Friday, September 14th, 2007

Time	Event
10:56a	drostaliņas birzī kāpa mani atmuguriski ar lāpu, tad es skrēju rudens lapas un no sevis pēdas zuda, lai ar vakardienas plīti dabūtu pa mutes dzīvi nejau ar krogiem es atvados, bet ar dažiem raženajiem un dundegas bedres ir karstās asinīs izvārītas un nevienādība radošajos ieganstos dabūs pa bikšu gumiju un drosme sakritīs piekarenās grīdās un domas ir tik nevienmērīgas, ka ar to skaļajām aumaļām es nevaru sastapt savu sapņu vīrieti, kura garenajos slazdos draugi rada beirutu uz nakti un no kaklasiksnas biedējošā pāvesta un pāvuls ilmārs puķupoda klints un drosme radās tikai miegā radīt bezierunu kalambūru un ar durkli sienā iziet pastaigāties promenādē draugiem rakstīt sms ar klaju melu vācelēm un drosmes pagrabstāva slieksnis izdarīts ar visu iekšu rāvējslēdzējs pušu plīsa karatista īsā mūžā ļaudīm pateikties par mītu un par durvju grezno svītu, kuras barikādes miju ar savu velosipēda stīgu un drosmes durvis vaļā vērās, lai no tajām iznākt spētu divviru durvis ar kašķeja smaidu un manas iegansta rudimentālās iemaņas jau gudro gudrona acetonfāzi un nevar saskaldīt manas iekšējās smaida orgānas, kas ar tik bezkaunīgām pieviltām pariktēm gaida bišu stropa niekalbību un dusmas izvijušās cauri manās iemarinētās ailēs gaida patiesības brīdi, lai tas vienmēr pienāk laikā un tad īstais laiks par brīdi pārtop divas reizes ātrāk, lai pret skriešanas riņķi un braukšanas aplik un orangutānu un lielisko piecinieku un dusmu tēvišķo raizi un nevienmērību, bet godam es to reiz jau teicu un tagad esmu tik nepieskaitāms, ka drusku pat kauns paliek par maitām, kas ar drosmes totalizatora režģi gaida manas iemarinētās saldētās un kavētās tas jau vienmēr manās artavās izgaist un es nevaru sazagties resnos ābolus, jo tas bija un tas paliek, bet pret rītu atkal alojos un nevaru sastapt durvīs smaidu, kas ar mani raidītu kosmisko raķeti starojumu betona klades un drosmes stabiņus un durstītu manus sānus, lai tas vienmēr atbalsojas un dur ar raķeti pa pāksti, kuras lielajās nāsīs ir iesaldētas ananāsas un māsas ir tik saldas, ka to puerteriko saldkaislā minūte ir radījusi krēslas valstību jau mūsu pašu verandās un drosmes karandaši ir un paliek ar atliektiem galiem, lai gan butafora dienasgrāmata manas starmešiem bagātās un neviendabīgās atliekas ir sasidlījusi tik lielā patversmju kopumā un mazajā armijas ciematā, ka ar trosēm manas iekšas tagad velk traktorists jura un iedzer par meitām un patiesību un kož gurķī, bet tur jau kāds savus zobus atstājis un tie kož pretī trešam karam no sākta gala, lai ar plinti var trāpīt krūmos un dundegas pelašķis ir gudrības stalažas un es nevaru dabūt to visu gatavu bet ar dauni varēsi gan. (Comment on this)
11:12a	tais gaismas plīvuros būs paslēpies tauriņš un gruzdēs uz palodzes grauzdiņš, no saules ņems enerģiju un sadegs drupačās, ko uzknābās balodis bez kuņģa čūlas un drāzīs gaisā iznēsāt jauno mēnesi, kas sastapsies ar saviem brāļiem no citām planētām, lai dzertu vīnu visu nakti un atstātu smiltīs nospiedumus, kā nogrieztam kokam mēra gadus pēr rimbuļiem, kur pirkstu var starpā iebāzt, bet kur aizbērt izkārtojua bedrīti, lai muša, kas ir patiesais dieva dēls, nevarētu baroties no nevienam nevajadzīga atkritumu, no dabīgā cilvēka atkrituma, ko pamazām sāk izmantot enerģijas radīšanā, lai efektīvāk varētu mukt no dieva, bet starp dievu un mukšanu ir dieva dēls kā tāds pludiņš vienmēr velkas līdzi kā jefiņš, ko neviens negrib pieņemt, kar ko neviens negrib dalīties vīnā un cigaretēs un kurš ir izsamisis gluži nepareizu iemeslu dēļ, jo nerod patiesumu savai mīlestībai, bet grauž semuškas un spļauj pa ceļam visu visumu piespļauj melno masu un