"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation."

Mans "tax the rich" piedāvājums būtu lielāki nodokļi otrajiem un trešajiem auto. Es domāju, ka detaļas var izstrādāt, nav vajadzība cepties par kuplām ģimenēm ar īpašām mobilitātes prasībām, jo šāda ideja nav nodota nevienai likumdevēju komitejai. Bet principā es esmu novērojis, ka gada aukstajos mēnešos stipri mazinās alternatīvi apdāvinātu indivīdu vēlme pārvietoties ar neadekvāti skaļiem auto. Kas man liek domāt, ka šiem indivīdiem ir arī normāli transportlīdzekļi, un šis skaļais luksusa atribūts tiek izvilkts tikai tad, ka saasinās pašapziņas problēmas. Jāsaka, ka nakts no ceturtdienas uz piektdienu ir rezervēta vēl īpašākiem indivīdiem pat apdāvināto indivīdu vidū.

Runājot par potenciālajiem likumdevējiem, izskatās, ka Progresīvie ir pametuši gaisā ideju par progresīvu sodu sistēmu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Kulberga Latvija, protams, šādam skandināvu modelim vēl nav gatava, bet ir diezgan grūti apstrīdēt novērojumu, ka tipiskos noteikumu pārkāpējus un agresīvos braucējus var viegli profilēt pēc auto glaunuma. Un pie stūres nav tikai bros treniņbiksēs, bet arī viņu sievas un draudzenes, kuru sejās ir viss pasaules naids pret dzīvi un apkārtējiem. Omulīgi pensionāri, kas arī bieži vien brauc ar glauniem auto, savā relaksētībā pārspēj pat hipijus.

Varbūt man vairs nevajag skatīties šausmu filmas? Es, protams, rēķinājos ar risku, ka viss būs slikti, bet kaut kādā brīdī es pavilkos uz pozitīviem vērtējumiem, un alternatīvu trūkuma dēļ devu filmai iespēju. Metaforas ir labi, bet uz vienas metaforas bāzes nevar uzbūvēt divu stundu garu stāstu. To visu varēja satilpināt arī īsfilmā. Bija jau nervus kutinoši, bet tur varēja nostrādāt arī sajūta, ka kaut kas līdzīgs ir piedzīvots, tikai toni zemāk, un bez pārdabiskām parādībām.

Ja The Substance bija par sieviešu bailēm zaudēt ārišķo skaistumu, tad Obsession mērķēja uz bailēm iestrēgt toksiskās attiecībās. Var jau būt, ka īsti nemērķēja. The Substance tādā ziņā bija nepārprotams sociāls komentārs, kamēr par Obsession nav tādas stingras pārliecības. Bet noteikti abās es cietu, un apzvēru doties prom no zāles. Kā jau parasti, es izcietu līdz beigām, cerībā, ka visas ciešanas atmaksāsies, bet šis nebija tāds gadījums. Kainda jau arī nebija baigi daudz alternetīvu scenāriju, kā tam visam beigties. Vēl es neesmu drošs, ka par pusaudžu nedrošības ir vērts tik ciniski pataisīt par kaut ko tik pretīgu. Var jau būt, ka uz šo ir vienkārši jāskatās kā uz amerikāņu kalniņiem, kur cilvēki dodas dabūt adrenalīnu. Šinī gadījumā gan laikam kortozolu.

Vēl man bija tā laime noskatīties vairākus šausmu filmu treilerus. Dzimumu vienlīdzības vārdā, šķiet, būs filma Waxface, vai kaut kas tajās līnijā. Izskatās, ka līdzīgi kā The Substance, šī arī būs ķemeniska šausmu filma. Vai pavilks arī sociālā komentāra līniju, kas to zina. Intuīcija saka, ka nepavilks, un kā šis vienkārši ir mēģinājums slaukt žanru, kamēr ir haips.

Tu vēl to nezini, bet tev dzīvē vajag telzvaigžņu substances.

Ik pa brīdim cibā uzrodas kaut kādi jaunās paaudzes tēli. Katru reizi, kad redzu viņus te savairojamies, es ieguldu laiku, lai katru no viņiem uzrunātu virtuāli-privāti, rakstot vārdus: “Pis nah. Nevienam tevi te nevajag.”

