Ho=Taï
Ho=Taï
- 13.11.26 12:41
- no Vikipēdijas: Fagota priekšteči bijuši pommers un bombarda.
-
0 rakstair doma
- 12.11.26 14:56
- Es gribētu nedaudz maiguma.
Ar vaniļas garšu. Var arī šokolādē.
-
2 rakstair doma
- 10.11.26 14:40
- Valsts policija aicina vecākus pievērst uzmanību saviem bērniem un iespējamām pārmaiņām viņu uzvedībā un ikdienā, piemēram, bērna interesēm, apģērbam, draugu lokam, dažādiem priekšmetiem, kas pēkšņi parādās istabā, dažādām nozīmītēm, kā arī tam, kādu saturu bērns patērē viedierīcēs.
-
1 rakstair doma
- 10.11.26 13:59
- TV3: Vairāk nekā puse pieaugušo Latvijā patērē nelegālu saturu
LETA: Vairāk nekā puse pieaugušo Latvijā ir apmierināta ar savu karjeras attīstību
-
6 rakstair doma
- 10.11.26 00:23
- "Kur tev sāp?
Māte satvēra viņa roku un uzlika sev uz sirds.
Kur? Es neko nejūtu.
Te var just labāk, viņa teica, uzlikdama vienu sīko pirkstiņu uz delnas dzīslas.
Tās ir tavas asinis. Vai tev tur sāp?
Nē, sāpes ir sirdī, tur tu tās nejuti.
Bet tēvs noteikti sajutīs. Tēvs bija dižs hakīms. Viņš var izdziedināt visus.
Nē. Tu neko nejuti tāpēc, ka dažreiz mums ir tādas sāpes, kas pieder tikai mums un nevienam citam.
Viņš sāka raudāt un māte paliecās uz priekšu un noskūpstīja viņa acis.
Nevajag. Ir jau labi."
/ Edvards Vitmors, Sīnāja gobelēns
-
ausīs: Rag'n'Bone Man - Human
-
8 rakstair doma
- 8.11.26 00:28
- Ar Junkuru jau kādu laiku bija tā kā ar radinieku krietnos gados - tu saproti, ka katra ziema, pavasaris un rudens var būt pēdējais. Es viņu atradu pirmajos bēniņos, kuros es iedomājos viņu meklēt. Pirmā reakcija bija atvieglojums, ka šis viss nepārvērtīsies par neziņu, šaubām, sāpēm un vainas sajūtu. Tad šis viss bija no apjausmas jāpārvērš faktā, un sajūtot sastingušo ķermenīti, kas bija ieritinājies siena kaudzē, emocijas nebija ilgi jāgaida. Tas nebija tik brutāli, kā ar pirmo suni, bet es domāju, ka toreiz pie vainas bija fakts, ka es tam piegāju ar zināmu bravūrību. Es pārāk labi par sevi nejustos, ja šoreiz es visā šinī procesā būtu noturējis taisnu seju.
Jāsaka, šis ir bijis diezgan savdabīgs kaķa gandrīz divdesmit gadus ilgs mūžs. Es to zinu no tās vietas, kad viņš tika glābts no cilvēku ļaunuma, kas viņu ir pametuši vasarnīcā, kas visdrīzāk tomēr ir bijusi konkrēto glābēju projekcija, nevis fakts. Tad sekoja mēneši kopā ar citiem glābtiem kaķiem, un tad mēneši jauno māju pagultē, pirmš viņš kļuva gana drosmīgs, lai spētu tuvoties cilvēkam. Vēlāk sekoja stresa pilnas pārmaiņas, kurās viņš iepazina vairākas pagaidu mājas. Tad mēs atklājām viņa īsto mednieka un aizstāvja dabu, taču blaknes tam bija tuvas attiecības ar vetārstiem. Visbeidzot viņš nonāca savās īstajās mājās, kur viņš varēja kilometriem klīst apkārt pa mežu, ziemas skarbākajos salos atrast siltumu, un vasarā atjaunot spēkus un savu cēlo balto kažoku. Lai kāds mežonis viņš arī nebūtu, ap to laiku viņam jau patika cilvēku kompānija, un atšķirībā no brālīšiem, viņš nevairījās no ballītēm. Un, protams, viņa veiksme bija arī tā, ka cilvēku drāmas viņu vairs neskāra, un viņam bija iespēja savas vecumdienas pavadīt savās mājās ar retām vizītēm pilsētā. Viņš savas dzīves laikā paspēja iepazīt arī vairākus cibiņus, kas viņam ir palīdzējuši vienā vai otrā veidā. Domāju, ka kopumā šī bija laba kaķa dzīve. Paldies viņam, un paldies visiem tiem, kas ir bijuši ar viņu ilgāku vai īsāku brīdi.
