atstāt. nomest. nafig. ja grūti. ja negrib wairs. ja jūt ka naw. bet atbildība aizmirsās. atbildība par to ko pieradini IR jāuzņemas. un war atteikties no attiecībām. protams war jo labumu no saknēs slimām attiecībām negūst ne wiens ne otrs ne apkārt stāwošie. bet newar wienkārši nomest to akmeni. ir jāprotas wiņu nolikt. ideālā wariantā tur kur paņemts. (bet tas parasti naw iespējams.)jāuzņemas tādā mērā lai aiz sewis neatstātu iztukšotu un mirstošu cilwēku. tādā mērā lai neaizietu līdz paņemot wisu un nesadalot. konkrētā gadījumā tas jau ir tikai izjūtas jautājums. jo ja nesadala. ja atstāj kaut ko nepabeigtu nesaprastu wai izmīdītu tad ne cik tālu no tā aiziet neizdodas. tad tas paliek te pat blakus par atgādinājumu kaut kam kroplam un neglītam. un ja wienā brīdī tādi kropli skati ir wisapkārt tad wairs naw ... smuki.

(Reply to this) (Thread)

nu, par laimi, man negadās pieradināt cilvēkus, vismaz ne tik ļoti, lai tas sagādātu tādas sāpes (es tā ceru). un, ja kāds tā dara ar mani, sk. manu ierakstu par ētikas kodeksu. plus - nu nenosprāgšu jau.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pat ne par TĀDĀm sāpēm manuprāt jāuzņemas atbildība. pat ne par TIK ciečām attiecībām. bet par jebkurām. brīdī kad izwēlas kaut kāda(jebkāda)weida attiecības dibināt ir jāuzņemas warbūtējā atbildība par sawām darbībām to sekām wārdiem ... un šīs iekšēji definētās warbūtējās atbildības izmēri arī nosaka to cik tuws cilwēks kļūst. respektīwi - draugu raxturo pat ne darbu daudzums ko wiņš IR weicis bet wiņa gatawība kaut ko darīt un gatawība uzņemties atbildību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē. vienā brīdī tas kļūst pārāk smagi - abām pusēm. aiziešana tomēr ir neizbēgama, un sāpes tāpat. un jā, es labāk pieņemu to, ka mans draugs ir patiess un mani nodod, nekā to, ka draugs hvz cik ilgi melo un izliekas, ka tāds ir, lai arī patiesībā viss sen jau ir beidzies.

(Reply to this) (Parent)