DOMĀ LATVISKI!

We have entered an era of hyper-solipsistic* intimacy, where the screen doesn't connect us to the Other, but merely reflects our own inflated sense of self. Love is no longer an act of externalization or vulnerability, but a demand for external validation of one's inherent "specialness".

Romantic relationships have devolved into performative self-absorption. Driven by algorithmic curation, individuals approach love with an unearned entitlement: the belief that their presence alone is the prize, requiring zero friction, zero effort, and zero compromise.

It’s an era of algorithmically induced ego-centrism. People no longer engage with the messy reality of the Other; they inhabit a digital panopticon** where they are both the main character and the sole audience, expecting love to be delivered like a custom-curated feed.

We’ve replaced relational effort with unearned entitlement. Intimacy is no longer built through shared labor, but expected as an innate right—a trophy for simply existing in one's self-proclaimed significance.

* Solipsisms ir filozofiska pārliecība, ka pastāv tikai paša apziņa. Digitālais solipsisms raksturo stāvokli, kurā ekrāni pārvērš pasauli par indivīda personīgo spoguli, liekot citiem cilvēkiem izskatīties pēc fona tēliem;

** Panoptikons - jēdziens atvasināts no 18. gadsimta angļu filozofa Džeremija Bentama idejas par ideālo cietumu- Panoptikonu, ko 20. gadsimtā slavenajā darbā "Uzraudzīt un sodīt" attīstīja Mišels Fuko. Savukārt Digitālajā Panoptikonā centrālais cietuma tornis ir izzudis; tā vietā novērošanas tīkls ir visaptverošs un decentralizēts (kameras, algoritmi, datu ieguve, "pēdas" tīklā, sociālie mediji). Lielākā atšķirība: cilvēki vairs netiek ieslodzīti panoptikonā pret savu gribu — viņi tajā ieiet brīvprātīgi un labprātīgi paši sevi eksponē.

Hank Green vakar ielika video ar pārspriedumu par to, cik ļoti cilvēks ir mainījis šo planētu, ko sauc par savām mājām. Viņš nevairījās minēt visas sliktās lietas, ko cilvēks ir izdarījis šai planētai vai viens otram, bet kopumā šim video bija optimistisks tonis. Šim pārspriedumam bija tādi nelieli Lenona "Imagine" vaibi, un līdzīgu apcerējumu no dažādiem cilvēkiem netrūkst. Man šķiet, ka līdzīgas sajūtas par cilvēkiem man rodas dēļ mūzikas, kino, vai kādām citām cilvēku radošām izpausmēm. Bet cilvēki eksistē arī tīri pragmatiskos veidos ar saviem darbiem, auto, bērniem, pirkumiem, atkritumiem, viedokļiem, bāriem un piektdienas vakariem, un manī mājo arī tas pesimistiskais vaibs par cilvēkiem kopumā. Vai cilvēks, piemēram, būtiski atšķiras no kaijas, kas dzīvo pilsētā?

Cilvēki noteikti nav tik brīvi kā kaijas tādā ziņā, ka kaijas nemēģina ierobežot citu kaiju rīcību. Ne tādā ziņā, ka kaijas būtu šausmīgi labas viena pret otru, bet tādā ziņā, ka tās neorganizējas savā starpā, un neveido represīvas struktūras un institūcijas. Bet kaijas nav brīvas tādā ziņā, ka viņas nevarētu sev iegādāties Lamborghini, un ne tikai tāpēc, ka viņām nav īkšķu, lai viņas varētu vadīt auto, vai kabatu, kurās turēt naudu. Bet arī vairums cilvēku nevar iegādāties Lamborghini ar visiem īkšķiem un kabatām.

