Augusts 28., 2019
| 20:32 Mammu, tev kādreiz ir bijis tā, ka tu gribi zināt, kā tas jūtas, kad tu nomirsti, bet tu neesi tik pacietīga, lai gaidītu, kad būsi veca?
/All the time
|
Comments:
Aizvakar sapnī nomiru, piemēram. Nebiju es, biju astronauts, kurš pieņēma ātru, trennētu lēmumu veikt pašnāvību, ieliekot ķiverē kārtridžu. Pārējo paveica ķivere. Nāve bija raupja, atraujoša un nedabīga, bet sapnis turpinājās. Mana apziņa bezķermeniski bija saviesīgā launagā, kur skatījos uz savu sievu un avīzi aiz viņas. Avīzes virsrakstā bija neiejūtīgs komentārs par manas ekipāžas avāriju un es vēlējos, lai viņa uzzinātu par notikušo no cilvēcīgas personas, nevis preses.
Tātad sapņos nāve īsti nenotiek. Nu tādā nozīmē, ka viss beigtos. Tu it kā nomirsti, bet apziņas līmenī turpini joprojām eksistēt. Un sapņos nāve parasti ir nesāpīga, pat ja nošauj.Vai tev ir bijušas kādas fiziskas sajūtas, kad sapnī nomirsti?
Šajā sapnī nāve bija pat ļoti, var teikt, sāpīga. Crude, fast, tearing. Parasti jau sapnī mirstot, pamostās.
Respektīvi, lai mācās sapņot ;D.
Its totally OK, kā kaut kur nesen rakstīja Nils Konstantinovs: "Starp citu, tieši pusaudža vecumā arī parādās personīgā mirstīguma apzināšanās. Reizēm vecāki ļoti satraucas, ja pusaudzis sāk runāt par nāvi. Bet parasti tas tikai liecina par briedumu, par to, ka bērns attīstās un pamazām kļūst pieaudzis. Ka viņš sāk saprast, ka dažas lietas dzīvē ir neatgriezeniskas." http://www.la.lv/cilveki-dzivo-ari-neveiksmes-stasta
Vai visi aplaudēja?
Joks. Ja nopietni, kādā kontekstā Šāds jautājums var parādīties?
| From: | snorke |
Date: | 5. Septembris 2019 - 01:22 |
---|
| | | (Link) |
|
man liekas, loti normal jautajums, es berniba vispaar loti domajau par navi un praktizeeju - iedomaajos naavi utt, tagad arii, bet mazak |
|
|
|
Sviesta Ciba |