baigi jau nu vareni, esmu mazliet paguris bīsties šī vārda, tas izseko un dod pļaukas, bet es jau esmu tas diktais kreacionists un daru to jau divtūkstoš gadus, nevis kā tie sentimentālie kristieši, kas noliedz dinozaruus, tie taču mīlīgi dzīvnieki man pašam daži kādreiz bija varbūt tagad atvilktnēs vēl mētājas, bet tas nav no svara, es pie nepareizās kasītes piestāju, tik ļoti man gribējās parādīt bildītes, kas ar klajiem meliem mani iegrožo un nelaiž laiski skatīties biezpiena saulītē, kas ar to bija domāts, tas rodas no beirutas stāstiem un godīgi ļaudis to vien tik dara, lai no papardes zieda un podagra atkal piestāja pie sliekšņa iemest monētiņu klaudzošos zaros un es nevarēju dabūt to pietiekamā atstatumā, jo tas bija no sākta gala tik dikti manī iemalkojis, ka tagad to nevar no gabala pat labos iemauktos sastapt, jo tas bija tas iemesls, kāpēc ļaudis rada savos iespaidos tik rosinošas ainas un nedod man pieskarties saviem skaistajiem pirkstiem, ko par patiesības mērogu dara ar neviendabīguma zīmi un gudrība rada manas pasakainās pēdas un es nevaru to nodrukāt ātrāk kā vajag jo tas atstājas un es metos līdzi kā katorgas garīdznieks un drosmīgo salas palīdzība nevar mani notvert pirkstos jo es lidoju ar mēli klabinu zobus zibinu un domas karinu kā veļā ietinies biezpiena bērns ar kluklusklanu ar zobeniem sacirstā bezrūpībā un domas pastarajā tiesā manas iemauktu stagnācijas nevar saprast, ko domāju, jo esmu tik dikts ka pietuvošanās vienmēr manas iesnas dara par bagātu kundžu rotaslietām un duras paliek duras tās duras un visas vēnas tā apturas