Jūnijs 8., 2015
| 14:58 One possible contributory factor is a personality style shared by many of my creative subjects. These subjects are adventuresome and exploratory. They take risks. Particularly in science, the best work tends to occur in new frontiers. (As a popular saying among scientists goes: “When you work at the cutting edge, you are likely to bleed.”) They have to confront doubt and rejection. And yet they have to persist in spite of that, because they believe strongly in the value of what they do. This can lead to psychic pain, which may manifest itself as depression or anxiety, or lead people to attempt to reduce their discomfort by turning to pain relievers such as alcohol.
[..]
Of course, having too many ideas can be dangerous. One subject, a scientist who happens to be both a kite and a string, described to me “a willingness to take an enormous risk with your whole heart and soul and mind on something where you know the impact—if it worked—would be utterly transformative.” The if here is significant. Part of what comes with seeing connections no one else sees is that not all of these connections actually exist.
http://www.theatlantic.com/features/archive/2014/06/secrets-of-the-creative-brain/372299/
(Jā, es vēl joprojām domāju, vai ir vērts rakstīt, if it's even a choice for me)
|
Comments:
Šķiet, ka uzdevums ``padarīt pasauli par labāku vietu`` lielā mērā reducējas uz uzdevumu ``padarīt pasauli/ sabiedrību par labāku & ērtāku vietu tieši un specifiski šiem priekšējo līniju cilvēkiem.`` Jebkādiem, neatkarīgi no nozares. Piemēram: Matemātiķis Perelmans atteicās no Fīldsa medaļas http://news.bbc.co.uk/2/hi/science/nature/5274040.stmOK. Bet tālāk seko aplamība: Atteicās un tagad dzīvo lielā nabadzībā. Tā vietā lai vicinātos ar savu godalgu tiem medaļas devējiem vajadzēja klusi un diskrēti nodrošināt matemātiķim iespēju nedomāt par pamatvajadzībām, elementāras ērtības.
ai, nu sūds par pasauli, pa lielam, nu tb ja mēs pieņemam, ka pastāv objektīva korelācija starp kreativitāti/mentālām problēmām, tad sūdīgi būs neatkarīgi no tā, cik laba&ērta ir pasaule, jo tu jau tāpat būsi the odd thing out.
nu tb man personiski (pieņemot, ka es varu sevi ielinkot pie kreatīvām personībām, vismaz ar mazo burtu) pasaule/sabiedrība lielākoties ir bijušas pārsteidzoši labas un ērtas, bet tas jau man netraucē periodiski nobrukt (katrā ziņā pārāk periodiski, lai tas būtu komfortabli), un sūda psih* palīdz tikai atrast jaunākus un kreatīvākus veidus, kā nobrukt. (Taisnības labad jāatzīst, ka tam es viņu arī izmantoju, un pa lielam tāds bija mans uzstādījums jau pirmajā sesijā ^^)
Dabiski, ka mēs nevaram izdarīt visu, bet mēs varam izdarīt kaut ko - pareizajā virzienā. Vissvarīgāk ir tikt vaļā no briesmīgā uzstādījuma ``lai viņš ir tāds, kā visi`` un viņu nelauzt. Ja viņš ir kreilis vai ar disociatīvu identitāti vai ne-tā-seksuāls vai vnk ar kaut kādiem saviem paradumiem un preferencēm. Tas ir ja viņš jau tā ir mentālā riska zonā un tad viņu vēl baksta - nav labi. Bet nu okej, šitas pa lielam domājams/ cerams cilvēkiem jau ir darāpojis.
