Kāda ir jūsu attieksme pret ubagiem? Jūs viņiem dodiet naudu, strikti nē vai izvērtējiet gadījumu? Es agrāk visiem devu, bet tad pieredzēju jocīgus gadījumus. Tagad dodu tikai ja prasa bērns.
Pāris gadus atpakaļ manā pilsētā, ik rītu sagaidot draudzeni autoostā, pie manis nāca klāt tante prasīt 20santīmus. Pieklājīgi saģērbta. Iesaucām viņu par 20santīmu tanti. Katru dienu viņa prasīja santīmus visiem pieturā pēc kārtas, un saņemot tos nekautrējās tūlīt pat vērsties pie blakus stāvošā cilvēka un uzbāzties arī tam. Nezinu, vai viņa neatcerējās ka katru dienu viņa man jautā un es turpinu atteikt, vai drīzāk viņai pilnīgi pofig. Kad pārgājām uz eiro, tad prasīja 80centus. Vēlāk sāku viņu manīt arī Rīgā, Origo. Kad pirmo reizi iedevu viņai 20santīmus un viņa piegāja klāt pie nākošā cilvēka prasīt turpat pieturā es sajutos apkrāpta. Diez cik viņai tur salasās pa visu dienu?
Šodien līdzīgi notika mini Rimi. Es parasti tēloju ka neredzu ubagus lai nav jāpiedzīvo neertas situācijas kad jālemj dot vai nedot naudu, kuru pati nenopelnu, kārtējam ubagam. Bet mani uzrunāja iekš Rimī kamēr iepirkos, prasīja vai varu palīdzēt. Es izvilku austiņas un prasīju kā varu palīdzēt, jo domāju ka vajag kautko atrast vai salasīt cenu vai tml. Vīrietim bija krietni piepildīti rati. Viņš izvilka invalīda apliecību un prasīja vai nevaru iedot pāris eiro. Es apstulbu un teicu ka man nav skaidrā un jau liku austiņas ausīs. Viņš atkal izvilka savu apliecību un jautāja Vaitad es nevaru aiziet līdz bankomātam izņemt piecīti.Tajā brīdī es sadusmojos un atbildēju ka esmu studente, bezdarbniece, un neko viņam neesmu parādā. Gāju prom un burtiski izvairījos no viņa pa visu mini Rimi, jo viņš man ik pa laikam tuvojās.
Ejot mājās sajutos ļauna, jo jā, es nenomirtu ja aizietu uz bankomātu, izņemtu sava drauga naudu un ziedotu viņam kādus divus eiro, bet tad atkal situācija ir tāda ka viņš man liek justies slikti par to ka ir invalīds... ja es strādātu es domāju ka ziedotu, bet ne tādiem kas šitā uzbāžas.. un kā rīkotos jūs?