Augusts 11., 2015
| 10:21
|
Comments:
karojošais agnosticisms ir "unknowable" tīmiņā un pieliek klāt kļauzu, ka no jebkura cilvēka puses ir amorāli apgalvot, ka viņš zina patiesību / šo patiesību sludināt.
Hmmm... a ja viņš saka ``apaļu kvadrātu nav``?
"apaļi kvadrāti nav novēroti" vai "atbilstoši ģeometrijas definīcijām apaļu kvadrātu nav" vai pavisam vienkārši "apaļš kvadrāts ir paradokss", atstājot "paradoksu" kā kategoriju "mūsu apziņā tas neparsējas", kas pretty much ir "unknowable"
/lai gan es esmu tāds brīvdienu agnostiķis, t.i., viedoklis ir, bet it's not the hill I'm going to die on
OK, tātad atšķirības reducējas uz izteikuma ``ir tā...`` nomaiņu ar izteikumu ``atbilstoši mūsu patreizējām zināšanām un izpratnei, ir tā...``, kur otrais, protams, ir korektāks. Jo plikais izteikums ``ir tā...`` nozīmē ``nekāds daudzums pretējas evidences mani nepārliecinās``, kas protams ir grāvis un varbūtību teorijā tas parādās kā aizliegums varbūtībai būt exakti 0 un 1.
Korekti tad ir teikt P (ir dievs) tiecas uz 0, jo visa līdzšinējā evidence ir pret to un šis patterns saglabājas.
jes, bet P ("ir dievs") jau sevī lielākoties ietver "dievs ir brīnums", t.i., jo mazāka iespējamība, ka dievs ir, jo lielāka iespējamība, ka viņš ir kā brīnums
nu ja atceries Prečeta Guards! Guards! bija tas moments, kurā pūķi varēja nošaut tikai tad, kad varbūtība ir viens pret miljonu, nevis viens no desmit :)
Which is all very cute, taču varbūtību teorija tā nedarbojas, as in it goes against the maths. Protams, Prečeta Diskpasaulē notiek ne tas vien, es te pieticīgi aprobežojos ar mūsējo. :>
nuvot, agnostiķis nav tāds viss aprobežots! :D
Nā, tā nav aprobežotība, tā ir sekcijās sadalīta galva. Hipotēzes — vienā plauktā, pasakas — citā, matemātiku — vēl citā; utt.
Vai, precīzāk, agnostiķis pēc Beijesa stipri atšķiras no agnostiķa klasiskā, kur, ja pēdējam eksistē liela homogēni pelēka "nezinām un varbūt nezināsim" zona, tad pirmajam tā ir sadalīta ļoti dažādos pelēkajos toņos, kur daži tikai tīri matemātiski nav melni vai balti (un paši toņi arīdzan tiek apdeitoti saskaņā ar ienākošo evidenci).
Hmmm, brīnums šķiet nozīmē vnk mazvarbūtīgu, bet iekšēji konsistentu (tbš tādu-kas-var-notikt)fenomenu. Te atkal jautājums par paradoksu. Vai var gadīties tāds brīnums, kas sevī iekšā satur paradoksu? Ar ``gadīties`` te domājot jebkuru, tātad jebkuru ne-nulles varbūtību.
Ha, vispār šī ir vieta, kur varbūtību teorija nedaudz berzējas ar citām matenes nozarēm (nu vai man šilierējas, ka berzējas), jo varbūtību teorija saka, ka P>0>1 exakti vienmēr, bet (mat.) loģika saka, ka fenomeni, kuri satur paradoksu, notikt nevar principā.
Enīvej šitas ir bik sholastika, jo praksē jau P=>0 un P=0 ir neatšķirami, nu vienīgi pirmais ir matemātiski korekts bet otrais ne.
nu, tā kā es saprotu "brīnumu", tad tas IR paradokss un IR kaut kas tāds, kas tuvojas nullei
nu tb ieraudzīt dievu vai ieraudzīt apaļu kvadrātu, same shit, un, jo tas kvadrāts apaļāks, jo lielāks brīnums, jo vairāk dieva
praksē, protams, atšķirības nav, tāpēc jau ir runa par "amorāli", nevis, teiksim, "nepraktiski" vai "bīstami"
uuun tad mēs nonākam pie koncepta ``amorāli``, kas manā skatījumā tik tiešām ir ``iracionāli, bīstami`` (nu kā lejāk Tavs piemērs par tiešām aizliedzmajām lietām like stiprās narkotikas)
Tb amorāli ir tas, kas kaitē reāliem cilvēkiem nevis tas kas kaitē kaut kādai abstraktai ``morālei``, tā man šķiet.
"amorāli" kā "es nevaru uz sitiena precīzi pamatot, kāpēc ne, bet es zinu, kas ir pareizi un kas nav"
promska es varētu, ja es nebūtu brīvdienu agnostiķis, izdomāt pamatojumu (mans iekšēji/emocionālais ir tas, ka šī pozīcija vislabāk palīdz turēt atvērtu prātu jaunai informācijai, un apstrādāt to no dajebkādām pozīcijām, bet tas jau ir tas sētas agnostiķa, ne karojošā agnostiķa pamatojums)
//palīdz turēt atvērtu prātu jaunai informācijai//
Jess, šitas ir tas, ko es saucu par ``Ahnenerbe`` pieeju. Ahnenerbe bija tas friču kantoris, kas ar visādu mistiku nodarbojās un parciāli tādēļ šamie nobremzēja/ pakāsa savu kodolprojektu, prioritāšu kļūda.
