tais gaismas plīvuros būs paslēpies tauriņš un gruzdēs uz palodzes grauzdiņš, no saules ņems enerģiju un sadegs drupačās, ko uzknābās balodis bez kuņģa čūlas un drāzīs gaisā iznēsāt jauno mēnesi, kas sastapsies ar saviem brāļiem no citām planētām, lai dzertu vīnu visu nakti un atstātu smiltīs nospiedumus, kā nogrieztam kokam mēra gadus pēr rimbuļiem, kur pirkstu var starpā iebāzt, bet kur aizbērt izkārtojua bedrīti, lai muša, kas ir patiesais dieva dēls, nevarētu baroties no nevienam nevajadzīga atkritumu, no dabīgā cilvēka atkrituma, ko pamazām sāk izmantot enerģijas radīšanā, lai efektīvāk varētu mukt no dieva, bet starp dievu un mukšanu ir dieva dēls kā tāds pludiņš vienmēr velkas līdzi kā jefiņš, ko neviens negrib pieņemt, kar ko neviens negrib dalīties vīnā un cigaretēs un kurš ir izsamisis gluži nepareizu iemeslu dēļ, jo nerod patiesumu savai mīlestībai, bet grauž semuškas un spļauj pa ceļam visu visumu piespļauj melno masu un balto piena ceļu, roda melnas artērijas kas kačā dieva pravas un nevar vien sātu noķert savā bezgalīgā lidojumā, jo tas jau reiz ir atkārtojies un tagad tikai drausmas palikušas kā resnās mieles, ko nevar noķert kā mailīti ar jēzus krustiņu ar jēzu kā pludiņu uz jēzu kā pludiņu nevar paļauties, ķerot mailes un visas citas zivis sastājušās kā uz parādi un hihina par tādu cirku un puspliku dieviņu klauniņu, kas ar petardēm gaiņājas no odiem bet ūdens dzīlēs rada savas niecīgās burbuļpasaulītes un kurina tajās plītiņas un dzer virtuvēs šņabi un kurī papirosu un dungo dumjas dziesmiņas un reizēm piedzeras lupatās, izkaujas, nodur viens otru, met savas atvases ārā pa logu, sauc sevi par bomžiem un saņem pabalstus, lai notriektu tos runās par literatūru un mākslu, gatavotu žurnālus "literatūra un māksla" un "avots" un kur tad tu esi mans dievišķais avots, ja es tevi gaidu a ar atplestām rokām tad nāc nu.