Well, tīrajā matemātikā ir zonas, kurās sanāk žonglēt starp pabeigtību un konsistentumu. Empīrikā neko tādu pagaidām nav izdevies novērot, tur nekonsistentums burtiski nozīmē vai nu kļūdainu metodoloģiju, vai nepilnīgas hipotēzes, vai nepilnīgus priorus (zināšanas, no kurām tiek atvedinātas jaunās hipotēzes).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

imo ir kaut kāda pelēkā zona starp tīro matemātiku un empīriku

nu tb kad man saka "apaļš kvadrāts", tad teicējs zina, ko domā, un es zinu, ko viņš domā, t.i., tēls tiek nodots
lai arī nekas tāds reāli nepastāv
bet ir kaut kāda zona, kurā "apaļš kvadrāts" pastāv pietiekami lielā mērā, lai būtu iespējams pateikt "apaļš kvadrāts" un tas meikotu vairāk sensa nekā, teiksim "al;fakla\n"

un tā ir tā zona, kas mani (reizēm) interesē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan neteiktu, ka tas meiko vairāk sensa, ja nu vienīgi tik daudz, cik katrs no abiem vārdiem atsevišķi ir labi zināms koncepts un tādēļ var rasties iespaids, ka kaut kam sensu meikojošam būtu jābūt arī šo konceptu apvienojumam.

Problēma jau nav tajā, ka "apaļš kvadrāts" neeksistē fiziski iespējamo lietu telpā; tas neeksistē arī daudz lielākajā loģiski/matemātiski konsistento lietu telpā, kas [man?] nozīmē to pašu, ko neeksistēšana vispāri.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tu nevari noliegt, ka pēc tam, kad man saka "a apaļš kvadrāts ir?", seko meaningful saruna (tieši par apaļu kvadrātu, nevis "apaļš" un "kvadrāts" atsevišķi), kamēr pēc "a l;kjfa;nf j\na laksdfkl ?" tāda neseko

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, jo vārdi "apaļš" un "kvadrāts" paši par sevi ir labi zināmi koncepti, ar masīvām slēptajām inferencēm un visu pārējo, kas pienākas godīgiem vārdiem.

Problēma šeit ir tajā, ka šo konceptu loģiskais apvienojums joprojām ir gramatiski korekts, taču matemātiski un semantiski tas ir nonsenss (bet to ir grūtāk pamanīt, it īpaši trenētākam prātam, kas godprātīgi tērēs savu dārgo laiku, mēģinot stādīties priekšā, kādā lavkraftiskā ģeometrijā tas tomēr varētu meikot sensu.

(Reply to this) (Parent)

Jā un tieši tāpat mēs varam pateikt ``dievs`` un rakstīt par to dark fantasy, bet mēs nevaram iegūt konsistentu dieva aprakstu, lai tādu uztaisītu.

Un rakstīt mēs tieši tāpat varam arī par citplanētiešiem, kurus tieši tāpat neesam sastapuši, šitas laikam ir tas, ko Tegmark klasificē kā dažādu kārtu esamības

Tb citplanētieši mums te var būt, lai arī nav konstatēti
Ceļojumi laikā atpakaļ mums te šajā visumā būt nevar, bet var iedomāties tādu visumu, kurā ir.
Dievs nevar būt nekādā iedomājamā visumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

whoa, apsīkumo atšķirību starp pēdējiem diviem teikumiem

(es te veru vaļā otru alu un esmu kļuvusi reāli slinka uz diskusiju, ja)

bet vispār kkas tur ir, nu tb savu fantasy un sf es rakstu pēc reāli līdzīgiem principiem, un dievu iefigačīt man nav izdevies ne vienā, ne otrā, hmmmm

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atšķirība ir starp fizikālo un loģisko neiespējamību.

Vai ceļojumi atpakaļ laikā ir iespējami vai nav - to nosaka dotā visuma uzbūve. Ir pamats domāt, ka mūsējais ira izveidojies tā, ka te šādas iespējamības nav, empīrika arī saka apmēram to pašu. Tātad - fizikāli neiespējama lieta. Ja runā par mūsu fiziku.

Bet - nav zināms aizliegums uzkonstruēt tādu visumu, kura uzbūve būtu tāda ka šādi ceļojumi tajā būtu iespējami. Tas būtu citāds nekā mūsējais, iespējams, ka mēs tajā dzīvot nevarētu, bet tas būtu konsistents.

Savukārt ar dievu un apaļiem kvadrātiem ir next level neiespējamība - ir pamats domāt, ka nav iespējams uzkonstruēt tādu visumu, vai spontāni rasties tādam visumam, kurā šīs lietas būtu iespējamas. Tā ir loģiskā neiespējamība.

OK, protams, kā Tu teici, mēs joprojām varam operēt ar jēdzienu ``paradokss``, pateikt ``A kas ir neA``utt, bet mums nesanāks ne tikai uztaisīt tādu figņu, bet arī uztaisīt tādu visumu, kurā var uztaisīt tādu figņu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

uf, tad mums būtu jādefinē dievu (ar ko faktiski vajadzēja sākt)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nujanu, nevar jau konsistenti nodefinēt. Ibo pretrunas atribūtos. Labi, ir dažādi veidi, kā dažādu pasugu teisti mēģina to definēt, tur klasiskais monoteisms palido uzreiz kaut vai uz pretrunu ``dzīvs/ pilnīgs (perfekts)``, citos variantos pretrunas ir maskētākas, bet arī atrodamas. Un visi reizē viņi neiztur piekasīšanos atribūtam ``ne-materiāls``, jo tas visos tajos paveidos ir klātesošs.

(Reply to this) (Parent)

Un lūk [jāpiefiksē doma, kamēr aizķērusies] te manuprāt sanāk tā atšķirība: Agnostiķis es esmu attiecībā uz citplanētiešiem: Nezinu, ir vai nav. Bet būt var. Vai (labāks piemērs) attiecībā uz jetijiem, reliktiem dinozauriem un čupakabrām. Visticamāk, ka nav, bet iedomāties konsistentu variantu kā šamie varētu eksistēt, ar zināmām pūlēm tomēr var. Vai atkal attiecībā uz stabiliem supersmagajiem ķīmiskajiem elementiem - ir teorijas, kas tādus pieļauj, atrasti nav. Vai elementārdaļiņu supersimetriskajiem partneriem - lielākā daļa enerģijas spektra, kurā tādus varētu atrast ir jau izčekota, atrasti nav, bet neliela šanse vēl ir. Nu un tā tālāk.

(Reply to this) (Parent)