balto piena ceļu, roda melnas artērijas kas kačā dieva pravas un nevar vien sātu noķert savā bezgalīgā lidojumā, jo tas jau reiz ir atkārtojies un tagad tikai drausmas palikušas kā resnās mieles, ko nevar noķert kā mailīti ar jēzus krustiņu ar jēzu kā pludiņu uz jēzu kā pludiņu nevar paļauties, ķerot mailes un visas citas zivis sastājušās kā uz parādi un hihina par tādu cirku un puspliku dieviņu klauniņu, kas ar petardēm gaiņājas no odiem bet ūdens dzīlēs rada savas niecīgās burbuļpasaulītes un kurina tajās plītiņas un dzer virtuvēs šņabi un kurī papirosu un dungo dumjas dziesmiņas un reizēm piedzeras lupatās, izkaujas, nodur viens otru, met savas atvases ārā pa logu, sauc sevi par bomžiem un saņem pabalstus, lai notriektu tos runās par literatūru un mākslu, gatavotu žurnālus "literatūra un māksla" un "avots" un kur tad tu esi mans dievišķais avots, ja es tevi gaidu a ar atplestām rokām tad nāc nu. (3 Comments | Comment on this)
11:45a	noalgots slepkava nav īsts slepkava, tas dara darbu ar roku un pinceti bet polinijs ir gaidīšanas svētki vislielākajam izvirtulim pasaulē un karabass barabass ir divas durvis saķēris rokās un cīkstas ar tām kā īstam vīram pienākas, bet tiklīdz dundega skali atnāk nost no pamatmalkas, tad rodas gaiši cerību svētki un drumstalas no nosnigušā polonija skaidām atdalas un reaģē ar reakcionāru kustību sešpadsmitajā gadsimtā, kas jau pats par sevi ir dievišķa komēdija un neļauj sevi terorizēt tik niekalbīgiem ļaudīm, kādi ir apguvuši amata mākslu un nepiedienīgi irgājas pat nepieklājīgi klāta galda galā, kad glāze jau nodžinkst un iestājas tumsa, lai visas lētā kristāla lustras gāztos pār cepešiem un tukšajiem deserta vīna glāžu kalniem, kas apklāti ar biezām zvērādām pret sasišanos un nievājoši glūn pa spraugu uz katru ienācēju, kas vēl nav pietiekami iereibis, lai to visu laistu gar ausīm, acīm un citiem dobumiem, kuri mūs uzrunā šai vēlā stundā un velta labas dienas un laimīgu, mierīgu nakti šajā baltajā palagā kas ir sniegt što imejet boļšoje vļijaņije.. jau sāk uzstāšanos traktors, bet tad apklust un tā minerālmēslainās ainavas ir piekusušas jau atraugāties vien, kur nu vēl raudzīties uz pārbagāto svētku galdu, kura daiļajās dzīlēs ir paslēpies kāds paputējis vīndaris un naglu sveramais aparāts un arī daži elektroniski tabloīdi gatavi bilst vārdu par krīzi biržā, par lielo depresiju un kara tuvošanos, lai visas armādas no kravas kuģiem un tos aizsargājošām zemūdenēm un izlūklidmašīnām virs galvas varētu sadoties rokās par kopīgu mieru uz zemes, lai daži būtu bagātāki, bet slinkākie mazliet nabagāki, bet lai pašā būtībā un kodolā katram būtu laimes sertifikāts un to varētu pārdot par zemāku nominālvērtību un iepirkt kādu zemes gabalu no kaimiņa nogrieztu, kādu kvadratūru kaimiņa daiļās ādas, tik svarīgi nepieciešamas viņam ziemā, kad salst, bet tad doties ar stopiem uz attālu valsti un izlikties tur par tīru, par tādu, kuram ādas netrūkst un sākt strādāt kādā maiznīcā, cepjot bulkas un pīrāgus un naudu sūtot mājās lai nomaksātu procentus par savu ieķīlāto ādu, ko viņš jau vairs nekad vairs neredzēs vairs. tāds liktens (Comment on this)
