iedomājos varbūt šodien tas karstums trāpās tikai uz manas ādas, jo liekas, ka starp divām plātnēm, kur cep vafelju pankūkas iekšējo orgānu formās, ka tajās divās, kas līdz šim kalpoja par tavām rokām, es tagad esmu izpiesta par rūtainu priekšautiņu kā lacīti nokaunejušamies lācītim - nejau tādam derdzīgam mēmajam kā filmā, ko iesunī par tikko dzimušu lelli, bet tādam kurā iepūš visu dumsu tvaiku pirms gulētiešanas, kad netaisnīgi nolikts uz visu dienu kaktā un redzējis tikai tumsu, savus nagus un nicīgas vīzijas, mazliet deformētas no blakusistabā ieslēgtā tv - to jau opis, tam jau vienmēr pareizs laiks.