klaigāšanas māgā un pēc šamajām minūtēm es iziešu paelpot svaigu gaisu uz balkona jo tas būs labs iegansts manām minūtēm izrādīties tik bravūrīgām, lai manas aknas izciestu cietumsodu par bravūrības nogalināšanu ar gaļas iegūšanas nolūku, kas ir vainu apstiprinošs vau un tad dara tā , ka pat bez tiesas lēmuma liek cietumā ciest un pēc tam rakstīt grāmatu par pamācību, jo tas ir padomju varas pamatā, ka es varu apturēt savas ieskicētās mākslas aptveres tikai ar to vienīgo apstākli, ka es nevaru izdzīvot divas dzīves vienlaicīgi un padarīt to tik nevainojami aptaisītu, ka ar gumijas cimdu manas iemauktu lamināti ir dikti sadrumstaloti un es gauju redzu ar pārskatīšanos un nevienādība manās iesmu klaigāšanas mākslās ir bijusi tik viendabīga, ka ar gumijas cimda raidstaciju nevar manas mannā putras dzīles saskatīt

 
 


 
  2007.09.18  10.59




kā arī dažāda rakursa mājasdarbi, kas prasa ēst ar dažādu regularitāti, tāpēc tos nevar sadedzināt vienmērīgā apogejā, jo katra tā dzīvesstāsts ir to vērts, lai to pierakstītu un drukātu 95 gada avīzē, kas jau nodzeltējusi, bet kas atgādina par tiem gadiem kura cilvēka stāvokļa attiecīgā apzīmējums man nepatīk, tāpēc es glaužu garos vaibstus ar mantkārīgām izdzimuma tvertnēm un mazliet baidos no jaunās kārtības, jo ko tad tā mani padarīs par robotu un tad es sūkstīšos kā tāds bērnudārza audzēknis kura labie gari ir no manis atkarīgi un ko es redzu pa gabalu, lai gan divas trešdaļas mana svētītā laika ir uz palodzes izkrautas un kad es saņemšos tās dolbanās tabulas aizpildīt a to mani uz sibīriju aizpildīs kā tādu zaķi ar dzērvenēm un brūklenēm un daigas tantes gudrību prātulu, kuras gaišie redzes prožektori ir uz mata tā kā blaktis bet es to nevaru vēl tik dikti salabot, lai ar gūzmu viss jau būtu pilns un tad es atvados un atkal atrodos uz dzemdību nama grīdas ar bučām pret aizgājēju turkmenistānas prezidentu

 
 


 
  2007.09.18  10.50




no kūrorta atbraucis zaķis sāka kontemplēt par savu radošo darbību ananāsa sfērā. četras daļas no divdesmit četrām vienas elpas vilcienā, bet tad iestājās pagurums zaķis nekautrējās atzīties, ka bija sācis radīt pēkšņi un spontāni un arī to, ka viņa spēki bija niecīg norakstīt uz treniņa trūkumu bija ērti, bet viņš izvēlējās cīnīties tālāk un pa tiesi, kad zaķis pienāca pie nākamā tunču kioska, viņa spēki bija atjaunojušies, lai gan tagad viņš darīja kaut ko citu, tas tomēr spēja iepriecināt radību, jo viņš atcerējās ka uzmanības pievēršana vienai lietai ilgāk par piecpadsmit minūtēm draudēja nosēdināt viņa akumulatoru, tāpēc viņš apzinājās, ka darbu vajag sadalīt mazākās un dažādās variācijās, lai tas kalpotu par atsperes punktu, nevis iztaššītu viņa spēkus viens un divi nonācis pie šādām atziņām viņš cerēja, ka tās saglabāsies operatīvajā atmiņā, jo viņš bija noguris no savām niecīgajām darba spējām un alka panākumu un spriedzes radītu elsu patīkamu sajūtu ekstāzes viņš gribēja dzīvot tas zaķis

 
 


 
  2007.09.17  16.10




kad guvernante pienāca pie maniem ratiņiem, bija palikušas tikai tievas kājas, bet tad es sāku šūpoties un prasīt nepazīstamam cilvēkam sosi un viņš arī iegrūda kaut kādu šokolādes vafeli ar tintes pildījumu un es maziņš un bez prātiņa būdams sūcu, kamēr dabūju aukstuma pumpu un mamma veda uz ambulatoro dispanceru, kur palaiž tautā lielos varoņus, tā ar daudziem, iespējams, notika bērnībā kaut kādi izmantošanas gadījumi, bet es jau bērnībā savu universu cēlu un ko man tagad tajā darīt, būs prasīts, bet tas nav gluži godīgs jautājums, nedz arī gādīgs un galīgi ne grādīgs, tāpēc iedzersim par plikadītādm, teiks kāds dzīru speciālists, bet es tāds nebiju un tāpēc savā universā ievilku jaunu trubu sistēmu, lai uz nākamiem divdesmit gadiem to aizmirstu un dzīvotu tīri izdomātā vidē kaut kur virs savas izdomātās pasaules, sava universa un pasaules, no kuras nāk cilvēku balsis, tāpēc es vienās apenēs kā āpsis devos gaidīt stacijas pulksteni, kad tas apskries vienu apli un tad devos mājās, lai būtu ko pastāstīt, ka es redz biju tur un tur un tā būtu laba izklaid aiziet uz staciju un nostāvēt tur vienu apli, sanāktu tīri gandarīgas iespējas dabūt rokā visas tās blaktis, kas ar mani rugājās un dusmu uzplūdā gaida manas iemaukta gandžas dabūt pa seju un aizlaisties, lai ar skaistām acīm būtu labi graudus glabāt tik pievilcīgā iemetinājuma standartā, tāpēc es gaidu un tusnīju ar bekonu uz palodzes un nevaru gaidīt tik pievilcīgā apvārsnī, jo godam tas viss tikai tagad sākas un gudrība izplēn kā saules pinuma māga, kad ar lakstīgalu ievemju sev kabatslakatā un nevaru domās patverties no papīrgroza laimes nesēja ļaunā karikatūrista un domās ļaujos pievilkties pie sērgas un katapultēties uz visiem dienvidu ļaunajiem gadumijas gandarījumiem. dod ma ak šausmas punkts ieskrēja, bet tas jau nav lielais konglomerāts, kas mani apture es jau tagad iedomājos kā vienu apli tur tērgāju un dusmās laužu sev kaklu par pastaro tiesnesi un citiem laimes meklētājiem nemaz nerunājot

