zilā tundrā saujas sauc pēc alejas un alvejas ziede sauc pēc krematorija, bet godam pavadīts laiks atsit saules pinumam iekšas un drosme pazūd pret padebesi, kā no rīta es iznācu, tā izkrīt plastikāta logi pret ielu un klimpa ir ziliem dūnu spilveniem sasistiem priekiem un plaukstām un liesmām un nedodiet dievs divas vienādas iesmas un gudrības logā pazuda draugi ar prieku pa māju skraidīja laupītāji līdz daudzmaz klaigājošas ainas izbeidza radīt drumstalu likstas un daudzi piebrieduši nošmulēti... prieks par ķermeņu silto dabu un gurgstošiem ezeriem starp kājām, kas ar aukstu roku manas pieres sindromus noņēma pret lielajiem ieganstu mežiem un dobumiem, lai ar daudzgadu plaisu paliktu iemalkojam malku un durstīgas iepirkuma somas darīja manas gandraījuma konvejiera līnijas un beidzās ar gurdenu balsi un dusmas ar tik cilindrisku padebešu samtu maitu lijas sadzina kapsētā, lai daudz maz un daudz daudz, bet izrādās tikai ar piekabi un diviem avārijas luksaforiem maitas palika uz paplātes un es piekabināju tik savvaļas durstīguma savvaļas un nepiekāpīgas dainu skapja maršs tad uzradās un nogāzās, jo ar staba galā izperētu omleti nevar notriek samsofala šoferi, kad tas izkāpis mīzt, tad mīz taisnā līnijā, jo tas ir vispareizāk