Es gan domāju, ka pati zini atbildes.
mana doma:
draugs nedrīkst būt akmens kaklā (vai vari saukt to par saiti ar šo cilvēku). un tā ir katra paša atbildība nekārt sev tos akmeņus un arī citiem. katrs akmens tikai padara cilvēciņu arvien nebrīvāku. Tos akmeņus visus var nomest nost! vienkārši sajūti fiziski - šajā mirklī un arī citos: vai tas kā tu rīkojies gadījumā nav tāpēc, ka esi iekārusi akmeni? ja ir, tad met nost un domā ar savu galvu.
tikai draudzība bez akmeņu kāršanas var būt veselīga. un ja bez akmeņiem, tad visi tavi jautājumi ir muļķīgi.

tādu fīču pamēģini: domās (bet piedomā tā, ka redzi un jūti visu to..)tātad, domās viena brauc uz kādu pilsētu, kur esi bijusi, un kas tev patīk - brauc uz Pēterburgu/Londonu/Parīzi da vienalga. sāc ar to, kā ej pirkt biļeti. ieliec biļeti kabatā un sajūti prieku. Tevi NEVIENS vairs neapturēs. dodies viena uz staciju/lidostu. kāp transportā. UN ATSTĀJ VISU - draugus, domas, darbus... tu brauc viena. Un pavēro: ko Tu nevari atstāt? kas tev liek aizķerties. Ja kāds traucē, tad vienkārši atstāj to sajūtu, pamet, sarauj saiti. Sajūti krēslu, skaties pa logu. Tu brauc. Viena. Atstāj visu. Un pārliecinies domās, ka tiešām nekas tevi netur/nesaista, lai vari brīvi staigāt pa savas pilsētas ielām, kurp brauc. Pastaigā pa pilsētu. Tu zināsi pa kurieni. Tu sajutīsi smaržu. Tu būsi brīva!
Tad brauc brīva mājās. Un mājās esot sajūti, kad akmeni kar sev kaklā. Met nost! Bez tā tikai var būt īstas attiecības.

(Reply to this) (Thread)

žetons. un paldies.
tb sanāk tā, ka ar draudzību ir tāpat kā ar mīlestību - tāpat kā nav mīlestības attiecībās, kurās viens jūtas vainīgs, piesaistīts, nebrīvs, kurās trūkst elementāras pašpietiekamības, tāpat ir arī ar draudzību - ja kādam tas ir pienākums vai atkarība, nevis brīva izvēle katrā "draudzības aktā", tad tā ir nevis draudzība, bet izmantošana.
un patoloģiski gan tad, kad kāds man ir "vajadzīgs" un es no viņa sagaidu "draudzību", gan arī tad, kad es kādam esmu "vajadzīga" un piekrītu satikties/parunāties/whatever tikai "draudzības dēļ".
lai arī, no otras puses, ētikas kodekss jau pastāv anyway, t.i., kretīnisms paliek kretīnisms arī tad, ja veikts pret draugu. bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kretīnisms - ir tāda lieta. kaut man šķiet, ka bieži vien šo kretīnismu iemesls, vai pareizāk sakot tas, kas rīcību padara par kretīnismu, ir tieši tās saites. Bez tām daudzi kretīnismi nemaz tādi vairs neizskatās. šķiet. nu nezinu, ko tu esi tur sastrādājusi:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

danē, neko īpašu. šitā tēma manī sēž jau kopš gada sākuma. vienkārši man ir pietiekami maz draugu, lai es jūtīgi reģistrētu visādus sīkumus, kas notiek manās attiecībās ar viņiem (pareizāk, abpusējās attieksmēs). plus vēl salīdzinoši nesen pazaudēju dažus. nu, vienu noteikti, otru varbūt. un divi atrodas uz tās sasodīti netveramās robežas starp "draugu" un "paziņu".
jautājums, protams, ir par uzticēšanos. cik lielā mērā es gribu/varu atļauties viņiem uzticēties, un otrādi.

da vienīgie kretīnismi, kas man tiešām var kaut ko nodarīt, ir situācijas, kad viens ir uzticējies otram un otrs ir viņu (tīši vai netīši) ievainojis, balstoties uz šīs iegūtās informācijas. pārējo var ļoti viegli laist pār galvu. un šitais te ir bijis abpusēji. grūti piedodama lieta, t.i., grūti norakstāma uz "ja cilvēks ir kādam uzticējies, tad pats vainīgs".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mjā, cilvēciņiem patīk pļāpāt. un sienām ar galu galā ir ausis.
es vispār tā nekad neesmu sapratis: kas ir 'draugs'. paša vārda būtība kāda? varbūt, ka man tādu vienkārši nav? nezinu. ir cilvēki, ar kuriem man varāk patīk būt kopā, cilvēki ar kuriem mazāk. un kad kādu gribu sev blakus, tad arī daru, lai tā ir. kāpēc sarežģīt? kāpēc sākt dalīt draugos un paziņās un svešiniekos? Lai varētu sevi ierobežot? savās emocijās? lietās, ar kurām dalos? pē.
visi forši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, man liekas, ka tā ir tāda pasauļu saskarsmes lieta. cik lielā mērā mana & tava pasaule pārklājas, cik ir to tēmu, par kurām mēs varam runāt, cik ir to vārdu, kurus mēs varam pateikt, ticot, ka otrs sapratīs, un cik ir to brīžu, kuros viens otram varam (un vēlamies!) palīdzēt (jo 100% pašpietiekamība, protams, izklausās skaisti, bet praksē - vismaz man - diezgan grūti realizējami).

un sadalīšana pamatā ir vienkāršojoša, nevis sarežģījoša. t.i., stereotipu veidošana lielākoties ir baigi OK (tā palīdz mums tikt galā standartsituācijās), tikai reizēm ir brīži, kad šie stereotipi ir jāsagrauj, lai varētu redzēt visu kopumā. tāpat arī dalīšanai draugos/paziņās/svešiniekos ir tīri praktiska nozīme ikdienā (ar kuru piekrist aiziet iedzert alu, lai arī jūties noguris un nesavākts, kuram atteikt; kuram apjautāties, vai viņš nevar man palīdzēt, kuram pat nemēģināt kaut ko lūgt etc.)

(Reply to this) (Parent)