 
 


 
  2007.09.17  16.03




ibsena vējstikls palika tūtā, jo atnāca radītājs un sāka izkārnīties tam nepieredzētā vietā, tā neparedzēta viena uz viņu bļāva vārnas, bet tas izdevās kā brāļu kapos atbalskotos kā kad, tad atnāca gailītis un drebelīgā balsī ieskicēja kopējo ainu, kas sāka attīstīties un neņēma neko vērā, jo bija jau iestājusies nakts un gaismas pietika tikai azaidam un tad nu nāca lielais melnais kārklu vanags un ar dusmu graudiem apmētāja zupas vārītāju brālību un dungodami tie izklīda kur kurais, lai pret rītu atrastu zupas katlu tukšu, kurš tik daudzus cilvēkus spēja nogalēt ar vienu vārdu vien, tā gaismas pils kas pacēlusies pār māllēpēm un lamā no panckām arā lingvista māsīcas brālēna dēlu, bet tad ieradās poltraks un visiem izgrieza šķēres no vēnām, ka palika visi tikai apakšējā stāva veļā un gaismas paliknis bija izbrīnīts un nevarīgi skatījās manā ēnā, kura auga augumā ar katru stundu un raiti rosīja degunu kā pingponga raķētei ieslēdzas bākas uguntiņa pašā raidlaika sākumā un godīgi bērni sadodas rokās, jo godīgus bērnus sliktie onkuļi netriec nost uz gājēju pārejas, bet tikai ar barbiturātiem draugos esošie brauc iekšā tramvaja pieturās un tad atnāca tramvaju un torlejbusu pārvaldes loceklis un teica tādus vārdus, no šīs dienas only tikai autobusiem būs pieturas, bet mūsu transporta brālība stāvēs uz ielas brīvi kā putni, kas brīvi pacelties un brīvi nolaisties, bet pirms tam nokompostrējiet mūsu mīlīgā olimpa biļetītes un brauciet uz mežaparku nosalt aukstā karuselī un tad dzeriet pa ceļam melnu krievu balzāmu, bet nepārsātiniet, jo vēl nākamā dienā būs vajadzība to pielietot pie arbūza, lai atsvērtu sarkanos svētkus, bet godam noaklpots dievkalpojums sadodas rokās gods ar dievu un iztaisās par svētku galdu, kura saknēs bambusi drepelē un neļauj nobeigt pasaku, jo laikam kāda jūta slēpjama vai kaut kas svarīgāks un es tad nu domāju, kā jūs mani pamanījāt tādā melnā piķa tumsā kad es ar brālēnu mopēdu dzinu prom no tā saimnieka saimes, tad visas gosnas kūtī māva pret mēnesi tā kā, kad būtu balle

 
 


 
  2007.09.17  12.33




caurums vējā iekarināts mēlē, lai dod labu skaņu un lai nemēdās, jo galva, kad attaust, tad rodas sajūta un godam paredzēts galgamešs tad rod sakarības savās armijās un sūta dēlu patupēt uz celma miermīlīā pulp fictio mežā, lai ar pirmo tramvaju jau dotos uz portugāli un gaidītu tur jampadraci, kura vectēvs ukrainā mira divas reizes katrā pasaules karā un vai tiešām klaipēda bija tik ļoti iesaistīta, ka gadskārtējā laimes sajūta mani nepanāca ir to vēlējušies un gaida locīšanās mākslu | kungs kungs pagaidiet, tagad atveriet žalūziku kā plakstiņu divos vakarā un kad diena vēl nav aizgājusi, atraidiet piedāvājumu priecāties un gaisma atradīs savus baušļus pasētos un gaismā radīsies vārīgas vietas, bet no izpildkomitejas es atvadījos ar plakātiem un vairs nekad nebūšu tik izpūris, jo par imidžu un par sētas vladu ir jārūpējas ar kalnciema ielas telefona stabu, kas dzemdē un kas roka kabeli, es iztinos pa šoseju pa labi un ar labu gribu pa kreisi un paceļu roku, skolotāj izsauciet mani

 
 


 
  2007.09.17  11.57




glauni paviļājos kabrioletā, jo bija jau laiks un steidzos pēc paciņas uz vietējo pačoliju biroju, kurā piedāvāja arī kopēšanas pakalpojumus, kserokopijas, tālskati, telefaksu, faksimilu un dūdiņas ar auskariem un dikti resniem zeltnešiem, lai gan no otras puses es biju es pilsonis un man bija pase, es nejutos ērtit savā en ādā, tāpēc lv de jp kp kpp pp nuja tu saprati atminamo mīklu un dusmas pārgāja kā nākotnes faksimils atkal atkārtoja savu paklonu un mēs kopīgi iedzērām glāzi ruma, lai gan citā realitātē tā bija glāze tīrākā rudens ūdens es ar bereti galvā izskatījos smieklīgs, jo gaisma ir vienmēr dzidruma stalažās un es nevaru saražot tik daudz rundāles pilis, lai logā paliktu atmiņa par maniem ieganstiem, tāpēc es mēģinu attīstīties un tīrāks būt ik brīdi, lai ar jauno brīvības slavu mani salvadori manas mazās atvases glaudītu ruma pakausi un dusmās es izgāju laukā uz terases, lai ar gaismas paviljonu izdibinātu ledenēm pakaušus un dusmās par graušanas mākslīgo skolu izdvesu gaviles par menstruālo ciklu kura gavilēs dusmas un dūņas un rudens gaviles ar taifūna skrūvi un durstīgas amonjaka lakstīgalas un dievnama gald un tēvišķās rakstības raksturlielumi un dainu skapis ar klaigājošu gaili uz laktas un dusmās ievīstītu laikabedri un daiļskanīgu seksti bet rudens parādīja laika katastrofu un biedri sadevās pa lietuviski rokās, lai suminātu biedri, kurš patiesais briedis man iespļāva acī un gaidīja burkānu sulu uz paciņas rakstām, lai sveicināts dievs un dzeram ar lielāku garšu kaut ģenētiski modificēts un laikā nepiedāvāts tas izskatās pieklājīgs un kaklasaitē noslaucīts un nosusināts ar skārda pušķi un pūderī izrakstīta recepte man sola daudz naudas kā magonei pielej šokolādi kopā ar moku un domā, ka tā tagad būs vienmēr

 
 