Nenosodiet skarbi, ja visi vārdi nav uzrakstījušies veiksmīgi. Vienkārši negribējās šo atlikt vai turēt sevī.
-
12 rakstair doma
- 5.11.26 21:51
- Es jums neizstāstīju sapni, ko redzēju pirms pāris dienām, kad iemigu, klausoties radio1, bet vispār man bja jādodas uz radio piedalīties vienā sarunā, citiem vārdiem sakot, es aizmiegu un redzu, ka esmu iesaistījies, pareizāk sakot, vadu kaut kādu kaujinieku grupējumu, kura uzdevums ir ieņemt Latvijas Radio, kaut kur zemapziņā ir nojauta, ka mēs to darām cēlu mērķu vārdā - lai pārbaudītu drošības dienestu reaģēšanas spēju vai pierādītu, ka tie nekam neder, taču mums ir automāti un maskas, mēs ienākam radio telpās, pirmo paņemam apsargu, tad dodamies pa lielajām kāpnēm augšup, mūsu mērķis ir izdzīt no ēkas visus darbiniekus, bet viņi neko nesaprot, neņem mūs pierē, pretojas, un mums ir dažs labs jānogrūž lejā pa pakāpieniem, gribas izšaut griestos kā filmās, es mazliet uztraucos, jo negribu nevienu savainot, bail arī, ka mani pazīs un teiks: "Ā, Dienasgrāmata, tas tu?!", es visu laiku piekārtoju masku, kas nav nekāda maska, bet vienkārši šalle, ko es aptinu ap muti un nosedzu pieri, beigu beigās misija daudzmaz izdodas, mēs visus esam izdzinuši uz ielas, pēdējo izgrūžam apsargu, kurš no ārpuses piekarina durvīm lielu piekaramo atslēgu un ieslēdz mūs, fak, un te mēs saprotam, ka netiksim ārā, kamēr neieradīsies kaut kāda specvienība Alfa vai Omega un nenošaus mūs visus uz līdzenas vietas.
-
1 rakstair doma
- 4.11.26 19:56
- Bezgalīgs vampīrismiņa rersurss ir uzdirst teilores griftas faniem. mmmm. ņom ņom ņom
-
1 rakstair doma
- Disclaimer
- 4.11.26 11:09
- Tagad, kad es beidzot esmu noskatījies Andor, sāku skatīties Disclaimer. Pirmā sērija šķita diezgan nekāda, bet es nolēmu uzticēties atsauksmēm, un jāsaka, ka atsauksmēm ir taisnība. Varbūt drāma man šķiet mazliet vecmodīga, bet empātija labi ieslēdzas. Manuprāt tā ir laba pazīme, ja tu vari just līdzi pilnīgi unrelatable stāstam. Mazliet neparasts šķiet tas narration, kas pēc situācija pārslēdzas no iekšēja uz ārējo, bet ne sliktā nozīmē, man vienkārši nenāk prātā citi piemēri.
-
0 rakstair doma
- 3.11.26 19:19
- Pat vairs,(tm) kartupeļi ar (tm) saldējumu vairs nav tas.
ja tu vari uztaisīt lietas mājās, tad nafig vispār līst ārā no mājām? izņemot, ja tas kāds var izdarīt nu tā ka galvu reibinoši labāk.(tad var nopizģīt idejas un prasmes)
Nu vai baigais slinkums, tāds ka uuuurgghh, bring me food biiiitch...huuullllk hunnnggrryyy..uuuurgghhh
-
0 rakstair doma
- 3.11.26 17:12
- šovakar bija skaistais saulriets.
