mjā, cilvēciņiem patīk pļāpāt. un sienām ar galu galā ir ausis.
es vispār tā nekad neesmu sapratis: kas ir 'draugs'. paša vārda būtība kāda? varbūt, ka man tādu vienkārši nav? nezinu. ir cilvēki, ar kuriem man varāk patīk būt kopā, cilvēki ar kuriem mazāk. un kad kādu gribu sev blakus, tad arī daru, lai tā ir. kāpēc sarežģīt? kāpēc sākt dalīt draugos un paziņās un svešiniekos? Lai varētu sevi ierobežot? savās emocijās? lietās, ar kurām dalos? pē.
visi forši.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, man liekas, ka tā ir tāda pasauļu saskarsmes lieta. cik lielā mērā mana & tava pasaule pārklājas, cik ir to tēmu, par kurām mēs varam runāt, cik ir to vārdu, kurus mēs varam pateikt, ticot, ka otrs sapratīs, un cik ir to brīžu, kuros viens otram varam (un vēlamies!) palīdzēt (jo 100% pašpietiekamība, protams, izklausās skaisti, bet praksē - vismaz man - diezgan grūti realizējami).

un sadalīšana pamatā ir vienkāršojoša, nevis sarežģījoša. t.i., stereotipu veidošana lielākoties ir baigi OK (tā palīdz mums tikt galā standartsituācijās), tikai reizēm ir brīži, kad šie stereotipi ir jāsagrauj, lai varētu redzēt visu kopumā. tāpat arī dalīšanai draugos/paziņās/svešiniekos ir tīri praktiska nozīme ikdienā (ar kuru piekrist aiziet iedzert alu, lai arī jūties noguris un nesavākts, kuram atteikt; kuram apjautāties, vai viņš nevar man palīdzēt, kuram pat nemēģināt kaut ko lūgt etc.)

(Reply to this) (Parent)