 
  2007.09.16  23.07




kukurūzas kuldīga izdīga no piena un radās tik daudz siena, ka varēja pabarot visu piebalgu un par palikušo naudu nopirkt gabalu siera, kura mazajās redelēs bija iemitinājies dievs un kūla tik tālāk dzelteno masu līdz dzima ķīnieši vesela jūra un tad dzima japānas jūra un visi okeāni pamodās kā pēc liela dzerstiņa un nevarēja manas kājas savaldīt, jo muskuļi bija kļuvuši tīri un varēja tikai izstiepties, bet ne sarauties un gandarījuma bezkrāsainā acu gumija bija tikai ar rauduvieti salīmēta gangrēnas sindikātā, kuras gaismas pariktes bija un palika un izbija un saliecās un gudrons tam pateicās un nemierā izglāba savas ierindnieka laivas, lai ar lielo spēka armādu laistu klajuma grādus manās māsas peklēs raudzīties un nevarēt gaismas klaidoni labuma gabaldarbā iemantot, bet dusmas ir tik nepieradinātas iesma galā, ka ar taifūnu nevar manas prieka mājas aizdambēt kā rokas notrīc un es tajās guļu, bet uz akvareļa krāsas gambīta rudesn nolaidies uzpildīt snaudu

 
 


 
  2007.09.16  22.57




biezais kaproniņš izdila pret sauli un dabūja dūrienu acī ar adatas galvu, tas izrādījās nāvējošs triks trīssimt vietējiem iedzīvotājiem, ko padomju vara sodīja ar nāvi sālsraktuvēs bez gaisa trīs stundas un visi bija pagalam un palika tikai trīsdesmit bērni vieni bez skala un uguni dabūja no dieviņa sūtņa, kas bija ieradies, lai ieslidinātu kukuli vietējam gubernatoram, kura daiļās amata māsas dabūja pa galvu un tagad raugas vai nebūs ko darīšanas vērtu dabūt pāri jūrai ar resno kuģi vai dumpinieka slavu, kuras garenie stādi daunīšiem ar respiratoru gulbīšiem iemauktiem un dubltiem aģentiem, kuru parikmahera dimants ir izbijis no maltiem Dubultiem, bet dzintara krelles nebija no maniem iemauktiem tik tālu attālinātas, lai tas visiem iepatiktos un dumības drumslās gaidītu nātres, kas ar partizāna spilvenu maisa gudrības zobam krāsu un tad pindzelē kūtruma nārstu un ūsas izaug par apvijušos krāgu un durstigas paliek maigās ananāsa bumbas ar liedaga attēlu azotē un nevienmērības domstarpību, kuras galvenais ierocis ir māsas nāsis un daiļskanīgas pretlikumīgas un domās bagātas bet ne tik savdabīgas, kā gribētos ieminēties testamentā un cementēt gruzīnu vīnu ar gaismas kūļiem tik bagātīgiem kā maijas kūles vīra stīvums ar gultas palagu un durstīgu pinceti, bet es nevaru saturēt plaukstā visu ībli (ēbeju)

 
 


 
  2007.09.16  22.50




kartonā izmīcītas acu zāles un pilieni paliek tikai divām dienām, tad tie aptur kādu stāvlaukumu un pieslēdzas kastrētai laternai, lai pret rītu mundrā solī, galvu turot galvgalī un kājas rietam sagatavotas un nevienmērīgi apautas grimdamas un klizmas nē pagaidiet es klīdu kājas klīsdamas un tad jau dada jau dam dam kaut kur pret gaisu es jau pret vēlo vakara gaisu esmu ar spalvām krūtīs un tuša kur izlija tur es bērnu ieņēmu un durvis atvērās un es izkritu pa logu pa palodzi pavārtījos ak es jau bezdelis esmu un tagad sitiet mani ar pletni nu jā tagad sākas baisas atskaņas un domas lejā skrien pa stenderi un skrituļdēļa lamināts ir pielicis lūpas pie atspulga, lai ar karstu sirdi biezpienu sadalītu un nevemtu uzreiz visas iegarenās stacijas un kitekat paciņas paliktu neskartas pret rītu, jo tas labi izliksies kādā modes skatē un liemas izdobs caurumu sienā un gaidīs pret vakaru darīšanu lietu bet atnāks tikai vēss liedags un noliks drumstalās sagraztu gliemežvāku un vēl divdesmit tūkstošus medūzu

 
 


 
  2007.09.16  22.43




zilā tundrā saujas sauc pēc alejas un alvejas ziede sauc pēc krematorija, bet godam pavadīts laiks atsit saules pinumam iekšas un drosme pazūd pret padebesi, kā no rīta es iznācu, tā izkrīt plastikāta logi pret ielu un klimpa ir ziliem dūnu spilveniem sasistiem priekiem un plaukstām un liesmām un nedodiet dievs divas vienādas iesmas un gudrības logā pazuda draugi ar prieku pa māju skraidīja laupītāji līdz daudzmaz klaigājošas ainas izbeidza radīt drumstalu likstas un daudzi piebrieduši nošmulēti... prieks par ķermeņu silto dabu un gurgstošiem ezeriem starp kājām, kas ar aukstu roku manas pieres sindromus noņēma pret lielajiem ieganstu mežiem un dobumiem, lai ar daudzgadu plaisu paliktu iemalkojam malku un durstīgas iepirkuma somas darīja manas gandraījuma konvejiera līnijas un beidzās ar gurdenu balsi un dusmas ar tik cilindrisku padebešu samtu maitu lijas sadzina kapsētā, lai daudz maz un daudz daudz, bet izrādās tikai ar piekabi un diviem avārijas luksaforiem maitas palika uz paplātes un es piekabināju tik savvaļas durstīguma savvaļas un nepiekāpīgas dainu skapja maršs tad uzradās un nogāzās, jo ar staba galā izperētu omleti nevar notriek samsofala šoferi, kad tas izkāpis mīzt, tad mīz taisnā līnijā, jo tas ir vispareizāk

 
 