-
1 rakstair doma
- Līdzāspastāvēt
- 3.11.26 12:51
- Te izgājšnedēļ uznāca kārtējā ģenealoģijas izpētlēkme, noraku diennakti, lasot baznīcgrāmatas, reģistrus, starpkaru perioda Latvijas pasu datubāzi, nu tādas lietas. Periodika.lv un raduraksti.lv vienu brīdi bija tik daudz vaļā pārlūka lodziņu, ka datora resursi beidzās.
Tagad man ne tikvien igauņu zari ir super apzināti, bet arī baltvācu, un, kā izrādījās, arī īsteno prūšu un šļahtiču combo ir daudz maz skaidri. Te vēlreiz milzu pateicība vectētiņam, no kura esmu mantojusi no rūtiņu burtnīcas izrautu vidus lapu ar pierakstiem un zīmējumu par viņa apzināto personu loku, kas nu ir izrādījies 100% akurāts materiāls.
Tomēr šis ieraksts nav par aizkustinājumu un asaras izsitošo laimes sajūtu, kas izraisās, kad tu piecos no rīta 845.lapā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzes 1856.-1893. gada alfavitā beidzot tiešām ieraugi “Antonia Lechowitsch mit Alexander Iohann Dudat” vai Liezēres pagasta grāmatā atrodi “Minne Iwankaln” dzimšanas faktu 1873.gadā.
Lai pieminētie Antonia un Alexander Iohann būtu varējuši apprecēties, tiem bija jāpārvācas no Prūsijas uz Rīgu (tiešām nezinu, kāpēc), jātiek reizes 3 uzsauktiem gan luterāņu, gan katoļu draudzēs, Alexander bija jāpāriet katoļu kārtā, un tas viss aizņēma 2 gadus. Liela mīlestība, jādomā. Spriežot pēc tā, ka man ir vairāki 1–1.5% ģenētiski relevanti ļaudis piemačoti iekš myHeritage, kuru uzvārds ir Liachiavichus vai Dudat (visi Vācijas resp. bij. Prūsijas pilsoņi), no Mazlietuvas tur masveidā gājuši prom pagarākā laika nogrieznī, un viens - pat ar kājām uz Liepāju, par ko periodikā var atrast kriminālpolicijas ziņu, ka no Lietuvas SSR puses bez atļaujas ienācis Jānis Jāņa (Iohann Iohannovič) dēls Dudats, laikam jau nācis pie brāļa uz Rīgu.
Baznīcgrāmatu saturs raisa vislielākās pārdomas. Tas Rīgā atrodamais dokumentētais tautību mikslis ir vienkārši neticams. Tā kā man tagad nācās palasīt gan katoļu, gan baptistu, gan luterāņu grāmatiņas, nevarēju nepamanīt gan to paralēlo līdzāspastāvēšanu (Vidzemes) zviedru, igauņu, somu; (Kurzemes-Zemgales) poļu, prūšu, baltvāciešu un aškenazi, gadās pa kādam franču vai itāļu uzvārdam, (Latgales) slāvu, krievu vecticībnieku - it kā nodalīto, bet nu laikam jau daudz maz blakus eksistējošo paralēlo realitāšu esību. Rīga ir konkrēta daudznacionāla metropole, kur katram ir savs it kā konkrēts nodarbes veids un niša. Sevišķi ap 1880.-1939. gadu periods ir dikti aktīvs un industriālās revolūcijas dzīts lēcienveida attīstības moments.
Ulmaņlaiku periods ir ļoti bagāts ar informāciju par to, kā cilvēki ir vēlējušies pārsaukties, mainīt uzvārdus, tautības un pilsonības. Gandrīz 100% gadījumu vācu, ebreju un krievu tautību pārstāvji vēlas kļūt par Dzelmēm, Vilkiem, Kārkliņiem vai Mauriņiem.