bet par tiem akmeņiem runājot: kā pašas attiecības var palikt akmens kaklā? tikai tad, ja attiecības ir meli. pret otru, bet pirmām kārtām pret sevi.
darīšana otra dēļ, vai attiecību dēļ nav darīšana no sirds. Tādā gadījumā tā ir kristietīgā sirds. darīt citiem labu... nu bet tā jau ir cita diskusija. tāda darīšana padara otru cilvēku par vergu. tas ir bīstami. un tieši tādās situācijās var gadīties, ka, apjaušot attiecību nastu, tās tiek brucinātas, un aiz sevis atstāj sāpes un tukšumu. Tāpēc, ka cilvēciņš ir pieradināts, padarīts pašnepietiekams. nu re: laba darīšana ir bīstama lietiņa.
bet, ja bez meliem vai kāda augstāka mērķa dara labu - no sirds, tas nepieradina, jo darbībā nav tāda slēpta nodoma. pie tā var pierast, bet tas ir kā pie gardas tējas - arī tad, kad tā ir beigusies, tā ir atstājusi atmiņās daudz jauku vakaru...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pieradina, pieradina, tāpat jau pieradina. un tiek uztverta kā pati par sevi saprotama. jo acīmredzot emocijām un attieksmēm piemīt ilgstamība, t.i., cilvēks neizvēlas katru mīļu brīdi, bieži vien rīkojas pēc inerces (tāpat kā tu, piemēram, savu friendlisti maini, teiksim, reizi nedēļā, nevis katru rītu). un katram cilvēkam šī inerce ir cita (man, piemēram, diezgan liela - un bremzēšanas ceļš var ilgt vairākus mēnešus). protams, var palikt pavisam nepiesaistīts ne pie kā, bet ir situācijas, kurās pašpietiekamība nozīmē apmierināties ar neko, bet attiecības - augšanu un papildināšanos. (nu labi, citādām attiecībām droši vien vispār nav jēgas.) "pašpietiekamība" tomēr ir tāds blefojošs vārds, kas patiesībā nozīmē "paņemt no citiem tā, ka viņi to nepamana, un nekļūt atkarīgam no viena konkrēta enerģijas avota". cilvēks jau tīri fizioloģiski nav pašpietiekams, būtu augstprātīgi iedomāties, ka viņš ir pašpietiekams emocionāli vai garīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tikai gribēju izšķirt divas lietas:
attiecības kā narkomānija, bez kurām nevar iztikt, kuras griežās pašas pēc inerces, kā saki.
un attiecības kā bauda - divu cilvēku bauda dalīties, kas protams var jebkurā mirklī pārtapt par narkomāniju. un pašpietiekams manā uztverē ir vienkārši nebūt atkarīgam. ja ir slāpes, tad tās var remdēt gan pie vienas akas, gan pie citas. un arī pie savas. un ja cilvēkam šķiet, ka viņam sava aka ir sausa, tad nu dien viņš nav pašpietiekams.
vot tā;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nez, man liekas, ka tu tomēr pārspīlē. bailēs no atkarības, bailēs no pašpietiekamības trūkuma noliedz to, kam ir daudz lielāka vērtība, nekā tu saki. lai arī tas jau droši vien no vērtību sistēmas atkarīgs, ja brīvība ir absolūti augstākajā pozīcijā, tad droši vien draudzība - kā es šo vārdu saprotu - nevar pastāvēt vispār.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet var pastāvēt skaista draudzība - kā es šo vārdu saprotu.
bet tās nav bailes. tā drīzāk ir nepatika pret attiecību rutinizēšanu, pret 'tu man - es tev', pret pienākumu, ko uzliek attiecību definēšana.
Bailes drīzāk ir otrā pusē - cilvēks baidās no vientulības, baidās no tā, ka viņš var nebūt kādam vai vispār nevienam vajadzīgs. un tiklīdz blakus ir 'draugs', šī sajūta tiek atlikta. bet mēs visi esam vientuļi - piedzimstam tādi un nomirsim.
Tev ir situācijas - padomā kāpēc Tev ir bail kādu no draugiem pazaudēt?
ai tur uzreiz sākas baigais mudžeklis ar tām rutīnām, tradīcijām, 'vērtībām', tirgiem. ja netaisa tirgu, tad neviens nepazudīs. varbūt būs klusums. bet uzmesta lūpa ir atkal tirgus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē. no vientulības es īpaši nebaidos. es baidos pazaudēt tos brīžus, kas ir iespējami tikai ar draugiem - to sajūtu, ka ir iespējams saprasties bez vārdiem. un to sajūtu, ka var pavadīt ar cilvēku kopā vairāk kā diennakti, un tomēr neapnīk un nesabesī. atdod elementāru ticību tam, ka ir iespējama saprašanās starp cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā ir draudzība. scēnas ir liekas. galvenais, lai tās bailes pazaudēt nesāk taisīt pigorus.
;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nubeidz, man vajag laiku pa laikam biki pascēnot, citādi pauti sāks augt ;D (galu galā it's all in my head, neba nu es kādam personiski kaut ko īpaši histērisku esmu teikusi)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ak, nedod dievs:) es starp citu esmu sapnī redzējis, ka manai draudzenei tādi pieauguši. ļoti nelaba sajūta. nez, ko tas varētu nozīmēt:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hmmm, nez nez nez. es diezgan bieži sevi sapnī redzu kā vīrieti un uztveru to kā normālu parādību. būtībā jau jebkurš cilvēks sastāv no vīrišķās un sievišķās puses, tā ka uztraukumam nevajadzētu būt pamatam. kamēr pauti neaug pa īstam :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D :D :D
vēl nav.

(Reply to this) (Parent)