Jauns variants spēlē "ierieb draugam" - iebīdi to kādā skolas programmā :D

(Reply to this) (Thread)

Šķiet gan.

(Reply to this) (Parent)

Heheeeeeee.
Nu tu zini, kā jūtas Veidenbaums, savā zārkā grozoties katrā literatūras stundā, kur šo piemin.

(Reply to this) (Thread)

Viņu vismaz (cerams) nerok ārā, lai paprasītu, kur viņš iedvesmu smeļas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nosmējos.

(Reply to this) (Parent)

Jā, bet iedomājies, Jaunsudrabiņu tak viņi nevar nointervēt bez garu izsaukšanas seansa, bet te - dzīvs rakstnieks! :)

(Reply to this)

Tu varētu uzrakstīt viņai, ka vajadzēja likt komatu pirms "par", bet rakstīt viņa var tā, kā pati domā vai jūt.

(Reply to this) (Thread)

Nu bet viņa taču nedomā un nejūt, jo tas taču ir obligātais darbs, kas jānogrūž.

(Reply to this) (Parent)

vienkahrshi uchene no sehrijas - es jums iemahcihshu mihleht raini

(Reply to this) (Thread)

Es viņai pašai iemācīšu!

(Reply to this) (Parent)

Es gan atbalstu skolotāja uzstādījumus. Droši vien tāpēc, ka man patīk strādāt pie projekta, kam ir stingri ierobežojumi. Tas ir izaicinoši un atbilstoši dzīvei.
Bez tam, kāda starpība vai autors ir favorīts vai nē - ja jāiemācās literatūras analīzes noteikumi (vai ko nu īsti lieteratūras uzdevums ir iemācīt - ne es to skolā sapratu, ne arī tagad pēc skola beigšanas), tad nav iemesla, lai visa klase to nedarītu, izmantojot viena autora darbus par uzskates materiālu, lai pēc tam būtu vieglāk salīdzināt un paplašināt secinājumus.

(Reply to this) (Thread)

ēēē, tu vispār saproti, ka tavs ieraksts apgāž pats sevi? T.i., ja tu nevienā acī neesi sapratis, ko tev literatūrā gribēja "iemācīt" (un stulbs tak it kā neesi), tad acīmredzot metode, pēc kādas tev to mācīja (obligātā lasīšana, obligātās pareizās atbildes uz obligātajiem debīlajiem jautājumiem) nestrādā.

Literatūras uzdevums, manuprāt, ir iemācīt apieties ar grāmatām - lasīt ar izpratni un darīt to patstāvīgi. Šādiem nolūkiem visloģiskāk ir sākt ar autoriem, kuri pašam patīk un ir saprotami (tāpat kā, piemēram, matemātikā sāk ar saskaitīšanu un pēc tam pāriet uz kvadrātsaknes izvilkšanu). Atšķirība tikai tur, ka princips "saskaitīt ir vieglāk nekā izvilkt kvadrātsakni" ir daudzmaz universāls (atkarīgs no cilvēka prāta uzbūves), bet "saprast Ievu Melgalvi ir vieglāk nekā saprast Raini" ir ļoti individuāls pasākums (atkarīgs no emocionālās pieredzes/pasaules uztveres).

Bez tam - tā jau nav nopietna analīze, tā ir debīla prezentācija uz pieciem slaidiem. Kas tērē manu laiku, bļ.!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu neatbildi tiem skolniekiem. Lai iemācās, ka autori mēdz būt neatsaucīgi.