Bet pat bez Lamborghini cilvēkiem ir arī citas brīvības. Brīvība ticēt un praktizēt savu reliģisko pārliecību. Brīvība mīlēt citus cilvēkus, un veidot ar viņiem attiecības. Brīvība uz pārvietošanos. Brīvība strādāt un pelnīt tādā veidā, kādā viņš vēlas. Brīvība izteikt savu viedokli. Brīvība iegādāties materiālās vērtības no citiem civlēkiem. Brīvība pārvietoties gar jūru. Brīvība novietot savu auto ielas malā. Brīvība pīpēt krustojumā pie gājēju pārejas. Brīvība nesavākt pēc sava suņa uz ielas. Brīvība iegādāties un turēt suni sev mājās. Brīvība audzēt dzīvniekus sev pārtikai. Brīvība naktī pārvietoties pa pilsētas ielām ar savu ļoti skaļo transportlīdzekli. Brīvība ģenerēt mākslīgā intelekta video, kurā tiek attēlota citu cilvēku nogalināšana. Brīvība kariķēt citas ādas krāsas cilvēkas pilsētas svētkos. Brīvība savus politiskos oponentus saukt nepieklājīgos vārdos, un publiski melot. Brīvība neatbildēt uz žurnālista jautājumiem, nosaucot žurnālistu par sorosītu. Brīvība neievērot ceļu satiksmes noteikumus, ja ļoti vajag. Brīvība lietot dažādas apreibinošas vielas. Brīvība dzērumā iet runāties ar citiem cilvēkiem. Brīvība izteikt viedokli par kāda cita cilvēka izskatu. Brīvība pārcelties dzīvot uz citu valsti. Brīvība iegūt izglītību. Brīvība kandidēt uz prezidenta amatu. Brīvība lasīt, iegādāties un izplatīt jebkādas grāmatas. Brīvība dzert tikai ētiski audzētu kafiju. Brīvība visur samaksāt skaidrā naudā. Brīvība kurināt krāsni ar malku. Brīvība nešķirot atkritumus. Un tā tālāk...

Es nez, no vienas puses es esmu fantastiski pieņemošs cilvēks, un tolerēju citos visneiedomājamākās lietas, ļoti bieži pat ieskaitot darīšanu sev pāri. Self harm, nevis darīšanu man pāri. Tai pat laikā mani tik ļoti kaitina dažādas mazās un praktiskās nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem... un būtnēm kopumā, ka reizēm gribās, lai uz katra ielas stūra stāvētu pa policistam. Un man pat ir sajūta, ka vienaldzība un nerēķināšanās ar citiem tikai kļūst izteiktāka, un es nevaru saprast, vai tā ir problēma manī, vai tā ir kaut kāda objektīva parādība. Un es nezinu, vai es kļūšu par "old man yells at clouds", vai kaut kādā brīdī sākšu pa ielām staigāt ar akmeni kabatā. Es zinu, ka man nekad neienāks prātā doma, ka kaijas pilsētā vajadzētu izšaut, lai tās netraucētu cilvēkiem gulēt, bet es domāju, ka vajadzētu kaut kā uzlabot atkritumu apseimniekošanu, lai tās šeit nebūtu. Tādā ziņā es nevainoju kaijas. Kaut kā pret cilvēkiem man ir ekspektācijas, ka viņi tomēr paši spēs savākt savu sūdu, reizēm arī sava suņa sūdu, un man nebūs vajadzība viņiem norādīt, ko viņi dara nepareizi. Jo neapšaubāmi es zinu, kā ir pareizi, atšķirībā no "tiem citiem".

Darbs ofisā ir extended humiliation ritual (turpmāk: humrits). Kāpēc extended? Jo pamatu pamatā humrits ir katra cilvēka ikdiena, kurš lasa ziņas un caur loģiku/saprāta pozīciju cenšas analizēt pasauli, kas ar katru dienu kļūst arvien iracionālāka. Visvieglāk ir vecāka gadugājuma cilvēkiem, jo viņi ir staigājoši zombiji (labākā paaudze un eksplodētāji), kuri pilnībā izauguši pielāgota satura ekrāna ietekmē. Visgrūtāk ir jauniem cilvēkiem, jo viņos vēl nav nogalināta spēja just pasauli līdz kaulam, pieredzēt realitāti ar autentisku prieku un enerģiju (nerunāsim par bedrēm, kuras viņiem ir konstruētas, lai viņi ātrāk sapistos un kļūtu par vergiem-patērētājiem a ļa ("paskat, kādas krāsainas botiņas pa 200 EUR! visi cilvēki uz ielas domās, ka esmu top kekss"). Cilvēki pamatproblēma vispār slēpjas nepārtrauktā, fonā notiekošā analīzē par "Ko šobrīd citi domā par mani?", "Ko padomāja tas cilvēks, kas pagāja man garām un nedaudz noraustījās?". Zāles: sāc neskatīties uz cilvēkiem, kurus tu neekspektē redzēt (garāmgājēs nav tavs cilvēks miljonu pilsētā; viņš ir tava fokusa laupītājs).

