A es – kā no sociāli neaizsargāta fona nācis cilvēks – varu pateikt, ka tādiem kā mums – īpaši ar disfunkcionālu, vardarbīgu bērnību – patiesībā ir reāli grūti vēlāk par sevi lemt patiešām veselīgās, ar savām vajadzībām saskaņā esošās kategorijās un ir nepieciešama NOPIETNA palīdzība? Piemēram, to, ka neesmu nodzērusies, nonarkojusies, apbērnojusies un spēju atrast kaut kādu iekšēju resursu, lai sāktu apmeklēt terapiju, es norakstu uz tīru veiksmi, kuras citiem varētu arī nebūt. Jo cīņa un ceļš uz paš-apzināšanos ir milzīga.

Martas vēstule tiešām var likties aizgādnieciska, bet domāju, ka soc. dienestu darbinieces pieteikami labi ir redzējušas, cik uzmanīgi ir jāapietas ar šādu cilvēku psihi, kur, teiksim tā, nepārdomāts realitātes šoviņš, var padot ne tos pareizākos impulsus jaunai, patstāvīgai un uz sevis sadzirdēšanu orientētai dzīvei.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu man arī liekas, ka Martas vēstulei ir pilnīgi pareiza doma (tb "tas ir visnotaļ šausmīgi, ka šitā notiek un no reālas problēmas tiek uztaisīta kaut kāda diezgan briesmīga figņa ar visādām riktīgi slikti-sliktām lietām"). (T.i., ja par šo būtu uzrakstīts sakarīgi, pārdomāti un BEZ aizbildnieciskuma - drīzāk norādot uz domāšanas/uztveres kļūdām un ievainojošām lietām - , es būtu sajūsmā.)
Bet tā vēstule jau netika rakstīta šova dalībniecēm, tā vēstule tika rakstīta šova veidotājiem/LV publikai/whatever, un tas nav OK. Protams, ka par sevi ir riktīgi grūti lemt, bet katrs "es tagad izlemšu tavā vietā, jo tu to kaut kādu iemeslu dēļ nespēj" ir vēl viens šķērslis ceļā uz veselīgu pašapziņu.

/tas nav tā, ka man šī spektra problemātika būtu pilnīgi nezināma un nesaprotama un es par to domātu no priecīga-allaž-veselīga-vidusmēra-pilsoņa perspektīvas

(Reply to this) (Parent)