 
  2007.09.16  11.04




gaisma pieklauvēja pie maniem logiem, ciku nu man viņu bija piezvaniet grāmatvedim apjautājieties, pavaicājiet pēc cedelēm, pabučojieties iedodiet dunku pa nierēm izgrieziet liellopam mēli, tās paliks zila vitrīnā, bet vismaz zivis vairs nemoka mazā akvārijā, tāpēc es izvēlos niecīgās cāļu akniņas, lai attīrītu savu sirdi no plastmasas rotaļļietām un kādu radziņu ar magonēm un otru tādu pašu ar sezamu un tad iet uz gaiļezera mežu sēdēt priedē augstu un kakāt lejā, kā tas krīt, tad noteikti nokrīt uz kāda atvāzta vinila, kas griežas un izdod stenienus bet jaunais pulks jauniešu ar biksēm kā karā un stenciliem lieliem un kamuflažētie pieķer mani melos un es jau nākāmā brīdī atsakos no viņu palīdzības jo esmu sapinies melos un atrodos kādā no gaiļezera palātām es nezinu, ko te ārstā varbūt onkoloģiju vai gatavo ārzemju spiegus es iestājos tajā arodbiedrībā, kas cīnās pret padomju varas paliekām cilvēku apziņās un tāpēc tai savienība no eiropas padpoļņas piešķīra lielu finansēju tādu kā stipendiju, bet tagad katram jāsavāc kredītpunkti un jāsūta noslepkavoto armijas ģenerāļu ģimenes bildes garā pavārmākslas grāmatā iespiešanai atkal par kādu mistisku naudu, kas paceļ inflāciju, katra indivīda personīgo izpeļņu, kaitē melnajai ēnu ekonomikai un drostaliņas tagad bizenē pa rīgu metāla bizbizmārītēs un brillēs pa visu seju  kā tādas lidmašīnas pilotes bez priekšējā stikla kad vējš pūš, tad vaidziņš atsedzas un sāk drebēt, tur jebko var iebāzt piecpadsmit sērkociņus kopā sasietus ar kaprona diegu, kādu pagarāku burkānu ar visu zemi ne mizotu ne svētītu, kā arī biktstēva garo zeķi, kas ar aproču pogām nedraudzējas, tāpēc krāj sevī sīpolus un tos aiztikt nevajag, jo jaunais laicīgus nāk ar saviem banānu kariem un smagā metalurģija izplešas katrā lielākā pilsētā un maitā cilvēku plaušas, bet tas nekas, jo apziņas jau drumstalās vāļājas netīru ezeru krastos ar pavērtām mutēm un bolainām acīm kā olaines farmakoloģiskās rūpnīcas saberztās klozepāna tabletes tagad izskatās koki pret apvārsni un tos ar savu trajektorijas vēju noslauka lielu cilvēku roku kustības, kas sēž pretim vērmaņparkam skonto mājā un paspiež roku rokeriem no apvienības free hawks kas ir liktenīgās radības un šķērso ielu piesardzīgi, jo no ādas gatavotos portmonē un maciņos sīknaudai ir iebirzis kāds balts puteklis par ko ņem ciet bez mājiena un bez jebkādām papildkājām būs miera laikā jāiet trenēt savas karamākslas iemaņas, kas j au tik ilgos gadsimtos mūsu senčus ir tirdījušas un nevar vien sazīmēt manas mutauta garīdzniecības atvairāmās piedurknes, jo ar beirutas kaligrāfiju manas nomītās pastalas ir tas pats kas lsd marka tikai vēl kancerogēnākas bet tas jau nav primārais, lai gan es nezinu, es tagad ieslēdzos plašākā hierarhijā, kur gadsimts ir niecība, bet cilšu kari tūkstošiem gadu un bruņu uzlabošana tad jau tiešām mēs ejam un ārkārtīgu triecienu, kas piesakās izdzīvot?

 
 


 
  2007.09.16  10.50




bet citi dzīvnieki nebija tik ultimatīvi un gaidīja ilgāk par pārējiem, jo dusmas pāriet parasti ātri un tad es traucos dzīvot, jo nav laika pievērst uzmanību nesvarīgām lietām un tik ātri skrienu pāri taustiņiem ka vajaga sagribēties antispārnu vienā brīdī , bet to nevar atļauties, jo gaismas vāli šķērēs sauli un es izgrabējis pastnieks ar savu kaulu auļoju pa sētsvidu un gribu būt lēnāks, jo nevaru panākt, bet tad tur arī laime šķidrāka un tad esnevaru izlemt un izšķirties, bet tas nkas, jo gaisma ir visur vienāda, ja stāv paēnā un gudro, kuras rokas labajam pirkstam ir ties'bias rādīt uz mājām, bet tad attopos no senaizmirstas patiesības un pilnām zobu starpām rīta omletes un desas gabaliņu skrienu uz vilcienu, lai atgrieztos no turcijas, kur pavadīju savu medus mēnesi un aizsūtīju mammai īsziņu, ka esmu atpakaļ un sieva droši vien aizsūtīja savai mammai un tētim, bet kad es pamodos nākamajā rītā ar laulības gredzenu uz pirksta, tad es jutos saistīts un man bija lielāks spēks iet meklēt darbu, jo man bija parādījies iegansts darīt visu, kas vajadzīgs, bet diemžēl man kā šīs histērijas apzinājušamies cilvēkam šis impulss būs modificēts, jo nevar jau dzīties pakaļa aizejošai dienai, tik ātri neviens nevar kustēties vienmēr kādu stundu vai divas nokavēsi ar parasto lidmašīnu lidojot bet ja ar reaktīvo tad visi putni nobīsies no tā baismīgā trokšņa un sūtīs smskas ar ziņu, ka brauc baisulis un ka visiem tagad jābaidās un jāpasargā aizejošā diena, tāpēc reaktīvā ļotene arī nav izeja, bet tikai ieeja jaunās nepatikšanās.

 
 


 
  2007.09.16  10.45




lielībnieki bija pārklājušies ar cietu virsmu, jo to spožās aproču pogas bija no friča dārgumu kastītes, bet dziļāk vēl lielajā lādītē bungalo tipa apmetnē knosījās paresnas radības, kas ar domas spēku kustināja beirutas apmetnes labās rokas un tad es pamodos diženā sapnī un krūmi pacēlās gaisā ar kaimiņu gudrības zaru uz palodzes un neviendabības garenās piedurknes mani atbaidīja jau pa gabalu. man bija divas dažādas iegansta ābeces un tās es lasīju abas vienlaicīgi, lai gan abas, tās dažkārt bija atšķirīgas un domas raisījās, lai atrastu jauno, lika dažādas kombinācijas un nelika man lasīt balsī, jo ar gaismas piedurknēm uz bazara gudrības pievienoto daiļavas amatniecības garīgumu un domas skrēja pa pavirši gaistošu ļaunuma varavīksni un dusmas atviegloti nepiedienīgā stājā gudroja, vai laimes pievemšanas namamāte ir gudri sastapusies ar saviem laimes gudrības saistībām, bet es nevarēju doties tik tālu savā iemaukta laimes klaigās un dusmoties tas nebija manos spēkos, jo ar gaismas staba palīdzību nomodā palikušie ir divtik laimes apkakāti un ar guošas krāsām es našķus šķērmā gandarījumā biju uz valodas paklupis un nevaru vien sagaidīt, kad manas piepampušās acis būs ar labu gammas patversmi izdibinātas un nevarēs laimi sakost zobos, lai tas lielais gambīts, kas ar gaismu cīnas, lai tas vienmēr būtu man pretim un kur palika lielās iedvesmas kārtas, kas ar gudru ziņu bija manas iekšas savandījušas un tagad gaida kad gudrons uzrūgs un varēs to lietot ar lielo koka karoti.

