Katram ir savas atbildes uz sho jautaajumu......

(Reply to this) (Thread)

tb uz shiem jautaajumiem

(Reply to this) (Parent)

man nav nevienas.

(Reply to this) (Parent)

Cik draugu, tik atbilžu.

(Reply to this)

Es gan domāju, ka pati zini atbildes.
mana doma:
draugs nedrīkst būt akmens kaklā (vai vari saukt to par saiti ar šo cilvēku). un tā ir katra paša atbildība nekārt sev tos akmeņus un arī citiem. katrs akmens tikai padara cilvēciņu arvien nebrīvāku. Tos akmeņus visus var nomest nost! vienkārši sajūti fiziski - šajā mirklī un arī citos: vai tas kā tu rīkojies gadījumā nav tāpēc, ka esi iekārusi akmeni? ja ir, tad met nost un domā ar savu galvu.
tikai draudzība bez akmeņu kāršanas var būt veselīga. un ja bez akmeņiem, tad visi tavi jautājumi ir muļķīgi.

tādu fīču pamēģini: domās (bet piedomā tā, ka redzi un jūti visu to..)tātad, domās viena brauc uz kādu pilsētu, kur esi bijusi, un kas tev patīk - brauc uz Pēterburgu/Londonu/Parīzi da vienalga. sāc ar to, kā ej pirkt biļeti. ieliec biļeti kabatā un sajūti prieku. Tevi NEVIENS vairs neapturēs. dodies viena uz staciju/lidostu. kāp transportā. UN ATSTĀJ VISU - draugus, domas, darbus... tu brauc viena. Un pavēro: ko Tu nevari atstāt? kas tev liek aizķerties. Ja kāds traucē, tad vienkārši atstāj to sajūtu, pamet, sarauj saiti. Sajūti krēslu, skaties pa logu. Tu brauc. Viena. Atstāj visu. Un pārliecinies domās, ka tiešām nekas tevi netur/nesaista, lai vari brīvi staigāt pa savas pilsētas ielām, kurp brauc. Pastaigā pa pilsētu. Tu zināsi pa kurieni. Tu sajutīsi smaržu. Tu būsi brīva!
Tad brauc brīva mājās. Un mājās esot sajūti, kad akmeni kar sev kaklā. Met nost! Bez tā tikai var būt īstas attiecības.

(Reply to this) (Thread)

žetons. un paldies.
tb sanāk tā, ka ar draudzību ir tāpat kā ar mīlestību - tāpat kā nav mīlestības attiecībās, kurās viens jūtas vainīgs, piesaistīts, nebrīvs, kurās trūkst elementāras pašpietiekamības, tāpat ir arī ar draudzību - ja kādam tas ir pienākums vai atkarība, nevis brīva izvēle katrā "draudzības aktā", tad tā ir nevis draudzība, bet izmantošana.
un patoloģiski gan tad, kad kāds man ir "vajadzīgs" un es no viņa sagaidu "draudzību", gan arī tad, kad es kādam esmu "vajadzīga" un piekrītu satikties/parunāties/whatever tikai "draudzības dēļ".
lai arī, no otras puses, ētikas kodekss jau pastāv anyway, t.i., kretīnisms paliek kretīnisms arī tad, ja veikts pret draugu. bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kretīnisms - ir tāda lieta. kaut man šķiet, ka bieži vien šo kretīnismu iemesls, vai pareizāk sakot tas, kas rīcību padara par kretīnismu, ir tieši tās saites. Bez tām daudzi kretīnismi nemaz tādi vairs neizskatās. šķiet. nu nezinu, ko tu esi tur sastrādājusi:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

danē, neko īpašu. šitā tēma manī sēž jau kopš gada sākuma. vienkārši man ir pietiekami maz draugu, lai es jūtīgi reģistrētu visādus sīkumus, kas notiek manās attiecībās ar viņiem (pareizāk, abpusējās attieksmēs). plus vēl salīdzinoši nesen pazaudēju dažus. nu, vienu noteikti, otru varbūt. un divi atrodas uz tās sasodīti netveramās robežas starp "draugu" un "paziņu".
jautājums, protams, ir par uzticēšanos. cik lielā mērā es gribu/varu atļauties viņiem uzticēties, un otrādi.

