kad guvernante pienāca pie maniem ratiņiem, bija palikušas tikai tievas kājas, bet tad es sāku šūpoties un prasīt nepazīstamam cilvēkam sosi un viņš arī iegrūda kaut kādu šokolādes vafeli ar tintes pildījumu un es maziņš un bez prātiņa būdams sūcu, kamēr dabūju aukstuma pumpu un mamma veda uz ambulatoro dispanceru, kur palaiž tautā lielos varoņus, tā ar daudziem, iespējams, notika bērnībā kaut kādi izmantošanas gadījumi, bet es jau bērnībā savu universu cēlu un ko man tagad tajā darīt, būs prasīts, bet tas nav gluži godīgs jautājums, nedz arī gādīgs un galīgi ne grādīgs, tāpēc iedzersim par plikadītādm, teiks kāds dzīru speciālists, bet es tāds nebiju un tāpēc savā universā ievilku jaunu trubu sistēmu, lai uz nākamiem divdesmit gadiem to aizmirstu un dzīvotu tīri izdomātā vidē kaut kur virs savas izdomātās pasaules, sava universa un pasaules, no kuras nāk cilvēku balsis, tāpēc es vienās apenēs kā āpsis devos gaidīt stacijas pulksteni, kad tas apskries vienu apli un tad devos mājās, lai būtu ko pastāstīt, ka es redz biju tur un tur un tā būtu laba izklaid aiziet uz staciju un nostāvēt tur vienu apli, sanāktu tīri gandarīgas iespējas dabūt rokā visas tās blaktis, kas ar mani rugājās un dusmu uzplūdā gaida manas iemaukta gandžas dabūt pa seju un aizlaisties, lai ar skaistām acīm būtu labi graudus glabāt tik pievilcīgā iemetinājuma standartā, tāpēc es gaidu un tusnīju ar bekonu uz palodzes un nevaru gaidīt tik pievilcīgā apvārsnī, jo godam tas viss tikai tagad sākas un gudrība izplēn kā saules pinuma māga, kad ar lakstīgalu ievemju sev kabatslakatā un nevaru domās patverties no papīrgroza laimes nesēja ļaunā karikatūrista un domās ļaujos pievilkties pie sērgas un katapultēties uz visiem dienvidu ļaunajiem gadumijas gandarījumiem. dod ma ak šausmas punkts ieskrēja, bet tas jau nav lielais konglomerāts, kas mani apture es jau tagad iedomājos kā vienu apli tur tērgāju un dusmās laužu sev kaklu par pastaro tiesnesi un citiem laimes meklētājiem nemaz nerunājot