 
 


 
  2007.09.15  19.54




sinedrions bija piekakājis bikses, jo sagribēja kaut ko spilgtāku, tad arī dabūja spilgtāku un cerams nenožēloja, jo elektroniskais elements, kas aizsedza aerotikas galvenās sastāvdaļas deva par sevi zināt dienas un nakts stundās, kad pareizi studenta sakrauti grāmatplaukti un dienvidus sēra trauks labi revidēja blakus esošos pusfabrikātu veikalus, kas bija sagūluši ceļa malā, kā cerēdami, ka kāds viņiem uzbrauks uz kājām un tie varēs saņemt kompensāciju no pašas valdības, kas nebija dāsna šajās dienās, bet kuras praksts vienalga bija zelta vērtē un kuru varēja noandelet par baltu naudu, jo tās krāšņās ciku cakas kas ar galvu nedraudzējas, tās ir dārgās bisektrises, bismarka apenes un drūmās agneses, kas ar zobu diegiem steidzas manas auklas pārmuļķot, vai es tagad biju tik riebīgs, ka ar draugu biezajiem sējuma grādusies iemaldījos nepareizā karikatūras sekcijā un mani izmeta kā izdegušu ierēdni, lai es eju audzēt muskuli un dievinu tās petardes, kas ar kraujo malu nedraudzējas, bet tikai ar druvas beigtajiem varžu līķiem gaujas attekas piesmakušā grautiņā es atdalīju savas rīsu piepes un nenovīdīgi lūrēju pār brilli, kamēr austrumu cīņas gudro skola uzsprāga no plānprātības un nevarēja sagremot manas iesmērētās siermaizes, kas ar laiku sapuva, izveidoja savu resno koalīciju un nomainīja manas durvju priekšā augošās pujenes, lai izskatītos pēc acālijām ar zagtā beigtu cilvēku acīm, kā no morga atvadas beidzas ar balli, tā es labprāt tagad izkristu pa sauli (kā pa logu)

 
 


 
  2007.09.15  19.40




gavēnis pienāca nemanīts un neviens nelikās ne zinis, es nemanot izdarīju piezīmes dienasgrāmatā un tas mani stiprināja turpmākajām gaitām, kas bija nedaudz aizsērējušas taifūna nelietošanas rezultātā, bet biju pilnībā gatavs to visu labot, tāpēc iegāju vannā un sāku mērcēt visas daļas, arī galvu un kad iznācis jutos mazliet grīļojamies, tad izdvesu vārgas skaņas un atkritu savā halātā, kas bija gatavots no veca krēsla un tāpēc derēja kā uzliets, lai izietu tālāk dzīvē mna vajajdzēja izžāvēt matus, bet to izdarīt nebija viegli, jo ārā lija lietus un es nebiju vēl ne reizi devies paelpot svaigu gaisu, tāpēc sarēžģītā situācija manī sariesa asaras un es grīļodamies atkritu gultā un teicu paldiesdievam, ka tā nav vanna, kurā esmu atkritis, jo nu varēju turpināt savu iecerēto bezierunu diedelēšanu un nomušīt iesākto dienu līdz galam un brīnīties, ka man vienmēr tas izdodas, man izdodas sasniegt dienas kā tuneļa galu un izzīst visas vēstis, ko tā nesusi, lai gan varbūt ne visas, jo dažas varbūt ir pārākā pakāpē un man nesasniedzamas, bet par to īpaši neskumst proletariāts, jo kas nestrādā, tas neēd, bet es neesmu izsalcis un kad esmu, tad eju pie radiniekiem, klauvēju pie kaimiņiem, slepkavoju draugus uz naudu un tad ak dieniņās ko es izdarīju katrs reiz slikti darīts darbs un ciestas sāpes rāda to ceļu, kas vēl atgriezīsies, kādrei izciestas lielas ciešanas ir tikai rādītājs, to pāriešana nav nekāds rādītš, tas nav nekas drošs, priecāšanās par sāpju izbeigšanos ir apsveicama un saprotama, bet ir pilnīgā oftopikā, jo sāpes iezīmēja to scenāriju kas ir iespējams un kas vēl noteikti atgriezīsies dzīves laikā varbūt citā apluā, bet tas nu reiz ir tā konsistence, ar kuru jāstrādā, lai otrkārtējā tās atnākšana nepaņemtu tevi uz muļķi, bet lai tu būtu vareni gatavs un cīnītos kā izriestas krūtis

 
 


 
  2007.09.15  19.27




zivīm dodiet nospiedumus un tad tos kopīgi salokiet, lai govis ir paēdušas un piens nāk mājās laicīgi, nedzer šņabi un netrako krogā, kurā ir tikai četri cilvēki, bet visi ļoti pašapzinīgi ārkārtīgi tādi nekādi, jo galvas jau uz pleciem nav katram, bet ak iesaucas šņaucamā tabaka un drosma pazūd, lai uzrastos pretējā krastā, ak kur gan tas viss bija pazudis vasaras mēnešos, kad mēnesis bija spožs ik dienu un negāja lejā pat grūzdams un pūsdams, jo galva ir tik traki samērcēta, ka es nevaru sazināties pāri jūrām un dienvidu kūkums ir izaudzis tik stāvs, ka ar vairoga dziedamo tabaku es nevaru sastapties ik katru dienu un nakti es raugos bezierunu bāzelē un nepiedienīgā atkritumu atgaiņātāja rija mani pieplok un es nevaru sazināties ar rācijām, ar radio nevaru un tomēr tas mani atalgo ar labiem iegansta meklējumiem, kas izvēršas par labu piedzīvojumu, bet nu visu pēc kārtas, tas visu jau bija sakārtojis, kad ar gaviļu atkalredzēšanos es izbijos un nevarēju ieritināties savās gaismas pavēlēs, kuras ar gumiju bija saderinātas un neviendabīgā smārdā gavilēja pāri jūras plašumiem un garumiem, lai manā iemauktā atdzīvotos, šis bija stāsts bez iedvesmas, bet tā vēl atgriezīsies, es zinu, kad.