Bet es ar šo domāju zināmu monitoringu, tas ir - piesekojam visādiem fringe frīkiem tipa okultistiem un tml. A ja nu viņi ar bakstīšanās metodi ir kko uzbakstījuši. Protams 99.8% būs figņa. Bet piesekojam. Protams, visas potenciāli jocīgās lietas pārbaudot tā, kā zinātnē pārbauda. Kā zinātniskas hipotēzes.
Jā, H. Raits ``burvestību liecinieks`` sorotf par šito.
Ētiskā intuīcija gan mēdz būt tikpat neuzticama, cik visas pārējās "iekšu sajūtas" — ikdienā, protams, ir daudz gadījumu, kad ātruma labad var izmantot arī to, bet būvēt morāles sistēmu tikai uz "ar iekšām zinu, kas ir pareizi un kas — nav" varētu būt stipri nedrošs pasākums.
Paradoksi jau by default eksistē tikai uz kartes, teritorija nekad nav paradoksāla (tā tikai var būt maz izprasta, tajā vai citā stūrī).
Since the beginning not one unusual thing has even happened.
Nu tb tu citiem vārdiem pateici, ka tiešām paradoksālas lietas līdz ar to ir nereālas, realitātē nenotiekošas, par ko arī ir bazars.
Pretty much. Paradokss kādā hipotēzē vai modelī ir evidence šī modeļa nepilnīgumam.
bet, ja mēs varam pateikt "apaļš kvadrāts" un cilvēki zina, kas ar to domāts, lai arī tādas lietas nav, tad tā ir evidence kaut kā nepilnīgumam. bet vai sistēma, kurā NAV iespējams pateikt "apaļš kvadrāts", būtu pilnīgāka nekā sistēma, kurā ir iespējams to pateikt?
/sorry, zem viena alus, droši vien šo te jau gudrāki cilvēki ir izfiškojuši
Well, tīrajā matemātikā ir zonas, kurās sanāk žonglēt starp pabeigtību un konsistentumu. Empīrikā neko tādu pagaidām nav izdevies novērot, tur nekonsistentums burtiski nozīmē vai nu kļūdainu metodoloģiju, vai nepilnīgas hipotēzes, vai nepilnīgus priorus (zināšanas, no kurām tiek atvedinātas jaunās hipotēzes).
imo ir kaut kāda pelēkā zona starp tīro matemātiku un empīriku
nu tb kad man saka "apaļš kvadrāts", tad teicējs zina, ko domā, un es zinu, ko viņš domā, t.i., tēls tiek nodots lai arī nekas tāds reāli nepastāv bet ir kaut kāda zona, kurā "apaļš kvadrāts" pastāv pietiekami lielā mērā, lai būtu iespējams pateikt "apaļš kvadrāts" un tas meikotu vairāk sensa nekā, teiksim "al;fakla\n"
un tā ir tā zona, kas mani (reizēm) interesē
Es gan neteiktu, ka tas meiko vairāk sensa, ja nu vienīgi tik daudz, cik katrs no abiem vārdiem atsevišķi ir labi zināms koncepts un tādēļ var rasties iespaids, ka kaut kam sensu meikojošam būtu jābūt arī šo konceptu apvienojumam.
Problēma jau nav tajā, ka "apaļš kvadrāts" neeksistē fiziski iespējamo lietu telpā; tas neeksistē arī daudz lielākajā loģiski/matemātiski konsistento lietu telpā, kas [man?] nozīmē to pašu, ko neeksistēšana vispāri.
bet tu nevari noliegt, ka pēc tam, kad man saka "a apaļš kvadrāts ir?", seko meaningful saruna (tieši par apaļu kvadrātu, nevis "apaļš" un "kvadrāts" atsevišķi), kamēr pēc "a l;kjfa;nf j\na laksdfkl ?" tāda neseko
Protams, jo vārdi "apaļš" un "kvadrāts" paši par sevi ir labi zināmi koncepti, ar masīvām slēptajām inferencēm un visu pārējo, kas pienākas godīgiem vārdiem. Problēma šeit ir tajā, ka šo konceptu loģiskais apvienojums joprojām ir gramatiski korekts, taču matemātiski un semantiski tas ir nonsenss (bet to ir grūtāk pamanīt, it īpaši trenētākam prātam, kas godprātīgi tērēs savu dārgo laiku, mēģinot stādīties priekšā, kādā lavkraftiskā ģeometrijā tas tomēr varētu meikot sensu.
Jā un tieši tāpat mēs varam pateikt ``dievs`` un rakstīt par to dark fantasy, bet mēs nevaram iegūt konsistentu dieva aprakstu, lai tādu uztaisītu.
Un rakstīt mēs tieši tāpat varam arī par citplanētiešiem, kurus tieši tāpat neesam sastapuši, šitas laikam ir tas, ko Tegmark klasificē kā dažādu kārtu esamības
Tb citplanētieši mums te var būt, lai arī nav konstatēti Ceļojumi laikā atpakaļ mums te šajā visumā būt nevar, bet var iedomāties tādu visumu, kurā ir. Dievs nevar būt nekādā iedomājamā visumā.
whoa, apsīkumo atšķirību starp pēdējiem diviem teikumiem
(es te veru vaļā otru alu un esmu kļuvusi reāli slinka uz diskusiju, ja)
bet vispār kkas tur ir, nu tb savu fantasy un sf es rakstu pēc reāli līdzīgiem principiem, un dievu iefigačīt man nav izdevies ne vienā, ne otrā, hmmmm |
|
|