Kurpretim 2026.gadā, pieaugot dažādās platformās testētajām personu grupām, arvien precīzāk iezīmējas reģionālās atpazīšanas iezīmes un skaidrāk iespējams izprast no kurienes latvieši ir latvieši. Tā piemēram, šī ieraksta autore 6 gadu laika gaitā no ~83% Latvian ir kļuvusi par 67% Latvian, un pārējais ir 10.3% Lietuva/(Prūsija), 4.1% Igaunija, 13% Vācija, 2.6% Greek&Balkan, un pa mazam gabaliņam Finnish, Swedish un Asturian.
Stāstam morāles nav. Pasūtīju arhīva izziņu par vecvectēva un vecvecmammas vācu pasi un valstvāciešu izbraukšanas uz fāterlandi apliecības. Cerams, ka nenoderēs.
-
5 rakstair doma
- 2.11.26 16:45
- Ir tāds "straight man" humora žanrs - absurdu stereotipu kopums par to, kā vīrieši uzvedās dažādās sadzīviskās situācijās. Kaut kāda iemesla dēļ man tos sanāk novērto Stockmann pārtikas notaļā. Vienā reizē džeks savai draudzenei skaidroja, ka viņš kā vīrietis nevarēs ēst kaut kādu produktu, jo tas satur soju. Jaunākajā epizodē kāds cits džeks savai draudzenei stāstīja, ka viņš lietos apsvērto uztra bagātinātaju, kas laikam bija kaut kāds augu izcelsmes pulveris, ja tas saturēs arī kreatīnu. Gaidu to brīdi, kad kāds tajā veikalā meklēs krējumu ar testosteronu.
-
4 rakstair doma
- 2.11.26 11:17
- atgriezos no Venēcijas, kur biju skriet pusmaratonu.
un vislabākais tajā visā bija tas, ka biju ar draudzeni - mēs izdomājām, mēs pieteicāmies, mēs aizlidojām un mēs noskrējām. visu pašas!
beigās pavadīju vairāk kā nedēļu saulainās saulainās kanālmalu pastaigās. apskatīju nebeidzamas izstādes, kuras nepaspēju maijā. satiku visādus pārsteidzošus cilvēkus. izdzēru savu bļodiņu spritču un apēdu savi katliņu zivju.
(starp citu, es lēnītēm kāpju uz pesketārieša takas, un tas ir labi)
pusmaratona distance tikai pēdējos piecus kilometrus pa īsto Venēciju, jo sākas kotinentā un tad pa to lielo garo tiltu, es tur biju savākusi spēciņus, lai kārtīgi rautu kanālmalas, bet, izrādās, skrējienu biedri baidās no ūdens, un paisuma laikā skriet sanāk arī pa "līdz-potītēm-ūdeni", kur dažs labs mulsa un apstājās, un meklēja labākās vietas, kā apskriet, veidojot šausmīgus sprūdņus. es triecos caur peļķēm, kāda jēga izvairīties, finišs jau pēc dažiem kilometriem, bet tāpēc beigās man sanāca zemāka sirdsdarbība kā visā trasē, jo es ik pa brīdim dabūju gandrīz pastāvēt uz šauriem tiltiem aiz tādiem "aij aij, slapjš!" mīkstuļiem. tik un tā, fuf, iznāca sub2h, starp citu, jā, mans pirmais sub2h!
-
3 rakstair doma
- 2.11.26 09:30
- No noklausītajām sarunām
Divas ļoti jaunas meitenes vilcienā (cik var spriest, studē medicīnu vai varbūt sporta akadēmijā)
- Zini, kas ir dirsā? Fizioloģija!
- Tā, ka DIRSĀ DIRSĀ??
Tālāk nevarēju sadzirdēt, vien to, ka “fizioloģijas” ir divas un uzreiz pēc tam nāk “traumas”.