 
 


 
  2007.09.14  14.08




pieliecos, lai pakasītu apkaklīti, bet tur daudzi daudzi tarakāni velkā apkārt saikli "jo", jo viņiem tā patīk, viņi saka, ko es varu iebilst, es vispār tikai novērotāja ādā iebāzts kabans, gaidu, kad nāks mani taisīt par šašliku vai vismaz uzcienāt ar mani pašu kā dieva miesu baudījis priesteris skraida apkārt kā dzelts ne drēbes laika uzvilkt ne kārtīgi saķemmēties kā uz augšu pasists jau trešo gadu nav saņēmis pensiju, bet arī nesūdzas un par to visvairāk ir sašutiīši ciema iedzīvotāji, kur tad paliek viņa pensija, ja tā nenonāk pareizās rokās, tad ir vajadzīga steidzama kolektīvā īpašuma pārdale, katram ir padoms, kā to paveikt, katrs grib izrādīties visdāsnākais un vismazāk saņēmušais, jo tā līdz nākamajām pagasta valdes vēlēšanām būs guvis visvairāk punktu, lai gan nekad nav zināms, ko no rīgas kādu depešu atsūtīs varbūt šogad ziemājie slikta raža, varbūt vajadzēs sēt vairāk biešu, varbūt kāds rīgas kungs sev kādu lieku mājeli kur pļavā uzslējis ka ne galu ne malu var redzēt, tāpēc papildu līdzekļi vajadzīgi novērošanas kameru iegādei, montāžai un uzstādīšanai, lai jau nākamajā rītā var nākt vietējās ciema pamatskolas audzēkņi praksē - demontēt kameras, sasist tās driskās un kliegt pēc palīdzības, kad saimnieks uz tiem rīda savus asinsuņus, kas atņirgtiem zobiem nerēķinās ne ar šķēršļiem, ne cilvēkiem, kas stāv tiem ceļā, skrien tikai visam cauri jau kuro reizi pasauli apskrējuši, bet vējš matos kā nerimstas tā nerimstas, tad saimnieks atstāj māju pārvaldīt savai vecajai mātei, iedod tai mazliet naudas, ko samaksāt puikām par malkas ienešanu istabā un pats aizdūdo kaut kādos labākos medību laukos, jo raugi šaisaulē pārā sīvs vējš pūšot un ledus no gaisa krītot un karman vairs nevar kājas pvilkt, jo viss esot sūds un tikai uz garīgo esot vērts vērsties, tāpēc kā debesu depeša bagātā aizgājēja plikumi raugās no debesīm un smīn savā bārdā, sak, redz kādi tie cilvēki muļķīši paši savos valgos sapinuši savas niecīgās ekstreminātes un odus bargi bar un nolād, ka tie pēdējo asini aiznes ar spaini, izlej atejas bedrē un paši pakrīt bezspēcīgi uz tualtes papīra ruļļu krāvuma, kas sagatavots piektā gada blokāde, lai nav tik tumša un pelēka kā pēdējo reizi, bet lai prieciņš zaigo acs kaktiņos un mutes kaktiņos vispār kaktiņos ir mūsu nākotne tāpēc ir jāpārbīda uzsvari un jāiesver mazliet vairāk auzu cepumi, bet gaļu lietot vajag mazāk, jo viena gaļas kilograma izaudzēšanai jāpatērē desmit augu valstības ogļhidrātu kilogrami, kas nav ekonomiski, bet mēs par cik tuvojamies totālai iznīcībai, tad mums jāsāk beidzo kļūt mazliet piesardzīgākiem.

 
 


 
  2007.09.14  13.34




rasas podiņā samājojuši zirnekļu bērni prasa pēc manis, lai gan es slēpjos aiz sava dzīvokļa loga un noklausos bērnu sarunas uz ielas, kad tiem pienāk zirnekļu ģimene un saka, lai tie padodas, lai ceļ rokas gaisā un tad tie liena pa padusēm un pārmeklē kabatas, izņem visas ēdamlietas, kas aizstieptas no brokastīm, kā arī no pusdienām paredzētās atviltnes, visi krājumi galvenie kādā šķūnī savilkti, bet retas provīzijas vienmēr var atrast s paļičnimi, tāpēc arī zirnekļi ir tik centīgi, jo viņiem citu nav ko darīt, tie pagaida, kad es noklausos un tad sāk pārmeklēt pagalma bērnus, liek tiem celt rokas gaisā un kājas turēt plecu platumā, kad meitenes paceļ rokas, tad viņām kleitas paceļas mazliet pa stilbu, bet zēniem paceļas sarkanie flaneļa krekli, to rūtiņas bolās, vai nepamanīs kādu novērotāju, bet es aizkāris zilu palagu logam priekšā, lai saule nespīd monitorā lūru tik acīs, tik piesardzīgs, ka gluži vai krauklim jābūt un nejauši jālido garām, lai mani pamanītu un tad es sevi kā atalgodams par veiklību izeju uz lodžijas, bet tur pilns ar rudens puķēm podiņos, karājas iesietas striķī un uz zemes pilns, dvielis uzmests pa virsu skanošajām trubiņām, kas piesietas pie satelītantenas, bet vienalga, kad stiepjos stūrī pēc krēsla, āboļi uz mani noboloas un mana roka aizskar dvieli, zem kura ir trubiņas, trubiņas saprot mājienu un iezvanas, ar pirmo reizi es domāju, ka tas kaimiņiem tur augšā ir speciāla parikte, tad sēdēju saulītē un turpināju tā domāt, bet jau ar otro reizi man kļuva skaidrs un es nepieļāvu promahu

 
 