Kāpēc darbs ofisā ir humrits? Uzdošu labāku jautājumu - kāpēc printeri, kas pirms 20 gadiem bija ok, tagad ir lielāki mēsli? Ok, lielāka iesp.nopelnīt kompānijai. Taču es zinu, ka pa relatīvi lētu naudu var uzražot relatīvi labu preci. Taču printeros ir iestrādāta sistēma, ka tie vislaik pišas, čakarējas, piš ofisa garu, jo, bļaģ, es tikai gribu izprintēt lapu un miers, pisties dirst uz savu būdiņu, turpināt strādāt. Bet printeris tev parādīs, ka tu esi sūds! Tu neesi pelnījis strādāt ar NORMĀLIEM DARBA RĪKIEM, jo TU NEESI NEKAS! TU ESI SŪDA VĒRTĪBĀ. MĒS ĀTRĀK ATRADĪSM TEV AIZVIETOTĀJU! Iedomājies, viscaur vēsturei cilvēce tiecās perfektēt sevi - uzlabot savus instrumentus, būt efektīviem katrā solī. Bet postmodernajā de-kon-stru-ē ērā lietas ir nedaudz pagrieztas ačgārni.

Spēļu teorijas zinātājs teiktu, ka, kamēr mēs, 99% parastie ierindas cilvēki, spēlējam spēli, kuras noteikumi visām pusēm ir saprotami, tikmēr 1% (tie, kas tur savā azotē lielāko daļu pasaules resursu) spēlē hiperspēli. Hiperspēle no spēles atšķiras ar to, ka viena puse uzskata, ka tā saprot noteikumus, taču otra puse apzināti pirmo pusi tur tumsā par niansēm, lai viņi nespētu to, ko spēj 1% - spēlēties fondu biržās, izmantot banānrepubliku pakalpojumus, lai paslēptu savus patiesos ienākumus, nemaz nerunājot par tādu zemisku netaisnību kā naudas ziedošana cēliem mērķiem. Diez uz planētas vēl ir kāds dalbajobs, kurš domā, ka, kad miljonārs ziedo naudu dzīvnieku glābšanai, viņš to dara ar siltiem nolūkiem? Nē. Viņš to dara, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, kas tiek piešķirti, atkarībā no ziedojuma apjoma. Varbūt vienīgi tāds miljonars būs filantrops no sirds, kurš savu naudu ir ieguvis dzīvē vēlāk un nevis sava dehumanizējošā grainda ietvaros, bet kaut kā citādi - tā, ka ceļā netika izvarots viņa humānisms.

*Bagātākajiem 10% (800 000 000 cilvēki) planētas ZEME iedzīvotāju pieder vairāk nekā 3/4 no visiem planētas Zeme materiālajiem resursiem, atstājot atlikušajiem 90% (7 500 000 000 cilvēki) iespēju sadalīt atlikušos 25% resursu savām vajadzībām. Ir izaugušas vairākas paaudzes jaunu cilvēku, kuri pamatoti nicina bērnu eksplodētāju paaudzi- pirmo paaudzi Rietumos pēdējos 100 gados, kas pasauli nākamajām paaudzēm atstāj nabadzīgāku nekā, teiksim, izcilākā paaudze atstāja viņiem. Par šo pēdējo teikumu es vēl strīdos ar sevi, bet viss pārējais ir teju postpostmodernās ēras komonsenss.

Humriti eksistē uz katra soļa. Humriti ir paredzēti, lai samazinātu pilsoņa pašcieņu. Kāpēc jāsamazina pašcieņa? Jo cilvēks, kurš sevi ciena, ir teju neizskarams. Viņam ir tā nepieciešamā ugunssiena - "Hei, es apzinos to, kas es esmu, to, ko es varu pienest pie galda, tā kā iesaistīties šitajā visā ir zem mana potenciāla un prasmēm."