ā, nu vot šitais moments gan nav darāpojis, nē. pa lielam ir radošie cilvēki, kas ar šito dīlo, permanenti pārejot otrā pusē - t.i., visi zina, ka tas ļautiņš ir psihs, un attiecīgi arī (ne)komunicē -, bet, ja es gribu saglabāt kaut kādas racionalitātes un paškontroles elementus, tad, protams, seko vai nu pieklājīgs lūgums censties tādai būt vienmēr (kas varētu būt izveicams, bet tad droši vien būtu jāatsakās no cutting-edge lietām), vai arī, labākajā gadījumā, "es komunicēšu tikai ar tām tevis daļām, kas man ir tīkamas" (kas patiesībā ir fine)
(lai gan vispār tā ir tāda ne-problēma, ajmīn tos cilvēkus, kas mēdz dīlot ar manām galvas problēmām, nesaņemot par to 30 EUR/h, varētu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. pat uz gatera strādnieka rokas ;))
uz acetona peroksīda cienītāja rokas pirkstiem :)
also, ja nopietni, tas ir jautājums par supportu. To, kas nolaižas vulkāna krāterī, mēs pieturam aiz trosēm. Par to, kas strādā ar minētajām sprāgstvielām, apkārtējie vismaz ir lietas kursā un gatavībā, ja nu kas. To, kas savā galvā strādā ar trakām idejām un mentāliem stāvokļiem, vismaz respektē.
I have been really lucky most of the time.
Es pieņemu, ka turpmākai garīgajai stabilitātei vajadzētu koncentrēties uz brīnumaino "I have been really lucky" (par ko es esmu ļoti, ļoti pateicīga), nevis "most of the time". & kaut kā censties nenorakstīt potenciālos troses turētājus par to, ka dažkārt cilvēks izšķirošajā brīdī ir aizgājis uzpīpēt/pačurāt/dīlot ar savu dzīvi, nevis veltījis visu savu laiku manai lieliskajai personai, khhh.
nu tā mazliet ar dzīvi nesaistīts teksts, vismaz par tiem zinātniekiem. varbūt atceries, snorke rakstīja par smilšu maisiem. tā arī ir, kaut ko padara nevis asiņojošie, bet tie bez smilšu maisiem. asiņo tie, kuri tā arī paliek ar ideju, jo tās finalizēšanai vajadzīgs darbs, un galvenā asiņošana te ir prokastinācijas pārvarēšanai.
nu snorke jau nu kā reiz būtu klasisks piemērs zinātniekam, kas asiņo, ka nemetas. un es nedomāju, ka tehniski ir iespējams atdalīt asiņojošo-snorki no fucking-brilliant-snorkes.
nu tb lai arī ir tā atšķirība starp ideju un realizācijas cilvēkiem,
"In the R&D business, we kind of lump people into two categories: inventors and engineers. The inventor is the kite kind of person. They have a zillion ideas and they come up with great first prototypes. But generally an inventor … is not a tidy person. He sees the big picture and … [is] constantly lashing something together that doesn’t really work. And then the engineers are the strings, the craftsmen [who pick out a good idea] and make it really practical. So, one is about a good idea, the other is about … making it practical."
es pati vairāk piekrītu domai, ka radošums ir GAN idejas un crazy stuff, GAN arī darbs, nezinot, vai tas viss būs sūds vai ne, un nezinot, ko tev par to būs jāmaksā
“Everybody has crazy things they want to try,” that same subject told me. “Part of creativity is picking the little bubbles that come up to your conscious mind, and picking which one to let grow and which one to give access to more of your mind, and then have that translate into action.”
Un vēl plus veiksme.
Teiksim, farmaceitiskajā zinātnē zinātnieks var visu mūžu nostrādāt pie tūkstošiem jaunu inovatīvu savienojumu radīšanas, no kuriem daži pat var izrādīties tik perspektīvi, lai uzsāktu klīniskos pētījumus, bet nenonākt līdz gatavam produktam. Tas varētu būt sarūgtinoši aiziet pensijā un nebūt spējīgam neko parādīt, ka tu esi kaut ko pasaulei devis. Patenti, publikācijas, bet nekas tāds kas reāli strādā. Un kādam citam atkal gadās džekpots (penicilīns utt.). Bet tiem pēdējiem mēs pievēršam lielāku uzmanību un analizējam viņu radošumu nekā tiem pirmajiem. |
|
|