P.S. Tagad redzēju to referātu un beidzot sāku saprast Ievas pozīciju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jeij :D Es pieļauju, ka tavs iepriekšējais "stulbais" jautājums ir atbildēts, vari uzdot nākamo.

(Ja nop., ļoti valīds jautājums, tikai nezinu, kā bez papīrīša varu to atbildēt. Nu labi.)

Kā cilvēki mācās fiziku? Tā, ka viņiem vispirms ir reāla pieredze (āboli krīt uz leju), pēc tam ir sākumskolas "dabas mācība", kurā aicina novērot, kā notiek dabas parādības, un izdarīt secinājumus, pēc tam ir likumi, pēc tam pavisam advancēti uzdevumi, kam grūti piemērot reālus piemērus.

Tajā pašā laikā - kā cilvēki mācās dzīves/emocionālo pieredzi?
1) vienīgais bērns ģimenē, nekomunicē ar vienaudžiem, bet daudz runā ar vecākiem
2) bērns ģimenē, kur vecāki dzer, bērns lielāko daļu laika pavada uz ielas, bēgot no piekaušanas
3) bērns daudzbērnu ģimenē, kur vecākie bērni pieskata/dresē jaunākos
4) bērns vientuļā vecāka ģimenē vai bārenis

Katram bērnam ir radikāli atšķirīga izpratne par ģimeni, līdz ar to katram būs citi teksti, kas viņu uzrunās, pie tam nav paredzams, kuru kuri uzrunās. T.i., posmā, kurā fizikā ir "novērojam, ka āboli krīt uz leju", emocionālajā/dzīves pieredzē (par ko runā literatūra) katra izpratne par "mammu" būs cita, reizēm pat nesavienojami cita. "Novērojam, kā mājās uzvedas mamma" vienkārši nestrādā, jo mamma nav ābols.

Līdz ar to loģiska ir individuāla pieeja, katram bērnam piedāvājot/ļaujot izvēlēties tekstus, kas viņu uzrunā, nevis piežmiegt visus pārbaudīt un novērot vienu un to pašu.

(Reply to this) (Parent)

Vārdsakot, ir "universālas" lietas, bet katrs tās izprot citādi. Tāpat kā praktiski visiem ir priekšstats par sakrālo, bet ir pilnīgi idiotiski mēģināt iemācīt kristietību budistam. Vai musulmanismu cilvēkam, kam svēts ir brīdis, kad tu esi atpīpējies zāli un tev atveras čakras.

(Reply to this) (Parent)