rasas podiņā samājojuši zirnekļu bērni prasa pēc manis, lai gan es slēpjos aiz sava dzīvokļa loga un noklausos bērnu sarunas uz ielas, kad tiem pienāk zirnekļu ģimene un saka, lai tie padodas, lai ceļ rokas gaisā un tad tie liena pa padusēm un pārmeklē kabatas, izņem visas ēdamlietas, kas aizstieptas no brokastīm, kā arī no pusdienām paredzētās atviltnes, visi krājumi galvenie kādā šķūnī savilkti, bet retas provīzijas vienmēr var atrast s paļičnimi, tāpēc arī zirnekļi ir tik centīgi, jo viņiem citu nav ko darīt, tie pagaida, kad es noklausos un tad sāk pārmeklēt pagalma bērnus, liek tiem celt rokas gaisā un kājas turēt plecu platumā, kad meitenes paceļ rokas, tad viņām kleitas paceļas mazliet pa stilbu, bet zēniem paceļas sarkanie flaneļa krekli, to rūtiņas bolās, vai nepamanīs kādu novērotāju, bet es aizkāris zilu palagu logam priekšā, lai saule nespīd monitorā lūru tik acīs, tik piesardzīgs, ka gluži vai krauklim jābūt un nejauši jālido garām, lai mani pamanītu un tad es sevi kā atalgodams par veiklību izeju uz lodžijas, bet tur pilns ar rudens puķēm podiņos, karājas iesietas striķī un uz zemes pilns, dvielis uzmests pa virsu skanošajām trubiņām, kas piesietas pie satelītantenas, bet vienalga, kad stiepjos stūrī pēc krēsla, āboļi uz mani noboloas un mana roka aizskar dvieli, zem kura ir trubiņas, trubiņas saprot mājienu un iezvanas, ar pirmo reizi es domāju, ka tas kaimiņiem tur augšā ir speciāla parikte, tad sēdēju saulītē un turpināju tā domāt, bet jau ar otro reizi man kļuva skaidrs un es nepieļāvu promahu