|
Novembris 4., 2017
| (Anonymous) | 13:25
A es – kā no sociāli neaizsargāta fona nācis cilvēks – varu pateikt, ka tādiem kā mums – īpaši ar disfunkcionālu, vardarbīgu bērnību – patiesībā ir reāli grūti vēlāk par sevi lemt patiešām veselīgās, ar savām vajadzībām saskaņā esošās kategorijās un ir nepieciešama NOPIETNA palīdzība? Piemēram, to, ka neesmu nodzērusies, nonarkojusies, apbērnojusies un spēju atrast kaut kādu iekšēju resursu, lai sāktu apmeklēt terapiju, es norakstu uz tīru veiksmi, kuras citiem varētu arī nebūt. Jo cīņa un ceļš uz paš-apzināšanos ir milzīga.
Martas vēstule tiešām var likties aizgādnieciska, bet domāju, ka soc. dienestu darbinieces pieteikami labi ir redzējušas, cik uzmanīgi ir jāapietas ar šādu cilvēku psihi, kur, teiksim tā, nepārdomāts realitātes šoviņš, var padot ne tos pareizākos impulsus jaunai, patstāvīgai un uz sevis sadzirdēšanu orientētai dzīvei.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |