Daļēji piekrītu par "Martas" vēstuli - nav tā, ka stulbi būtu bijis to vēstuli rakstīt, bet stulbi ir izpildījums.

(Reply to this) (Thread)

nu diskutēt par to ir kruta, bet atražot stereotipu "sociāli neaizsargāti cilvēki nesaprot dzīvi, nespēj lemt par sevi un ir neadekvāti" varbūt nebija obligāti

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tieši tā. Arī man, labi saprotot, ko ar to vēstuli mēģina pateikt, nebija patīkami lasīt tik patronizējošu tekstu.

(Reply to this) (Parent)

+
Un tas man visvairāk besī labi domājošos progresīvos/liberālos.feministiskos cilvēkos. Tā izlemšana, kuri var un kuri nevar par sevi lemt un par kuriem zin labāk nekā paši cilvēko.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A es – kā no sociāli neaizsargāta fona nācis cilvēks – varu pateikt, ka tādiem kā mums – īpaši ar disfunkcionālu, vardarbīgu bērnību – patiesībā ir reāli grūti vēlāk par sevi lemt patiešām veselīgās, ar savām vajadzībām saskaņā esošās kategorijās un ir nepieciešama NOPIETNA palīdzība? Piemēram, to, ka neesmu nodzērusies, nonarkojusies, apbērnojusies un spēju atrast kaut kādu iekšēju resursu, lai sāktu apmeklēt terapiju, es norakstu uz tīru veiksmi, kuras citiem varētu arī nebūt. Jo cīņa un ceļš uz paš-apzināšanos ir milzīga.

Martas vēstule tiešām var likties aizgādnieciska, bet domāju, ka soc. dienestu darbinieces pieteikami labi ir redzējušas, cik uzmanīgi ir jāapietas ar šādu cilvēku psihi, kur, teiksim tā, nepārdomāts realitātes šoviņš, var padot ne tos pareizākos impulsus jaunai, patstāvīgai un uz sevis sadzirdēšanu orientētai dzīvei.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu man arī liekas, ka Martas vēstulei ir pilnīgi pareiza doma (tb "tas ir visnotaļ šausmīgi, ka šitā notiek un no reālas problēmas tiek uztaisīta kaut kāda diezgan briesmīga figņa ar visādām riktīgi slikti-sliktām lietām"). (T.i., ja par šo būtu uzrakstīts sakarīgi, pārdomāti un BEZ aizbildnieciskuma - drīzāk norādot uz domāšanas/uztveres kļūdām un ievainojošām lietām - , es būtu sajūsmā.)
Bet tā vēstule jau netika rakstīta šova dalībniecēm, tā vēstule tika rakstīta šova veidotājiem/LV publikai/whatever, un tas nav OK. Protams, ka par sevi ir riktīgi grūti lemt, bet katrs "es tagad izlemšu tavā vietā, jo tu to kaut kādu iemeslu dēļ nespēj" ir vēl viens šķērslis ceļā uz veselīgu pašapziņu.

/tas nav tā, ka man šī spektra problemātika būtu pilnīgi nezināma un nesaprotama un es par to domātu no priecīga-allaž-veselīga-vidusmēra-pilsoņa perspektīvas

(Reply to this) (Parent)

Pazuduši komentāri.

Tas, kā sociāli neaizsargātiem ir vajadzīga PALĪDZĪBA, neviens gudrs cilvēks nevar noliegt. Bet daudzi no viņiem nemaz negrib to PALĪDZĪBU vai grib to citādu, kā piedāvā un nav jau tā ka piedāvājums ir plašs un lielisks, kaut tiešām cenšas tādu veidot. Un tas, ka viņi ir sociāli neaizsargāti un no disfunkcionālām ģimenēm nenozīmē, ka viņiem var atņemt balss tiesības. Pataisīt par upuriem ir viegli, reāli palīdzēt ir grūtāk. Arī Martas vēstule. Turklāt pasaule nav melnbaltā krāsā, es 60% latviešu vismaz ieteiktu meklēt palīdzību pie laba terapeita. Kad sāk meklēt upurus, tad tie ir visās malās. Bet balsstiesības visiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pag, ko? es neko neesmu dzēsusi, ja nu kas!