 
  2007.09.14  11.45




noalgots slepkava nav īsts slepkava, tas dara darbu ar roku un pinceti bet polinijs ir gaidīšanas svētki vislielākajam izvirtulim pasaulē un karabass barabass ir divas durvis saķēris rokās un cīkstas ar tām kā īstam vīram pienākas, bet tiklīdz dundega skali atnāk nost no pamatmalkas, tad rodas gaiši cerību svētki un drumstalas no nosnigušā polonija skaidām atdalas un reaģē ar reakcionāru kustību sešpadsmitajā gadsimtā, kas jau pats par sevi ir dievišķa komēdija un neļauj sevi terorizēt tik niekalbīgiem ļaudīm, kādi ir apguvuši amata mākslu un nepiedienīgi irgājas pat nepieklājīgi klāta galda galā, kad glāze jau nodžinkst un iestājas tumsa, lai visas lētā kristāla lustras gāztos pār cepešiem un tukšajiem deserta vīna glāžu kalniem, kas apklāti ar biezām zvērādām pret sasišanos un nievājoši glūn pa spraugu uz katru ienācēju, kas vēl nav pietiekami iereibis, lai to visu laistu gar ausīm, acīm un citiem dobumiem, kuri mūs uzrunā šai vēlā stundā un velta labas dienas un laimīgu, mierīgu nakti šajā baltajā palagā kas ir sniegt što imejet boļšoje vļijaņije.. jau sāk uzstāšanos traktors, bet tad apklust un tā minerālmēslainās ainavas ir piekusušas jau atraugāties vien, kur nu vēl raudzīties uz pārbagāto svētku galdu, kura daiļajās dzīlēs ir paslēpies kāds paputējis vīndaris un naglu sveramais aparāts un arī daži elektroniski tabloīdi gatavi bilst vārdu par krīzi biržā, par lielo depresiju un kara tuvošanos, lai visas armādas no kravas kuģiem un tos aizsargājošām zemūdenēm un izlūklidmašīnām virs galvas varētu sadoties rokās par kopīgu mieru uz zemes, lai daži būtu bagātāki, bet slinkākie mazliet nabagāki, bet lai pašā būtībā un kodolā katram būtu laimes sertifikāts un to varētu pārdot par zemāku nominālvērtību un iepirkt kādu zemes gabalu no kaimiņa nogrieztu, kādu kvadratūru kaimiņa daiļās ādas, tik svarīgi nepieciešamas viņam ziemā, kad salst, bet tad doties ar stopiem uz attālu valsti un izlikties tur par tīru, par tādu, kuram ādas netrūkst un sākt strādāt kādā maiznīcā, cepjot bulkas un pīrāgus un naudu sūtot mājās lai nomaksātu procentus par savu ieķīlāto ādu, ko viņš jau vairs nekad vairs neredzēs vairs. tāds liktens

 
 


 
  2007.09.14  11.12




tais gaismas plīvuros būs paslēpies tauriņš un gruzdēs uz palodzes grauzdiņš, no saules ņems enerģiju un sadegs drupačās, ko uzknābās balodis bez kuņģa čūlas un drāzīs gaisā iznēsāt jauno mēnesi, kas sastapsies ar saviem brāļiem no citām planētām, lai dzertu vīnu visu nakti un atstātu smiltīs nospiedumus, kā nogrieztam kokam mēra gadus pēr rimbuļiem, kur pirkstu var starpā iebāzt, bet kur aizbērt izkārtojua bedrīti, lai muša, kas ir patiesais dieva dēls, nevarētu baroties no nevienam nevajadzīga atkritumu, no dabīgā cilvēka atkrituma, ko pamazām sāk izmantot enerģijas radīšanā, lai efektīvāk varētu mukt no dieva, bet starp dievu un mukšanu ir dieva dēls kā tāds pludiņš vienmēr velkas līdzi kā jefiņš, ko neviens negrib pieņemt, kar ko neviens negrib dalīties vīnā un cigaretēs un kurš ir izsamisis gluži nepareizu iemeslu dēļ, jo nerod patiesumu savai mīlestībai, bet grauž semuškas un spļauj pa ceļam visu visumu piespļauj melno masu un balto piena ceļu, roda melnas artērijas kas kačā dieva pravas un nevar vien sātu noķert savā bezgalīgā lidojumā, jo tas jau reiz ir atkārtojies un tagad tikai drausmas palikušas kā resnās mieles, ko nevar noķert kā mailīti ar jēzus krustiņu ar jēzu kā pludiņu uz jēzu kā pludiņu nevar paļauties, ķerot mailes un visas citas zivis sastājušās kā uz parādi un hihina par tādu cirku un puspliku dieviņu klauniņu, kas ar petardēm gaiņājas no odiem bet ūdens dzīlēs rada savas niecīgās burbuļpasaulītes un kurina tajās plītiņas un dzer virtuvēs šņabi un kurī papirosu un dungo dumjas dziesmiņas un reizēm piedzeras lupatās, izkaujas, nodur viens otru, met savas atvases ārā pa logu, sauc sevi par bomžiem un saņem pabalstus, lai notriektu tos runās par literatūru un mākslu, gatavotu žurnālus "literatūra un māksla" un "avots" un kur tad tu esi mans dievišķais avots, ja es tevi gaidu a ar atplestām rokām tad nāc nu.

 
 