Par litartūras uzdevumu nevaru diskutēt, jo, kā jau teicu, neesmu izpratnis šāda obligātā mācību priekšmeta būtību. Atceros, ka vidusskolā bija viena meitene, kas saprata to visu, kas spēja analizēt darbus un izvilkt autora vēstījumu. Kad viņa stāstīja skolotājai savas domas, visa pārējā klase skatījās pavērtām mutēm. It was magic. Es to _mazliet_ iemācījos vēlāk pateicoties melora, kura prata analizēt filmas - un literatūra nav īpaši tālu no kino. Tad man šis tas sāka pielekt par metaforām un varoņu iekšējām motivācijām u.c. autoru krāniņu staipīšanas paņēmieniem. Tā laikam būtu tā lasīšana ar izpratni. Skola man to neiemācija. Bet vai tāpēc, ka nelasījām Azimovu, vai arī tāpēc, ka nebija saprotams mērķis - to es nemāku pateikt. Man likās, ka literatūrai jāiemāca sarunās ar gudriem cilvēkiem vismaz nojaust pēc tālām atmiņām, ko otra pieminētais autors ir rakstījis un par kādu gadsimtu tas bija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ieva uzrakstīja spīdošu dokumentu, bet Tu gan, man šķiet, neesi ierubījies nemaz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt literātiem sava valoda, kuru mēs pārējie nesaprotam? Ja literatūra ir absolūti individuāls pasākums, tad neredzu jēgu/iespēju veidot obligāto mācību priekšmetu "literatūra". Jābūt taču tomēr kaut kādām universālajām lietām, ko var mācīt.
Es necenšos viņai oponēt, tieši otrādi, šādi stulbi teksti un jautājumi ir mans veids kā es mācos un izprotu lietas. Protams, neviena uzdevums nav mani mācīt.

(Reply to this) (Parent)

P.S. Tagad redzēju to referātu un beidzot sāku saprast Ievas pozīciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jeij :D Es pieļauju, ka tavs iepriekšējais "stulbais" jautājums ir atbildēts, vari uzdot nākamo.

(Ja nop., ļoti valīds jautājums, tikai nezinu, kā bez papīrīša varu to atbildēt. Nu labi.)

Kā cilvēki mācās fiziku? Tā, ka viņiem vispirms ir reāla pieredze (āboli krīt uz leju), pēc tam ir sākumskolas "dabas mācība", kurā aicina novērot, kā notiek dabas parādības, un izdarīt secinājumus, pēc tam ir likumi, pēc tam pavisam advancēti uzdevumi, kam grūti piemērot reālus piemērus.

Tajā pašā laikā - kā cilvēki mācās dzīves/emocionālo pieredzi?
1) vienīgais bērns ģimenē, nekomunicē ar vienaudžiem, bet daudz runā ar vecākiem
2) bērns ģimenē, kur vecāki dzer, bērns lielāko daļu laika pavada uz ielas, bēgot no piekaušanas
3) bērns daudzbērnu ģimenē, kur vecākie bērni pieskata/dresē jaunākos
4) bērns vientuļā vecāka ģimenē vai bārenis

Katram bērnam ir radikāli atšķirīga izpratne par ģimeni, līdz ar to katram būs citi teksti, kas viņu uzrunās, pie tam nav paredzams, kuru kuri uzrunās. T.i., posmā, kurā fizikā ir "novērojam, ka āboli krīt uz leju", emocionālajā/dzīves pieredzē (par ko runā literatūra) katra izpratne par "mammu" būs cita, reizēm pat nesavienojami cita. "Novērojam, kā mājās uzvedas mamma" vienkārši nestrādā, jo mamma nav ābols.

Līdz ar to loģiska ir individuāla pieeja, katram bērnam piedāvājot/ļaujot izvēlēties tekstus, kas viņu uzrunā, nevis piežmiegt visus pārbaudīt un novērot vienu un to pašu.

(Reply to this) (Parent)

Vārdsakot, ir "universālas" lietas, bet katrs tās izprot citādi. Tāpat kā praktiski visiem ir priekšstats par sakrālo, bet ir pilnīgi idiotiski mēģināt iemācīt kristietību budistam. Vai musulmanismu cilvēkam, kam svēts ir brīdis, kad tu esi atpīpējies zāli un tev atveras čakras.

(Reply to this) (Parent)