1:34p	rasas podiņā samājojuši zirnekļu bērni prasa pēc manis, lai gan es slēpjos aiz sava dzīvokļa loga un noklausos bērnu sarunas uz ielas, kad tiem pienāk zirnekļu ģimene un saka, lai tie padodas, lai ceļ rokas gaisā un tad tie liena pa padusēm un pārmeklē kabatas, izņem visas ēdamlietas, kas aizstieptas no brokastīm, kā arī no pusdienām paredzētās atviltnes, visi krājumi galvenie kādā šķūnī savilkti, bet retas provīzijas vienmēr var atrast s paļičnimi, tāpēc arī zirnekļi ir tik centīgi, jo viņiem citu nav ko darīt, tie pagaida, kad es noklausos un tad sāk pārmeklēt pagalma bērnus, liek tiem celt rokas gaisā un kājas turēt plecu platumā, kad meitenes paceļ rokas, tad viņām kleitas paceļas mazliet pa stilbu, bet zēniem paceļas sarkanie flaneļa krekli, to rūtiņas bolās, vai nepamanīs kādu novērotāju, bet es aizkāris zilu palagu logam priekšā, lai saule nespīd monitorā lūru tik acīs, tik piesardzīgs, ka gluži vai krauklim jābūt un nejauši jālido garām, lai mani pamanītu un tad es sevi kā atalgodams par veiklību izeju uz lodžijas, bet tur pilns ar rudens puķēm podiņos, karājas iesietas striķī un uz zemes pilns, dvielis uzmests pa virsu skanošajām trubiņām, kas piesietas pie satelītantenas, bet vienalga, kad stiepjos stūrī pēc krēsla, āboļi uz mani noboloas un mana roka aizskar dvieli, zem kura ir trubiņas, trubiņas saprot mājienu un iezvanas, ar pirmo reizi es domāju, ka tas kaimiņiem tur augšā ir speciāla parikte, tad sēdēju saulītē un turpināju tā domāt, bet jau ar otro reizi man kļuva skaidrs un es nepieļāvu promahu (Comment on this)
2:08p	pieliecos, lai pakasītu apkaklīti, bet tur daudzi daudzi tarakāni velkā apkārt saikli "jo", jo viņiem tā patīk, viņi saka, ko es varu iebilst, es vispār tikai novērotāja ādā iebāzts kabans, gaidu, kad nāks mani taisīt par šašliku vai vismaz uzcienāt ar mani pašu kā dieva miesu baudījis priesteris skraida apkārt kā dzelts ne drēbes laika uzvilkt ne kārtīgi saķemmēties kā uz augšu pasists jau trešo gadu nav saņēmis pensiju, bet arī nesūdzas un par to visvairāk ir sašutiīši ciema iedzīvotāji, kur tad paliek viņa pensija, ja tā nenonāk pareizās rokās, tad ir vajadzīga steidzama kolektīvā īpašuma pārdale, katram ir padoms, kā to paveikt, katrs grib izrādīties visdāsnākais un vismazāk saņēmušais, jo tā līdz nākamajām pagasta valdes vēlēšanām būs guvis visvairāk punktu, lai gan nekad nav zināms, ko no rīgas kādu depešu atsūtīs varbūt šogad ziemājie slikta raža, varbūt vajadzēs sēt vairāk biešu, varbūt kāds rīgas kungs sev kādu lieku mājeli kur pļavā uzslējis ka ne galu ne malu var redzēt, tāpēc papildu līdzekļi vajadzīgi novērošanas kameru iegādei, montāžai un uzstādīšanai, lai jau nākamajā rītā var nākt vietējās ciema pamatskolas audzēkņi praksē - demontēt kameras, sasist tās driskās un kliegt pēc palīdzības, kad saimnieks uz tiem rīda savus asinsuņus, kas atņirgtiem zobiem nerēķinās ne ar šķēršļiem, ne cilvēkiem, kas stāv tiem ceļā, skrien tikai visam cauri jau kuro reizi pasauli apskrējuši, bet vējš matos kā nerimstas tā nerimstas, tad saimnieks atstāj māju pārvaldīt savai vecajai mātei, iedod tai mazliet naudas, ko samaksāt puikām par malkas ienešanu istabā un pats aizdūdo kaut kādos labākos medību laukos, jo raugi šaisaulē pārā sīvs vējš pūšot un ledus no gaisa krītot un karman vairs nevar kājas pvilkt, jo viss esot sūds un tikai uz garīgo esot vērts vērsties, tāpēc kā debesu depeša bagātā aizgājēja plikumi raugās no debesīm un smīn savā bārdā, sak, redz kādi tie cilvēki muļķīši paši savos valgos sapinuši savas niecīgās ekstreminātes un odus bargi bar un nolād, ka tie pēdējo asini aiznes ar spaini, izlej atejas bedrē un paši pakrīt bezspēcīgi uz tualtes papīra ruļļu krāvuma, kas sagatavots piektā gada blokāde, lai nav tik tumša un pelēka kā pēdējo reizi, bet lai prieciņš zaigo acs kaktiņos un mutes kaktiņos vispār kaktiņos ir mūsu nākotne tāpēc ir jāpārbīda uzsvari un jāiesver mazliet vairāk auzu cepumi, bet gaļu lietot vajag mazāk, jo viena gaļas kilograma izaudzēšanai jāpatērē desmit augu valstības ogļhidrātu kilogrami, kas nav ekonomiski, bet mēs par cik tuvojamies totālai iznīcībai, tad mums jāsāk beidzo kļūt mazliet piesardzīgākiem. (Comment on this)

<< Previous Day

2007/09/14 [Calendar]

Next Day >>