 
  2007.09.14  10.56




drostaliņas birzī kāpa mani atmuguriski ar lāpu, tad es skrēju rudens lapas un no sevis pēdas zuda, lai ar vakardienas plīti dabūtu pa mutes dzīvi nejau ar krogiem es atvados, bet ar dažiem raženajiem un dundegas bedres ir karstās asinīs izvārītas un nevienādība radošajos ieganstos dabūs pa bikšu gumiju un drosme sakritīs piekarenās grīdās un domas ir tik nevienmērīgas, ka ar to skaļajām aumaļām es nevaru sastapt savu sapņu vīrieti, kura garenajos slazdos draugi rada beirutu uz nakti un no kaklasiksnas biedējošā pāvesta un pāvuls ilmārs puķupoda klints un drosme radās tikai miegā radīt bezierunu kalambūru un ar durkli sienā iziet pastaigāties promenādē draugiem rakstīt sms ar klaju melu vācelēm un drosmes pagrabstāva slieksnis izdarīts ar visu iekšu rāvējslēdzējs pušu plīsa karatista īsā mūžā ļaudīm pateikties par mītu un par durvju grezno svītu, kuras barikādes miju ar savu velosipēda stīgu un drosmes durvis vaļā vērās, lai no tajām iznākt spētu divviru durvis ar kašķeja smaidu un manas iegansta rudimentālās iemaņas jau gudro gudrona acetonfāzi un nevar saskaldīt manas iekšējās smaida orgānas, kas ar tik bezkaunīgām pieviltām pariktēm gaida bišu stropa niekalbību un dusmas izvijušās cauri manās iemarinētās ailēs gaida patiesības brīdi, lai tas vienmēr pienāk laikā un tad īstais laiks par brīdi pārtop divas reizes ātrāk, lai pret skriešanas riņķi un braukšanas aplik un orangutānu un lielisko piecinieku un dusmu tēvišķo raizi un nevienmērību, bet godam es to reiz jau teicu un tagad esmu tik nepieskaitāms, ka drusku pat kauns paliek par maitām, kas ar drosmes totalizatora režģi gaida manas iemarinētās saldētās un kavētās tas jau vienmēr manās artavās izgaist un es nevaru sazagties resnos ābolus, jo tas bija un tas paliek, bet pret rītu atkal alojos un nevaru sastapt durvīs smaidu, kas ar mani raidītu kosmisko raķeti starojumu betona klades un drosmes stabiņus un durstītu manus sānus, lai tas vienmēr atbalsojas un dur ar raķeti pa pāksti, kuras lielajās nāsīs ir iesaldētas ananāsas un māsas ir tik saldas, ka to puerteriko saldkaislā minūte ir radījusi krēslas valstību jau mūsu pašu verandās un drosmes karandaši ir un paliek ar atliektiem galiem, lai gan butafora dienasgrāmata manas starmešiem bagātās un neviendabīgās atliekas ir sasidlījusi tik lielā patversmju kopumā un mazajā armijas ciematā, ka ar trosēm manas iekšas tagad velk traktorists jura un iedzer par meitām un patiesību un kož gurķī, bet tur jau kāds savus zobus atstājis un tie kož pretī trešam karam no sākta gala, lai ar plinti var trāpīt krūmos un dundegas pelašķis ir gudrības stalažas un es nevaru dabūt to visu gatavu bet ar dauni varēsi gan.



 
 


 
  2007.09.13  12.36




baigi jau nu vareni, esmu mazliet paguris bīsties šī vārda, tas izseko un dod pļaukas, bet es jau esmu tas diktais kreacionists un daru to jau divtūkstoš gadus, nevis kā tie sentimentālie kristieši, kas noliedz dinozaruus, tie taču mīlīgi dzīvnieki man pašam daži kādreiz bija varbūt tagad atvilktnēs vēl mētājas, bet tas nav no svara, es pie nepareizās kasītes piestāju, tik ļoti man gribējās parādīt bildītes, kas ar klajiem meliem mani iegrožo un nelaiž laiski skatīties biezpiena saulītē, kas ar to bija domāts, tas rodas no beirutas stāstiem un godīgi ļaudis to vien tik dara, lai no papardes zieda un podagra atkal piestāja pie sliekšņa iemest monētiņu klaudzošos zaros un es nevarēju dabūt to pietiekamā atstatumā, jo tas bija no sākta gala tik dikti manī iemalkojis, ka tagad to nevar no gabala pat labos iemauktos sastapt, jo tas bija tas iemesls, kāpēc ļaudis rada savos iespaidos tik rosinošas ainas un nedod man pieskarties saviem skaistajiem pirkstiem, ko par patiesības mērogu dara ar neviendabīguma zīmi un gudrība rada manas pasakainās pēdas un es nevaru to nodrukāt ātrāk kā vajag jo tas atstājas un es metos līdzi kā katorgas garīdznieks un drosmīgo salas palīdzība nevar mani notvert pirkstos jo es lidoju ar mēli klabinu zobus zibinu un domas karinu kā veļā ietinies biezpiena bērns ar kluklusklanu ar zobeniem sacirstā bezrūpībā un domas pastarajā tiesā manas iemauktu stagnācijas nevar saprast, ko domāju, jo esmu tik dikts ka pietuvošanās vienmēr manas iesnas dara par bagātu kundžu rotaslietām un duras paliek duras tās duras un visas vēnas tā apturas

 
 


 
  2007.09.13  12.30




heijā hopsā tas atkal popa karalis, tas es te atnācu jūs visur dzīvojat, bet kur es tad dzīvoju saka ods egons un dodas prom pa kāpnēm mazliet bēdīgs, jo tas bija no ierasta gala, ka viņa piepampušās kājas un rokas bija tik dikti saliektas uz priekšā saliktajiem iemauktie, ka es nevarēju to dabūt gluži sev pretī, bet radu tik nenoliedzami ciešas saites, ka tas atrada manā iemauktā slikti manā iemauktā darīja to darbu, kas ar klajiem meliem daudzas iemaukta skapīšus izvanda un dod man tik lielas dunkas pa ribām, ka rodas nepieklājīgas iemājošanas ierunas un tad es krauju pretim tam staiceles stacijas durakam, kura patiesās stājas bija atradušas manās mājās piemešanās vietu un tad kad raustas durvis, tad es skatos tieši sejā un kliedzu patiesības vārdus, kas ar to būtu saistīti emīla nedarbiem un koka figūrām, kas plēš matus ienācējiem kūtī un aizbultē durvis no iekšas, jo tā lielāka drošība, ka niknais tētis netiks pie buļļa lakstoties, kā viņš to pasācis darīt, kad noriet saule un rodas tik daudzas aizmāršības, ka nevar saprast, ko no manis tas viss padarīs par tīru asini vai pliekanu slieku uz galvas var nokrist un galvā var dzīvot uz tās var staigāt un tā nu gan ir manta, tur var arī monētas mest kā krāt kādai ikea mēbelei un tad es esmu tik dikti aizelsies, ka nevaru sadabūt savas iemauktu atslēgas un daru to ar tādu spēku, ka aizelšos un nometu klētī savas drēbes un pliks skrienu pa sienaukšu vecmammas naktskreklā ka krāniņš kratas un tad lienu ābelē un kāds no apakšas varētu skatīties tas varētu būt brālis bet mēs neesam geji, tāpēc es iedomājos, ka esmu meitene un pats skatos uz sevi no apakšas tas ir no apaču cildenajiem indiāņu stāstiem, bet tagad viņiem pieder daudz zemes un kazino staļļi, kas ar gaismas plejādēm dara lielu darbu un nopelnīto naudu iegulda biznesā, lai varētu nopirkt smalku uzvalku, bet tie jau vairs sen nav tie indiāņi, kas sarunājās ar gariem, tagad tikai caur viskiju un cigarešu dūmiem, bet arī senie indiāņi pīpēja, bet nejau rekreacionāli, bet tieši priekš gara, priekš mirušajiem priekš zvēru gariem, lai sarunātos, lai silē iebirst smilts

 
 


[ << Previous 25 -- Next 25 >> ]