P.S.
Dies, paldies tev par iespēju strādāt tik burvīgā darbā, kur es varu brīvbrīžos (un to ir daudz) netraucēti attīstīt savas prasmes vai vienkārši pastaigāties pa burvīgo rajonu, pafotografēt mākoņus un ēkas. Man maksā maz, taču ikdienā mana pašcieņa lēnām nenoārdās dažādos humritos - un pat, ja mani kāds klients vēlas pavilkt uz leju, es viņam nedodu šo iespēju, tai brīdī speciāli iztaisnojot stāju, plecus, nostādot zemāku balsi un, ieskatoties klientam acīs, uzdodu jautājumu: "Kas tagad notiek? Pastāsti, lūdzu, kas tagad notiek?"

Ar kādiem vārdiem tu nogalini savu iekšējo bērnu?

Kurus vārdus tu lieto, pēc ko paušanas zūd tava spēja atrasties nepārtrauktā dzīves apbrīnas/svinēšanas stāvoklī?

Ja es iemācīšos The Jesus Lizard "Here Comes Dudley" TO disonanto rifu, ko radīja ģitāras dievs Dveins Denīsons. Tuto jaunskungs to nospēlē normāli no 24. sekundes. Ja es to iemācīšos.

Mazliet par padomju kičīgāko, grūvīgāko, no vienas puses tumšāko, no citas - gaišāko mūziku pasaulē. Konkrēti par 2 spēka albumiem (power-albums as in "music too huge to be contained within an album - thus universe"). Biedri, esat klausījušies šos 2 albumus? Ja nē - es nevaru ieteikt. Tas ir absurds ieteikt citu universu. Es pastāstīšu, ka eksistē kas tāds, lai brīvā garā varat eksplorēt, ja ir nepieciešamība pēc kaut kā tik Dziļa un Autentiska, un ar mūsu puses tumšo vibrāciju.

Mans top 10 dzīves albums ir ukraiņu grupas IVANOV DOWN 1991.g. albums "BEST URBAN TECHNICAL NOISES". https://www.youtube.com/watch?v=YT2bzJTHgls

Jēzus Svētā Marija - tā mūzika ir absolūtais DADA. Mūzika it kā balstās tādā post-new-wave postpankā, kas nācis nevis no izlaizītā rietumu andergraunda, bet gan visdziļākajiem padomju džungļiem. Tāpēc katra skaņa, katrs vārds - tas ir kā piemineklis pats sev. Šis albums arī ir vienojošais (līdzi kā Slint un Shellac albumi) starp mani un citiem frīkiem, kas mūsu vidē/apriņķī (Daugavieša, L.Ziemeles, Simanoviča, Uģa (resnā alkāna) viens no dzīves definējošajiem albumiem). Džons Pīls bija uz dirsas, kas izdzirdēja šito. Tā mūzika izklausās vienkārši tā, it kā nedaudz rakstīta uz citas planētas. Un te pēkšņi no 16 minūtes izlec tāda dziesma kā "Glaza (eyes)", kur liriskā tēma ir "nekad, nekad neskaties man acīs, nekad necenties izurbties man cauri ar skatienu". Vienkārši tāds blackened experimental post Victor Coy ;D

Ivanov Down albums ir viens no tiem, kur nav tādu dziesmu, kuras gribas izlaist. KĀ VAR DABŪT TĀDAS TEKSTŪRAS UZ ĢITĀRAS?! Kā var dabūt tādu skaņu!?!? GIMMIE GIMMIE GIMME MORE IN MY VEINS. Vnk paklausieties piedziedājumu dziesmai, kas sākas no 24:24. Vnk vāāāāx, kas tās par tekstūrām?! Kas tā par maģiju, bļe :D :D :D

Otrs ir nesen atklātais Ļetova (ex-Pilsoņu Milcija līderis) Егор и Опизденевшие - Сто лет одиночества (1992) - albuma nosaukums "Simts vientulības gadi" (mājiens uz Markesa leģendāro grāmatu - ja kāds to nav izlasījis, arī tikpat obligāta lasāmviela kā šis albums klausāmviela; es vēl tagad atceros tās tirpas, kas nepameta, izlasot pēdējo lapu. Kaut kā īpaši mīlu literatūru, kur pēdējā lapa, pēdējais rakstītais ir kaut kas tāds, kas tevī iegraužas līdz kaulam, līdz DNS dzīlēm un kaut ko tur pieregulē).

