kas šajos stāstos faktiski nav - milzīgs % cilvēku, kas sevī neidentificē ar šo naratīvu un nav gatavi sevi definēt kā alkoholiķu bērnus. tb tas, kas ir redzams šajās grāmatās, ir atlase no cilvēkiem, kas grib un spēj par sevi domāt tieši šādi.

vārdu sakot, es esmu riktīgi skeptiska par šo naratīvu kā vienīgo un precīzāko (un es to saku kā cilvēks, kas šobrīd nedomā kā par vienu no "tiem cilvēkiem", ir par sevi tā domājis, dabūjis pa ausi no psih*, ka tā domā, un plāno kkad salīmēt abas pieredzes, lai nav pārrāvuma pa vidu)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, ka lielākais % vai nu nevēlas, kaunās, nav saņēmis iespēju vai gluži vienkārši nespēj identificēt sevi kā noteiktu seku upurus (nav īstais vārds, bet fikss apzīmējums kaut kādiem traucējumiem, ko radījuši no šiem cilvēkiem neatkarīgi apstākļi). Un, protams, normālā gadījumā nav nekādu "to cilvēku"; katrs ir unikāls, paš-apzinīgs indivīds.

Bet cik daudz šīs individualitātes un lemtspējas apspiež hujovi uzaugšanas apstākļi, kas ļauj tomēr - ne apvainojošā vai negatīvā veidā – vienkārši godīgi atzīt, ka viņi ir no "tiem" – tiem, kuri nespēj pretoties apreibinošām vielām, tiem, kuri ar grūtībām definē savas vajadzības, nespēj mīlēt ne sevi, ne citus etc. Es tiešām tur neredzu nekā pazemojoša vai patronizējoša. Un iekams nav saprasts, ka esmu "viens no tiem", manuprāt, nav īsti iespējams arī saprast, ka tas viss patiesībā ir sūds, ar cilvēka dziļāko būtību nesaistīts faktors, cietums, kurā esi ietupināts bez vainas un vari droši kāpt ārā neatskatoties. Un kurš vienādo vairāk – TV šovs, kas konkrēti izvēlās "tādas sievietes", vai "Marta", kuri raksta, ka "psiholoģiskā un sociālā rehabilitācija ir ilgs, sarežģīts, mainīgs un ļoti personisks process"

Laikam mana galvenā doma tomēr bija par to, ka ir cilvēki, kuri neredz, ka iet ceļu, kas viņiem patiesībā var nenākt par labu, pretēji gaidītajam / solītajam. "Martai" noteikti bija jāpadomā par vēstules formu, bet, ja godīgi, es nezinu, kā vēl korekti darīt zināmu sabiedrībai, ka "paklau, šeit ir trauslas, psiholoģiski nenostiprinājušās sievietes (par ko liecina atkarības, vardarbība ģimenē etc.) un nav īpaši okej nostādīt viņas konkurences / publicitātes apstākļos un to traktēt kā sociālo darbu"

Bet mēs jau nestrīdamies. Es tikai kā "sociāli neaizsargāts" cilvēks gribēju norādīt, ka dažkārt nenāk par sliktu, ja iesākumā kāds no malas tomēr norāda lietas, kas mums ir neveselīgas. Vismaz, kamēr paši to nespējam saskatīt. A ja negribam – tas jau ir cits jautājums, bet vai ar šādiem cilvēkiem būtu jāuzpelnās un jāsaka "lai tak dara kā grib, lielas sievietes", labi zinot, ka ne jau cipars pasē norāda uz briedumu un lemtspēju..

Un par punktiem paldies, jauki :) Šobrīd gan atbalsta un resursu visam kam pietiek. Tikai jābliež iekšā un jātiek sev klāt. Daudz jau ir izdarīts. Bet varbūt ņemšu vērā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neah, es gribēju teikt "ir iespējams būt ar sūdīgu backgroundu, esošā sūdīgā situācijā vai izrāpušamies no tās, nedomāt par sevi kā par cilvēku, kas ir no "tiem", kas definējami ar vārdu "nespēj" un tajā pašā laikā nebūt iekš "denial" vai kādā citā problemātiskā psiholoģiskā situācijā". Un šo cilvēku stāstus visnotaļ var dzirdēt, bet ne grāmatiņās iz sērijas "dzīves pabērnu sūrie stāsti par neizdzēšamajām bērnības traumu sekām, kuru dēļ viņi grib, bet nespēj" <= sorry par cinismu, bet mani reizēm tiešām kaitina šitā figņa.

Ikvienam, ne tikai sociāli neaizsargātiem, noder, ka viņiem no malas norāda "vecīt, tas, ka tu esi CEO, nenozīmē, ka vari strādāt 12 stundas dienā bez brīvdienām un miegu aizstāt ar alkoholu" vai "klau, man šķiet, ka tu drusku ne par tēmu sakliedzi uz savu bērnu" vai kā citādi pateikt, ka possibly maybe tas, ko tu dari, ir drusku šķērsām. Tas nav kaut kas tāds, kas pienākas vai būtu nepieciešams tikai sociāli neaizsargātām grupām - bet visiem, protams, šķiet, ka tieši sociāli neaizsargātās grupas vajag mācīt un audzināt. Šovs to dara (debīlā veidā), Marta to dara (ikdienā droši vien OK veidā, vēstulē - debīlā veidā), sociālie darbinieki to dara, medicīnas personāls to dara, un bieži vien tas notiek pilnīgi nevietā un neadekvāti (turklāt, kā jau sociāli neaizsargātiem cilvēkiem, viņiem nereti ir ļoti grūti kaut cik jēdzīgā veidā izvairīties no tās norādīšanas-un-pamācīšanas, un nākas vnk rupji pasūtīt ratā) (un nē, es nedomāju, ka "sociāli aizsargātie" točna točna zina labāk, kā jādzīvo).

see also "Being poor is people surprised to discover you’re not actually stupid." (& other stuff)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir jau ir tiesa. Un vēl tas foršais paradokss, ka tie, kuri ir gatavi saskatīt savus problēmpunktus un labprāt mainītu savu dzīvi adekvātā veidā, parasti ir arī pietiekami gudri un ārēji parasti cilvēki, kuri ir sākuši dzīvot diezgan okej dzīves, kurās lūgt kaut kādu īpašo palīdzību liekas nevajadzīgi, jo nav taču krīzes situācijas. Man liekas, tāpēc es uzķēru "Martas" vēstījumu, bet atkal tām meitenēm tomēr liekas, ka viņas pamāca un cenšas pazemot, jo pasaka, ka televīzija nav tas adekvātākais veids, kā risināt problēmas. A ja viņām reāli paliek labāk; apšaubāmā veidā, bet paliek? Protams, ka tad "Martas" iebildumiem sapratnes vietā ir jāpieiet ar aizsargāšanos.

Man jau izskatās, ka Marta šoreiz norādīja un pamācīja ne jau šova dalībnieces, bet tā producentus. Tieši par to, ka viņu atbildība ir savām "klientēm" nodrošināt kvalitatīvu, nevis pavirši sniegtu pakalpojumu (ja to vispār var sacīt par televīzijas šovu kā reālu, nevis "quick" fix cilvēka problēmām - man liekas, ka nevar un šajā punktā arī sākas visa jebļa – varbūt "Martai" vajadzēja sākt ar to, ka TV raidījums kā tāds nevar risināt dzīves problēmas, varbūt nevajadzēja, varbūt vispār bija jāklusē un jāļauj vienkārši tam notikt kā divu sadzērušos jauniešu labprātīgam seksam, es nezinu).

(Reply to this) (Parent)