da vienīgie kretīnismi, kas man tiešām var kaut ko nodarīt, ir situācijas, kad viens ir uzticējies otram un otrs ir viņu (tīši vai netīši) ievainojis, balstoties uz šīs iegūtās informācijas. pārējo var ļoti viegli laist pār galvu. un šitais te ir bijis abpusēji. grūti piedodama lieta, t.i., grūti norakstāma uz "ja cilvēks ir kādam uzticējies, tad pats vainīgs".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mjā, cilvēciņiem patīk pļāpāt. un sienām ar galu galā ir ausis.
es vispār tā nekad neesmu sapratis: kas ir 'draugs'. paša vārda būtība kāda? varbūt, ka man tādu vienkārši nav? nezinu. ir cilvēki, ar kuriem man varāk patīk būt kopā, cilvēki ar kuriem mazāk. un kad kādu gribu sev blakus, tad arī daru, lai tā ir. kāpēc sarežģīt? kāpēc sākt dalīt draugos un paziņās un svešiniekos? Lai varētu sevi ierobežot? savās emocijās? lietās, ar kurām dalos? pē.
visi forši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, man liekas, ka tā ir tāda pasauļu saskarsmes lieta. cik lielā mērā mana & tava pasaule pārklājas, cik ir to tēmu, par kurām mēs varam runāt, cik ir to vārdu, kurus mēs varam pateikt, ticot, ka otrs sapratīs, un cik ir to brīžu, kuros viens otram varam (un vēlamies!) palīdzēt (jo 100% pašpietiekamība, protams, izklausās skaisti, bet praksē - vismaz man - diezgan grūti realizējami).

un sadalīšana pamatā ir vienkāršojoša, nevis sarežģījoša. t.i., stereotipu veidošana lielākoties ir baigi OK (tā palīdz mums tikt galā standartsituācijās), tikai reizēm ir brīži, kad šie stereotipi ir jāsagrauj, lai varētu redzēt visu kopumā. tāpat arī dalīšanai draugos/paziņās/svešiniekos ir tīri praktiska nozīme ikdienā (ar kuru piekrist aiziet iedzert alu, lai arī jūties noguris un nesavākts, kuram atteikt; kuram apjautāties, vai viņš nevar man palīdzēt, kuram pat nemēģināt kaut ko lūgt etc.)

(Reply to this) (Parent)

atstāt. nomest. nafig. ja grūti. ja negrib wairs. ja jūt ka naw. bet atbildība aizmirsās. atbildība par to ko pieradini IR jāuzņemas. un war atteikties no attiecībām. protams war jo labumu no saknēs slimām attiecībām negūst ne wiens ne otrs ne apkārt stāwošie. bet newar wienkārši nomest to akmeni. ir jāprotas wiņu nolikt. ideālā wariantā tur kur paņemts. (bet tas parasti naw iespējams.)jāuzņemas tādā mērā lai aiz sewis neatstātu iztukšotu un mirstošu cilwēku. tādā mērā lai neaizietu līdz paņemot wisu un nesadalot. konkrētā gadījumā tas jau ir tikai izjūtas jautājums. jo ja nesadala. ja atstāj kaut ko nepabeigtu nesaprastu wai izmīdītu tad ne cik tālu no tā aiziet neizdodas. tad tas paliek te pat blakus par atgādinājumu kaut kam kroplam un neglītam. un ja wienā brīdī tādi kropli skati ir wisapkārt tad wairs naw ... smuki.

(Reply to this) (Thread)

nu, par laimi, man negadās pieradināt cilvēkus, vismaz ne tik ļoti, lai tas sagādātu tādas sāpes (es tā ceru). un, ja kāds tā dara ar mani, sk. manu ierakstu par ētikas kodeksu. plus - nu nenosprāgšu jau.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pat ne par TĀDĀm sāpēm manuprāt jāuzņemas atbildība. pat ne par TIK ciečām attiecībām. bet par jebkurām. brīdī kad izwēlas kaut kāda(jebkāda)weida attiecības dibināt ir jāuzņemas warbūtējā atbildība par sawām darbībām to sekām wārdiem ... un šīs iekšēji definētās warbūtējās atbildības izmēri arī nosaka to cik tuws cilwēks kļūst. respektīwi - draugu raxturo pat ne darbu daudzums ko wiņš IR weicis bet wiņa gatawība kaut ko darīt un gatawība uzņemties atbildību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē. vienā brīdī tas kļūst pārāk smagi - abām pusēm. aiziešana tomēr ir neizbēgama, un sāpes tāpat. un jā, es labāk pieņemu to, ka mans draugs ir patiess un mani nodod, nekā to, ka draugs hvz cik ilgi melo un izliekas, ka tāds ir, lai arī patiesībā viss sen jau ir beidzies.

(Reply to this) (Parent)

bet par tiem akmeņiem runājot: kā pašas attiecības var palikt akmens kaklā? tikai tad, ja attiecības ir meli. pret otru, bet pirmām kārtām pret sevi.
darīšana otra dēļ, vai attiecību dēļ nav darīšana no sirds. Tādā gadījumā tā ir kristietīgā sirds. darīt citiem labu... nu bet tā jau ir cita diskusija. tāda darīšana padara otru cilvēku par vergu. tas ir bīstami. un tieši tādās situācijās var gadīties, ka, apjaušot attiecību nastu, tās tiek brucinātas, un aiz sevis atstāj sāpes un tukšumu. Tāpēc, ka cilvēciņš ir pieradināts, padarīts pašnepietiekams. nu re: laba darīšana ir bīstama lietiņa.
bet, ja bez meliem vai kāda augstāka mērķa dara labu - no sirds, tas nepieradina, jo darbībā nav tāda slēpta nodoma. pie tā var pierast, bet tas ir kā pie gardas tējas - arī tad, kad tā ir beigusies, tā ir atstājusi atmiņās daudz jauku vakaru...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pieradina, pieradina, tāpat jau pieradina. un tiek uztverta kā pati par sevi saprotama. jo acīmredzot emocijām un attieksmēm piemīt ilgstamība, t.i., cilvēks neizvēlas katru mīļu brīdi, bieži vien rīkojas pēc inerces (tāpat kā tu, piemēram, savu friendlisti maini, teiksim, reizi nedēļā, nevis katru rītu). un katram cilvēkam šī inerce ir cita (man, piemēram, diezgan liela - un bremzēšanas ceļš var ilgt vairākus mēnešus). protams, var palikt pavisam nepiesaistīts ne pie kā, bet ir situācijas, kurās pašpietiekamība nozīmē apmierināties ar neko, bet attiecības - augšanu un papildināšanos. (nu labi, citādām attiecībām droši vien vispār nav jēgas.) "pašpietiekamība" tomēr ir tāds blefojošs vārds, kas patiesībā nozīmē "paņemt no citiem tā, ka viņi to nepamana, un nekļūt atkarīgam no viena konkrēta enerģijas avota". cilvēks jau tīri fizioloģiski nav pašpietiekams, būtu augstprātīgi iedomāties, ka viņš ir pašpietiekams emocionāli vai garīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tikai gribēju izšķirt divas lietas:
attiecības kā narkomānija, bez kurām nevar iztikt, kuras griežās pašas pēc inerces, kā saki.
un attiecības kā bauda - divu cilvēku bauda dalīties, kas protams var jebkurā mirklī pārtapt par narkomāniju. un pašpietiekams manā uztverē ir vienkārši nebūt atkarīgam. ja ir slāpes, tad tās var remdēt gan pie vienas akas, gan pie citas. un arī pie savas. un ja cilvēkam šķiet, ka viņam sava aka ir sausa, tad nu dien viņš nav pašpietiekams.
vot tā;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nez, man liekas, ka tu tomēr pārspīlē. bailēs no atkarības, bailēs no pašpietiekamības trūkuma noliedz to, kam ir daudz lielāka vērtība, nekā tu saki. lai arī tas jau droši vien no vērtību sistēmas atkarīgs, ja brīvība ir absolūti augstākajā pozīcijā, tad droši vien draudzība - kā es šo vārdu saprotu - nevar pastāvēt vispār.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet var pastāvēt skaista draudzība - kā es šo vārdu saprotu.
bet tās nav bailes. tā drīzāk ir nepatika pret attiecību rutinizēšanu, pret 'tu man - es tev', pret pienākumu, ko uzliek attiecību definēšana.
Bailes drīzāk ir otrā pusē - cilvēks baidās no vientulības, baidās no tā, ka viņš var nebūt kādam vai vispār nevienam vajadzīgs. un tiklīdz blakus ir 'draugs', šī sajūta tiek atlikta. bet mēs visi esam vientuļi - piedzimstam tādi un nomirsim.
Tev ir situācijas - padomā kāpēc Tev ir bail kādu no draugiem pazaudēt?
ai tur uzreiz sākas baigais mudžeklis ar tām rutīnām, tradīcijām, 'vērtībām', tirgiem. ja netaisa tirgu, tad neviens nepazudīs. varbūt būs klusums. bet uzmesta lūpa ir atkal tirgus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē. no vientulības es īpaši nebaidos. es baidos pazaudēt tos brīžus, kas ir iespējami tikai ar draugiem - to sajūtu, ka ir iespējams saprasties bez vārdiem. un to sajūtu, ka var pavadīt ar cilvēku kopā vairāk kā diennakti, un tomēr neapnīk un nesabesī. atdod elementāru ticību tam, ka ir iespējama saprašanās starp cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā ir draudzība. scēnas ir liekas. galvenais, lai tās bailes pazaudēt nesāk taisīt pigorus.
;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nubeidz, man vajag laiku pa laikam biki pascēnot, citādi pauti sāks augt ;D (galu galā it's all in my head, neba nu es kādam personiski kaut ko īpaši histērisku esmu teikusi)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ak, nedod dievs:) es starp citu esmu sapnī redzējis, ka manai draudzenei tādi pieauguši. ļoti nelaba sajūta. nez, ko tas varētu nozīmēt:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hmmm, nez nez nez. es diezgan bieži sevi sapnī redzu kā vīrieti un uztveru to kā normālu parādību. būtībā jau jebkurš cilvēks sastāv no vīrišķās un sievišķās puses, tā ka uztraukumam nevajadzētu būt pamatam. kamēr pauti neaug pa īstam :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D :D :D
vēl nav.

(Reply to this) (Parent)