Pilsoņu Milicija (Goroždanskaja Oborona) bija eksperimentālais postpanka/noiserock projekts no Sibīrijas (80tie). Savukārt šis jau ir nobriedis Ļetovs - ar nenormāli potentu balsi, vienkārši super asprātīgām lirikām, nedaudz atblāzmas no folka un estrādes (krievi citādāk nevar), taču pamatā visam tas pats pancīgais draivs un enerģija, kas pavadīja visus viņa iepriekšējos ierakstus. Man šis albums labāk palīdz atklāt krievisko dvēseli, ko man ir grūti brīžiem sagremot tāpat, nedzirdot šādus dižgaru piemērus no viņu skolas. Tas liriskums, tas delivery, tas draivs! Vienkārši kaut kas ļoti silts, intīms un patiess. https://www.youtube.com/watch?v=Xvy0IUwSW4k

Īsumā par "the way Nolan intended". Cik es saprotu, tuvākā vieta, kur izbaudīt IMAX uz 70 mm filmas, ir Helsinki. Vienīgā vieta Latvijā, kur skatīties filmas IMAX 4K digitālajā versijā ir Apollo. Vai tas ir svarīgi? Es īsti nezinu. Nez vai visi, bet domāju, ka vairums Foruma zālēs ir 4K projektori, un gan jau ka mazāk par 2K nav neviens.

Bija zināma loģika tanī, kāpēc Sinners (un arī citas filmas) izmantoja IMAX atsevišķiem kadriem. Šķiet, ka Nolans gribēja īpaši izcelties. Vai mēs tagad iesoļosim jaunā analogā kino ērā? Domāju, ka nē, jo digitālais post production nekur nepazudīs. Bet IMAX kā buzzword mārketinga materiālos varētu sākt konkurēt ar AI. Tādā ziņā drošvien ir labi saprast, par ko mēs katrā konkrētā gadījumā tieši runājam, nevis ļaujam aizpildīt vietu starp rindām ar fantāzijām un interpretācijām.

Starp citu, kaut kad relatīvi nesen tika izlaista remāsterētā "Pink Floyd: Live at Pompeii" filma un plate. Pie plates tiku, bet uz filmu neaizgāju. Bet piefiksēju, ka filmu reklamēja kā remāsterētu priekš IMAX. Diezgan droši, ka tur ir uzlabojumi salīdzinot ar iepriekš torentos un diskos dabūjamām versijām, bet skaidrs, ka septiņdesmitos gados filmētais materiāls nav filmēts uz 65 mm filmas, tāpēc godīgāks nosaukums būtu 4K. But hey, that's just my opinion.

Rīt eksplorēšu šīs abstraktās arpēdžijas https://www.instagram.com/reel/DbVxw-Suzp4/?igsh=MW5vc2w2MDBtN3Nwdw==

Ja nebūtu sākušās kino lomkas, es nebūtu gājis uz šo vasaras blokbāsteri, bet laikam nevar aiziet uz šo IMAX šedevru (jāteic gan parastā kvalitātē), un neko par to neuzrakstīt. Un zin kā, bija tīri ok. Kaut kur lasīju, kas varētu būt arī iemesls tam, ka tomēr saņēmos aiziet, ka tur varēja ielasīt gan pretkara motīvus, gan citas lietas. Īsti nezinu, cik tuvu tas bija Homēram, bet man patika sirēnu dziesmu apraksts. Un, protams, klasiskais stāsts par to, cik burtiski cilvēki uztvēra dievu klātesamību. Šobrīd izkausās smieklīgi, ka vētras un zibeņi būtu kaut kādu maģisku būtņu darbības rezultāts, un tomēr mēs (kolektīvi) joprojām nespējam saprast vai pieņemt savu rīcību sekas, kas izpaužas neparedzētās dabas stihijās, un uztveram to kā kaut kādu augstāku spēku lēmumus, ko mēs nevaram kontrolēt, bet tikai cerēt uz viņu žēlastību.