(Reply to this) (Parent)

"Grib to citādu" < tur jau tas āķis, ka tagad viss kļuvis tik relatīvs, ka gadiem ilgas sociālā un psihoterapijas darba un pieredzes vietā liek viena TV šova producentu ideju par to, ko nozīmē "palīdzēt" disfunkcionālam cilvēkam, liekot pildīt šova uzdevumus, lai arī ikvienam, kurš kaut nedaudz iedziļinās tēmā, ir skaidrs, ka ar šādām sievietēm ir daudz vieglāk manipulēt un iestāstīt, ka šitais ten "quick fix" jūs salabos, tā vietā, lai ietu garlaicīgāko, bet iedarbīgāko – lēnas, apzinīgas, ilgstošas, individuālas un PRIVĀTAS atlabšanas – ceļu.

Es tiešām neredzu, kā Martas vēstule viņas taisa par upuriem; drīzāk norāda – ja Jūs apgalvojat, ka ar savu šovu palīdzat disfunkcionāliem cilvēkiem, tad reāli ievērojiet arī sociālā darba pamatprincipus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+

Es ieteiktu šovu, kur ar vēzi slimie nepadodas un izmēģina dažādas terapijas – gan medicīniski apstiprinātās, gan alternatīvās :D

(Reply to this) (Parent)

Un nevajag teikt, ka palīdzību "negrib". Parādiet man 1 resnu cilvēku, kuram piedāvātu 5 minūšu laikā notievēt, un kurš atteiktos, jo "negrib". Nav tādu. Ar disfunkcijām ir tāpat. Ne jau mainīties negrib – negrib strādāt, baidās iet iekšā melnumā, baidās no skarbām atziņām un nezināmā – un tādi ir vairums. Vispār tādiem cilvēkiem ir ļoti ļoti daudz baiļu no visa kā un tad ir daudz vieglāk dzīvot tā, ka citi saka, kas tev jādara, piemēram, TV šova producenti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šeit man nostrādā sarkanais karodziņš, ibo nevar skatīt visus "tādus cilvēkus" kā vienādus vai pat līdzīgus; viņu situācijas, attieksmes utt var būt un droši vien ir ļoti atšķirīgas

bet man vispār nostrādā sarkanais karodziņš pie jebkāda "tādi cilvēki"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nevar, protams, nevar, katrs gadījums ir individuāls, tāpēc jau arī viens izkāpj laukā, bet cits purvā sēž līdz nāvei plus vēl nodod dažas lietiņas nākamajām paaudzēm. Taču kaut kādi vienojošie faktori ir - tām atkarībām, līdzatkarībām, tieksmei uz vardarbību vai pakļaušanos tai,
nespējai respektēt autoritātes etc.
(to es saku kā cilvēks, kurš ir lasījis pieaugušo alkoholiķu bērniem paredzētas grāmatas un sevi saskatījis desmitos citu cilvēku stāstu tā, ka līdz asarām un neticībai, ka tā var būt).

Un lielais vairums faktoru ir meklējami tieši bērnības pieredzē, kura visticamāk visām no šova dāmām nav bijusi nekāda parastā, kas ļauj tomēr šādu cilvēku individuālajās pieredzēs atrast arī kopīgo (pārsvarā – mīlestības un drošības trūkumu) – kas, starp citu, ir lielisks veids kā šādiem cilvēkiem (arī man) nejusties vieniem savās problēmās un nespējā veselīgi funkcionēt. Vismaz atlabšanas sākumā tas ir sasodīti noderīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas šajos stāstos faktiski nav - milzīgs % cilvēku, kas sevī neidentificē ar šo naratīvu un nav gatavi sevi definēt kā alkoholiķu bērnus. tb tas, kas ir redzams šajās grāmatās, ir atlase no cilvēkiem, kas grib un spēj par sevi domāt tieši šādi.

vārdu sakot, es esmu riktīgi skeptiska par šo naratīvu kā vienīgo un precīzāko (un es to saku kā cilvēks, kas šobrīd nedomā kā par vienu no "tiem cilvēkiem", ir par sevi tā domājis, dabūjis pa ausi no psih*, ka tā domā, un plāno kkad salīmēt abas pieredzes, lai nav pārrāvuma pa vidu)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka lielākais % vai nu nevēlas, kaunās, nav saņēmis iespēju vai gluži vienkārši nespēj identificēt sevi kā noteiktu seku upurus (nav īstais vārds, bet fikss apzīmējums kaut kādiem traucējumiem, ko radījuši no šiem cilvēkiem neatkarīgi apstākļi). Un, protams, normālā gadījumā nav nekādu "to cilvēku"; katrs ir unikāls, paš-apzinīgs indivīds.

Bet cik daudz šīs individualitātes un lemtspējas apspiež hujovi uzaugšanas apstākļi, kas ļauj tomēr - ne apvainojošā vai negatīvā veidā – vienkārši godīgi atzīt, ka viņi ir no "tiem" – tiem, kuri nespēj pretoties apreibinošām vielām, tiem, kuri ar grūtībām definē savas vajadzības, nespēj mīlēt ne sevi, ne citus etc. Es tiešām tur neredzu nekā pazemojoša vai patronizējoša. Un iekams nav saprasts, ka esmu "viens no tiem", manuprāt, nav īsti iespējams arī saprast, ka tas viss patiesībā ir sūds, ar cilvēka dziļāko būtību nesaistīts faktors, cietums, kurā esi ietupināts bez vainas un vari droši kāpt ārā neatskatoties. Un kurš vienādo vairāk – TV šovs, kas konkrēti izvēlās "tādas sievietes", vai "Marta", kuri raksta, ka "psiholoģiskā un sociālā rehabilitācija ir ilgs, sarežģīts, mainīgs un ļoti personisks process"

Laikam mana galvenā doma tomēr bija par to, ka ir cilvēki, kuri neredz, ka iet ceļu, kas viņiem patiesībā var nenākt par labu, pretēji gaidītajam / solītajam. "Martai" noteikti bija jāpadomā par vēstules formu, bet, ja godīgi, es nezinu, kā vēl korekti darīt zināmu sabiedrībai, ka "paklau, šeit ir trauslas, psiholoģiski nenostiprinājušās sievietes (par ko liecina atkarības, vardarbība ģimenē etc.) un nav īpaši okej nostādīt viņas konkurences / publicitātes apstākļos un to traktēt kā sociālo darbu"

Bet mēs jau nestrīdamies. Es tikai kā "sociāli neaizsargāts" cilvēks gribēju norādīt, ka dažkārt nenāk par sliktu, ja iesākumā kāds no malas tomēr norāda lietas, kas mums ir neveselīgas. Vismaz, kamēr paši to nespējam saskatīt. A ja negribam – tas jau ir cits jautājums, bet vai ar šādiem cilvēkiem būtu jāuzpelnās un jāsaka "lai tak dara kā grib, lielas sievietes", labi zinot, ka ne jau cipars pasē norāda uz briedumu un lemtspēju..

Un par punktiem paldies, jauki :) Šobrīd gan atbalsta un resursu visam kam pietiek. Tikai jābliež iekšā un jātiek sev klāt. Daudz jau ir izdarīts. Bet varbūt ņemšu vērā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neah, es gribēju teikt "ir iespējams būt ar sūdīgu backgroundu, esošā sūdīgā situācijā vai izrāpušamies no tās, nedomāt par sevi kā par cilvēku, kas ir no "tiem", kas definējami ar vārdu "nespēj" un tajā pašā laikā nebūt iekš "denial" vai kādā citā problemātiskā psiholoģiskā situācijā". Un šo cilvēku stāstus visnotaļ var dzirdēt, bet ne grāmatiņās iz sērijas "dzīves pabērnu sūrie stāsti par neizdzēšamajām bērnības traumu sekām, kuru dēļ viņi grib, bet nespēj" <= sorry par cinismu, bet mani reizēm tiešām kaitina šitā figņa.