-
2 rakstair doma
- 31.10.26 16:24
- Helovīnā es varētu pārģērbties par kādu juridisku dokumentu. Tiesas pavēsti, piemēram. Vai apkures rēķinu.
-
4 rakstair doma
- 31.10.26 15:43
- šajā dienā pirms 20 gadiem:
esmu tavs klimats
mainīgs un pierasts
tu mana stacija
deviņas bākas
mērglāze, reostats
lietus, kas sākas
piepilda septiņsimt
piecdesmit trīs
petri trauciņus
grimstošas kultūras
dīgstus un augļus
noskalo zīmes
ar krītu, kas rakstītas
slimības vēstures
tāfeles miesā
esmu tavs klimats
un zinu, ka taisnību
meteorologi
neteiks pat tiesā
-
2 rakstair doma
- Kino: Filipiñana
- 31.10.26 08:06
- Man nav skaidra kino izrādīšanas ekonomiskā puse, tāpēc katrs Riga IFF ir tāda kā viktorīna, kurā es mēģinu atrast līdzsvaru starp labu kino un ekskluzīvu iespēju. Es ne vienmēr pārdzīvoju, ja es netieku uz kādu izpārdotu seansu, bet ir bēdīgi, ja filma pēc tam neparādās kinoteātru apritē, un interneta plašumi man arī nekādi nepalīdz. Es jau pirms festivāla nojautu, ka man varētu patikt Filipiñana, lai gan vēl nenojautu, kas tieši būs šīs filmas panākuma atslēga.
Būtu grūti šo filmu nosaukt par absurdu komēdiju, bet es nezinu, vai man nāk prātā labs apzīmējums situācijai, kad redzot komiski absurdu situāciju, redzētais šķiet vairāk bēdīgs kā smieklīgs. Šķiet, ka tieši tas filmā tika izdarīts labi, ka paņemot sisuāciju, ko mēs jau racionāli varētu gribēt nosaukt kā absurdu, tā tiek atēlota vēl absurdākā veidā, lai mēs ne tikai saprastu, bet arī sajustu šo absurdumu. Jāsaka gan, ka filma paļaujas arī uz skatītāja diezgan lielu empātiju un izpratni par varas attiecību problēmām. Vairākas sitācijas tajā netika skaidri parādītas un izskaidrotas, bet tu kainda saproti, kas te tikko notika. Bieži vien situācijas kadrējums ļoti uzskatāmi demonstrē to, ko tas atstāj ārpus kadra redzamās daļas. Piemēram, šķita diezgan jocīgi kādu laiku vērot fonu un cilvēkus no jostasvietas uz augšu, lai gan skaidrs, ka faktiskā drāma šobrīd risinās uz zemes, bet šobrīd nav svarīgas paša notikuma detaļas, bet gan tas, kā mēs par to jūtamies.
Bet kā jau minēju, skatītāja empātija un varbūt pat attieksme pret pasauli kopumā te spēlē lomu. Ja kādam šķiet, ka pasaules jau ir gana perfekta vieta, un visi tajā ir saņēmumši pēc nopelniem, šī filma var nespēt aizskart emocionālās stīgas. Man gan šķiet, ka šādiem cilvēkiem vispār iet grūti ar savu emocionālo stīgu sasniegšanu, un drīzāk būtu jāsāk ar savas emocionālās pasaules atkopšanu kādā terapijā. Kaut kas par to, kurš te kurā situācijā ir paēdušais, un ko viņam nav lemts saprast.
-
0 rakstair doma
- 31.10.26 01:08
- es uzrakstīju tiktokā "replace yourself with a death certificate", mani atkal nomarķēja kā buliju
ou my faking goooood, par kaadiem siisiishiem ir kljuvis internets
zin kas ir bulijings? kad tevi atspārda uz asfalta un tu rij asins pa celjam no skolas, katru dienu, tikai tāpēc ka tev ir labākas drēbes.
ielu dzīve bļe. deal with it, kaujies nshit, sit kam vari.
tas mūsdienu pussijisms man besī
-
2 rakstair doma
