[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Thursday, September 13th, 2007
| Time | Event |
| 10:30a |  gamal parekmaher un divas pusmūža dāmas man jautā, kas man ir par problēmu, kāpēc es stostos, bet es tikai atgaiņājos un ignorēju palīdzību vai tā palīdzība? tik dīvaina es gaidīju pašu dievu nokāpjam no zemes, bet man palīdz aizdomīgi tipāži es taču gribu karaļus pie savām kājām un zelta caurules troses visu no dimantiem gaidiet mani ar atplestām rokām es taču bērnībā biju stārs bet tagad esmu iegūlis uz grunti, jo mani biedēja tad es atmodos bet nepiefiksēju kurā brīdī visam atmetu ar roku tikai kad jau sekas klauvē, tad es bolos kādas sekas viss jau plūst un es jebkurā brīdī varu atsākt cik gaiša nākotne zīmējas, tas tiešām ir vareni, bet ko man darīt tieši tagad kā es varu būt izdomāts es taču gribu tērgāt dzīvajā un galvenais ir savas vēlmes izpaust skaļā balsī vismaz priekš sevis, lai godam visi viesi manī raudzītos un es nevaru sastapt tik bezkaunīgus ļaudis kas to visu apvemtu no galvas līdz kājām tagad es jau raugos un dusmas vairs mani netrīc ka tik ne tā viss ir bezierunu mīlestība un gadža gaida aiz stūra ar luksoforu |
| 10:33a |  bilde kā iegansts ierakstīt un lai mani nevar izsekot pēc domas es to visu nomaucu no galvas līdz kājām jo dzeltena saule es tagad badojos, jo no muguras man pienāca ļaunestība un man uz brīdi vajadzēja kļūt neredzamama bet vai tagad es esmu daudz maz brīvs pērtiķis un gadu miju varu sagaidīt līksmi? tas ir labais jautājums un es dodos tālāk mežā iekšā pēc panākumiem es sev noliedzu, ka man ir vajadzīgi panākumi, jo tas man šķiet velnišķīgi un pretēji vēdiskajām tradīcijām, kas no manis paģēr kaut ko abstraktu un tad es esmu parādā visu, bet pats neiegūstu neko kā dievam visu atdot ko viņš man it kā ir iedalījis, bet es esmu suverēna valsts un amerika nedrīks bombīt irānu, jo tur dzīvo mans vectēvs un nākamais skolotājs kas mani pievērsīs islāmam un vedīs džihadā redziet es jau visu sabaidu un tad kāds gan man var būt garīgais izaugsmes ceļš, ja es jau stādu aizdomas sev pa priekšu, bet akupunktūra mani nevar novest no ceļa, jo grobiņa ir tik pat tālu, kā nacionālais dabas parks, kurā dzīvo vecmāmiņa arī skolotāja |
| 12:23p |  gaisma pilēja tikai no atomiem un gaismas pielijušās zemes gaidīja savu rudeni, kas nāca, bet neatnāca, jo sāka pūst vējšu un mazliet līt lietus no rītiem lija vairāk, bet tad aprima, tad vējš kompensēja rudeni un daudzi draugi sadevās rokās, lai rastu savu ieganstu un nodomātu resnas domas, kas tiem ļautu saziepēties un nevarībā nomest sevi no kraujas, kas ar bikšturu palīdzību nevarēja mani iemantot tik dziļi ziemā, ka tā atvēra savas čaulas un nepiespiestā mānijā izlikās par podagru, lai gan tas bija tikai neviltots muļķības apliecinājums, es sapratu, ka rudens ir klaji meli un lietus ir sirds mielasts, lai atrastu savu mīļoto sievieti un rastu tajā patvērumu kā bezierunu slaists atrod kraujas malā bezmaikas atkritumus un dodas tos nodot un nopirkt sev kreklu ar garām piedurknēm lai lietus nelīst pa roku, bet lai pakšķ uz galvas un tas viss tik lieliski iedarbojas uz smadzeņu sistēmu, ka es nevaru to atrotīt pietiekami tālu, tāpēc, ka putas maisa un rokas un pogas un tad es kniepadatām un paņemu vēl lodāmuru un drošiem vēzieniem raidu to visu gaisā par saviem salūtu svētkiem un gg kas aiziet baltā naktī nesasveicinājis stabus no laternām izvairās un tad jau arī rīts pienāk un es gaismai austot esmu tik starojošs, ka mani pieņem darbā aizdomīga firma par ekskavatoru bet labi maksā gluži kā kopīraiteriem kas ir slimi suņi, ja tos pieskata ar uzpurni tad tie grib mani apsteikt savā attīstībā, bet tas nedodas rokās tik viegli, jo es rakstu kā traks un dodas daudzas ainavas manās ieganstu smiltīs uzmest sev kūkumu un tad vēl tās krietnās asaras, kuras ar biezpienu aizmālētas un dūmi tikai kūko un koki šūpo savas lietavas lai varētu atmuguriski raženā stājā gāzties man virsū un dodites tik pelēcīgajā rudenī, lai rastu sev mieru smieklos |