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

IZMANTO PUTNU BALSIS

Nav lielāku sūda brāļu par politiķi un vecu mūziķi, kurš joprojām gozējas savas vecās saules gaismā.

Esmu uzsēdies uz Bastro un Rododendra. Viena veca, viena svaiga grupa. Bet abas ir ārpus laika.

Citās ziņās, man bērnībā nepatika lasīt ogas, un arī šobrīd sīkās motorikas darbi nav paredzēti manai nervu sistēmai, bet labas austiņas un mūzika novācot jāņogas, ir ļoti labs meditācijas veids. Nomeditēju gandrīz divus spaiņus ogu.

Es saprotu, ka priekšvēlēšanu laiks palīdzēs neizvairīties no "pozitīvām" ziņām vēl vairāk, bet es jau tagad esmu sasniedzis stadiju: "Es, lūdzu, vēlētos izkāpt."

Šķiet, ka no "skaldi un valdi" metodēm mēs nekad neatbrīvosimies, un es varu filozofiski attiekties pret dalbojobu mēģinājumiem pasauli izlocīt pēc sava ģīmja un līdzības. Dalbojobu tāpēc, ka es pieļauju, ka viņi tiešām tic, ka savas grupiņas ietvaros viņi piepilda kaut kādu cēlāku misiju, nevis palīdz grupiņas ciniskākajai daļai sasniegt savus tīri racionālos mērķus. Bet es neesmu drošs, ka man ir spēja līdz filozofiskām virsotnēm pacelt savu ekonomisko līdzdalību notiekošajā. Absurdisms, protams, vienmēr ir pareizais ceļš, bet es reizēm apšaubu dvēseles un psihes noturību, lai spētu visu laiku zīmēt krāsainu multeni pa virzu realitātei. Vēl, protams, var dzīvot pēc saviem noteikumiem, un pret piedalīšanos kolektīvajā ekonomiskajā sistēmā attiekties kā pret kaitēkļiem, kas vienmēr noēdīs daļu tavas ražas. Reizēm tomēr gribās sapņot, ka par tiem visiem pakāstajiem resursiem varētu izdarīt kaut ko skaistu.

Nedomāju, ka man kādreiz būs gana daudz resursu, entuziasma un domubiedru, lai realizētu kaut kādu Wild Wild Country tipa projektu, varbūt vienīgi bez visas tās ezotērikas un mēģinājuma salauzt pilnīgi visus sociālos priekšstatus, bet mani visu laiku nepamet doma par kādu neapgūtu vai, būsim godīgi, pamestu teritoriju, kur lielais brālis varētu pienākt līdz vārtiņiem, bet nenāktu jaukties tanī, kas notiek iekšpusē. Iekšpusē, protams, nenotiktu nekas radikāli citādāks kā visur citur, vienīgi bez visaptveroša nihilisma.

Es neesmu iedziļinājies NVO finansiālās noasiņošanas tēmā tik ļoti, lai varētu argumentēti ar kādu strīdēties. Varbūt vienīgi esmu drošs, ka valsts līdzekļu taupīšanu sākt no NVO puses ir gan izsmiekls, gan ņirgāšanās, un es nezinu, vai idejas autoriem drīzāk vajag iejūtīgi noglāstīt galvu, vai iedot pa zobiem. Bet tagad es uzzināju par ideju dublēt filmas latviešu valodā. Arī par šo tēmu es nezinu visas detaļas, bet tā kā es zinu, ka bērnu Holivudas multenes mēdz dublēt latviešu valodā ar latviešu aktieru balsīm arī bez jebkādiem regulējumiem, es varu izdarīt diezgan ticamu minējumu par to, ko tieši te mēģina panākt. Well, that's just dumb! Zin kā, es esmu gatavs iet pabļaut, "rokas nost no NVO", ja mēs esam sasnieguši tādu debīlisma līmeni, ka sāksim regulēt popkultūru. Es saprotu, ka mani tieši šis viss neskars, varbūt vienīgi sociāli marginalizēs, bet kas būs nākošais? Iesim Krievijas pēdās, un sāksim pieskatīt, kādas interneta vietnes pilsoņi apmeklēt? Varu derēt, ka Krievijas pilsoņi pirms desmit gadiem arī pasmietos par tām idejām, kas ir šodienas Krievijas lēmumi.