Ikvienam, ne tikai sociāli neaizsargātiem, noder, ka viņiem no malas norāda "vecīt, tas, ka tu esi CEO, nenozīmē, ka vari strādāt 12 stundas dienā bez brīvdienām un miegu aizstāt ar alkoholu" vai "klau, man šķiet, ka tu drusku ne par tēmu sakliedzi uz savu bērnu" vai kā citādi pateikt, ka possibly maybe tas, ko tu dari, ir drusku šķērsām. Tas nav kaut kas tāds, kas pienākas vai būtu nepieciešams tikai sociāli neaizsargātām grupām - bet visiem, protams, šķiet, ka tieši sociāli neaizsargātās grupas vajag mācīt un audzināt. Šovs to dara (debīlā veidā), Marta to dara (ikdienā droši vien OK veidā, vēstulē - debīlā veidā), sociālie darbinieki to dara, medicīnas personāls to dara, un bieži vien tas notiek pilnīgi nevietā un neadekvāti (turklāt, kā jau sociāli neaizsargātiem cilvēkiem, viņiem nereti ir ļoti grūti kaut cik jēdzīgā veidā izvairīties no tās norādīšanas-un-pamācīšanas, un nākas vnk rupji pasūtīt ratā) (un nē, es nedomāju, ka "sociāli aizsargātie" točna točna zina labāk, kā jādzīvo).

see also "Being poor is people surprised to discover you’re not actually stupid." (& other stuff)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir jau ir tiesa. Un vēl tas foršais paradokss, ka tie, kuri ir gatavi saskatīt savus problēmpunktus un labprāt mainītu savu dzīvi adekvātā veidā, parasti ir arī pietiekami gudri un ārēji parasti cilvēki, kuri ir sākuši dzīvot diezgan okej dzīves, kurās lūgt kaut kādu īpašo palīdzību liekas nevajadzīgi, jo nav taču krīzes situācijas. Man liekas, tāpēc es uzķēru "Martas" vēstījumu, bet atkal tām meitenēm tomēr liekas, ka viņas pamāca un cenšas pazemot, jo pasaka, ka televīzija nav tas adekvātākais veids, kā risināt problēmas. A ja viņām reāli paliek labāk; apšaubāmā veidā, bet paliek? Protams, ka tad "Martas" iebildumiem sapratnes vietā ir jāpieiet ar aizsargāšanos.

Man jau izskatās, ka Marta šoreiz norādīja un pamācīja ne jau šova dalībnieces, bet tā producentus. Tieši par to, ka viņu atbildība ir savām "klientēm" nodrošināt kvalitatīvu, nevis pavirši sniegtu pakalpojumu (ja to vispār var sacīt par televīzijas šovu kā reālu, nevis "quick" fix cilvēka problēmām - man liekas, ka nevar un šajā punktā arī sākas visa jebļa – varbūt "Martai" vajadzēja sākt ar to, ka TV raidījums kā tāds nevar risināt dzīves problēmas, varbūt nevajadzēja, varbūt vispār bija jāklusē un jāļauj vienkārši tam notikt kā divu sadzērušos jauniešu labprātīgam seksam, es nezinu).

(Reply to this) (Parent)

enīvej (padomājot vēlreiz)
1) sorry, ja es izklausos vēsa un atsvešināta, tas ir riktīgi stulbi
2) domāju, ka saprotu, kur tu esi, I've been there, in very sad ways
3) ja gribi, aizmet man @ uz cibā norādīto meilu, ir lietas, par ko es negribu runāt baisi publiski, bet varbūt es varu pastiept roku pretī vai vismaz uzklausīt

(Reply to this) (Parent)