| 12:30p |  heijā hopsā tas atkal popa karalis, tas es te atnācu jūs visur dzīvojat, bet kur es tad dzīvoju saka ods egons un dodas prom pa kāpnēm mazliet bēdīgs, jo tas bija no ierasta gala, ka viņa piepampušās kājas un rokas bija tik dikti saliektas uz priekšā saliktajiem iemauktie, ka es nevarēju to dabūt gluži sev pretī, bet radu tik nenoliedzami ciešas saites, ka tas atrada manā iemauktā slikti manā iemauktā darīja to darbu, kas ar klajiem meliem daudzas iemaukta skapīšus izvanda un dod man tik lielas dunkas pa ribām, ka rodas nepieklājīgas iemājošanas ierunas un tad es krauju pretim tam staiceles stacijas durakam, kura patiesās stājas bija atradušas manās mājās piemešanās vietu un tad kad raustas durvis, tad es skatos tieši sejā un kliedzu patiesības vārdus, kas ar to būtu saistīti emīla nedarbiem un koka figūrām, kas plēš matus ienācējiem kūtī un aizbultē durvis no iekšas, jo tā lielāka drošība, ka niknais tētis netiks pie buļļa lakstoties, kā viņš to pasācis darīt, kad noriet saule un rodas tik daudzas aizmāršības, ka nevar saprast, ko no manis tas viss padarīs par tīru asini vai pliekanu slieku uz galvas var nokrist un galvā var dzīvot uz tās var staigāt un tā nu gan ir manta, tur var arī monētas mest kā krāt kādai ikea mēbelei un tad es esmu tik dikti aizelsies, ka nevaru sadabūt savas iemauktu atslēgas un daru to ar tādu spēku, ka aizelšos un nometu klētī savas drēbes un pliks skrienu pa sienaukšu vecmammas naktskreklā ka krāniņš kratas un tad lienu ābelē un kāds no apakšas varētu skatīties tas varētu būt brālis bet mēs neesam geji, tāpēc es iedomājos, ka esmu meitene un pats skatos uz sevi no apakšas tas ir no apaču cildenajiem indiāņu stāstiem, bet tagad viņiem pieder daudz zemes un kazino staļļi, kas ar gaismas plejādēm dara lielu darbu un nopelnīto naudu iegulda biznesā, lai varētu nopirkt smalku uzvalku, bet tie jau vairs sen nav tie indiāņi, kas sarunājās ar gariem, tagad tikai caur viskiju un cigarešu dūmiem, bet arī senie indiāņi pīpēja, bet nejau rekreacionāli, bet tieši priekš gara, priekš mirušajiem priekš zvēru gariem, lai sarunātos, lai silē iebirst smilts |
| 12:36p |  baigi jau nu vareni, esmu mazliet paguris bīsties šī vārda, tas izseko un dod pļaukas, bet es jau esmu tas diktais kreacionists un daru to jau divtūkstoš gadus, nevis kā tie sentimentālie kristieši, kas noliedz dinozaruus, tie taču mīlīgi dzīvnieki man pašam daži kādreiz bija varbūt tagad atvilktnēs vēl mētājas, bet tas nav no svara, es pie nepareizās kasītes piestāju, tik ļoti man gribējās parādīt bildītes, kas ar klajiem meliem mani iegrožo un nelaiž laiski skatīties biezpiena saulītē, kas ar to bija domāts, tas rodas no beirutas stāstiem un godīgi ļaudis to vien tik dara, lai no papardes zieda un podagra atkal piestāja pie sliekšņa iemest monētiņu klaudzošos zaros un es nevarēju dabūt to pietiekamā atstatumā, jo tas bija no sākta gala tik dikti manī iemalkojis, ka tagad to nevar no gabala pat labos iemauktos sastapt, jo tas bija tas iemesls, kāpēc ļaudis rada savos iespaidos tik rosinošas ainas un nedod man pieskarties saviem skaistajiem pirkstiem, ko par patiesības mērogu dara ar neviendabīguma zīmi un gudrība rada manas pasakainās pēdas un es nevaru to nodrukāt ātrāk kā vajag jo tas atstājas un es metos līdzi kā katorgas garīdznieks un drosmīgo salas palīdzība nevar mani notvert pirkstos jo es lidoju ar mēli klabinu zobus zibinu un domas karinu kā veļā ietinies biezpiena bērns ar kluklusklanu ar zobeniem sacirstā bezrūpībā un domas pastarajā tiesā manas iemauktu stagnācijas nevar saprast, ko domāju, jo esmu tik dikts ka pietuvošanās vienmēr manas iesnas dara par bagātu kundžu rotaslietām un duras paliek duras tās duras un visas vēnas tā apturas |
| << Previous Day |
2007/09/13 [Calendar] |
Next Day >> |